Lauris Krastkalns: Visu Latvijai un repatriācija. Viņi ir citā realitātē  (5)

Pat nesākot moralizēt par to, ka pašlaik Latvijā ir daudzi citi vitāli svarīgi un steidzami jautājumi, kas būtu jārisina, vai vismaz jāstrādā pie to iespējamajiem risinājumiem, vēlētos uzdot skarbu, retorisku jautājumu. Proti, vai mēs apzināmies, cik svarīgi ir cilvēkresursi un to nozīme 21. gadsimta ekonomikā? Turklāt jāuzsver, ka Latvijā pēdējos 20 gadus strauji sarūk (dzimstība zema, izceļotāju skaits liels) šie resursi un kopumā sabiedrība noveco, pat ļoti izteikti!

Vai Visu Latvijai (VL) pārstāvji mūsdienu realitātes kontekstā saprot, ko praksē nozīmē termins „repatriācija”? Un kādu repatriācijas virzienu VL vēlas realizēt? Galu galā – brīvprātīgu vai piespiedu kārtā? Saskaņā ar definīciju, repatriācija ir personas pārcelšanās uz pastāvīgu dzīvi savā etniskajā dzimtenē vai pilsonības valstī. Ja VL domā veicināt cilvēku pārcelšanos, t.i. izbraukšanu no Latvijas, tikai pēc etniska principa, tad baidos, ka tas ir strupceļš jau pašā saknē.

Pirmkārt, stimulēt izbraukt laikā, kad smago ekonomisko apstākļu dēļ un vienkārši labākas dzīves meklējumos no Latvijas kopš 2004. gada jau ir izbraukuši aptuveni 150 000 (aptuveni, jo precīzi neviens to nezina) cilvēku, būtu tuvredzīgi un ciniski pret savu valsti un valsts attīstību nākotnē. Negribu ticēt, ka VL novēl Latvijai ilgstošu ekonomisku nīkuļošanu dēļ darbaspēka trūkuma.

Otrkārt, par kādiem repatriācijas subjektiem VL runā? Vai arī par šiem Latvijas iedzīvotājiem - 55 749 ukraiņiem un 52 446 poļiem, kas kopā sastāda 5% no Latvijas kopējā iedzīvotāju skaita? Varbūt arī repatriējiet vairāk kā 30 000 brāļus lietuviešus? Gan jau kāds atļausies izteikt apgalvojumu, ka nav svarīgi – ukrainis, baltkrievs vai polis, jo viņi visi saplūduši vienā lielā krievvalodīgo masā. Tā nav. Piemēram, aicinu atcerēties tādu terminu kā „Голодомор 1932-1933” jeb mērdēšana badā. Tāpat vēlams vērot un pamācīties Rēzeknes poļu vidusskolas un poļu kopienas dedzīgos centienus saglabāt savu identitāti. Un cik, piemēram, Daugavpilī 20.gs. 30-tajos gados bija poļu, ebreju un krievu? Kopā teju 60% no visiem iedzīvotājiem.

Var jau kaitināt konsekventā attiecīgās krievvalodīgo sabiedrības daļas nemitīgā un hiperbolizētā gaušanās visos līmeņos (arī Eiropas Savienībā, Krievijā) par cilvēktiesību neievērošanu un identitātes graušanu no Latvijas valdības puses. Tāpat var nepatikt masveida pasākums 9. maijā Pārdaugavā un cenzējamā krievu valoda galvaspilsētas mikrorajonos ikdienā. Tāda ir realitāte un šo situāciju sasteigti mainīt vai uzlabot nedrīkst. Noteikti ir jāņem vērā fakts, ka 55 gadus bijām zem totalitāra režīma, kas acīmredzami ir atstājis negatīvas sekas, daudz aizvainojumu un 20 gadi zem neatkarīgas Latvijas karoga ir bijis pārāk īss laiks, lai demokrātiskā procesā lietas sakārotu un noregulētu. Taču jāsaprot, ka tā ir tikai mazākā daļa, maza daļa no sabiedrības, kas nav lojāla šai valstij un kuri neuzskata sevi par piederīgiem Latvijai. Jaunā krievvalodīgo Latvijas pilsoņu paaudze, it īpaši dzimušie 80-tajos gados un vēlāk, ir spējuši veiksmīgi iekļauties Latvijas izglītības sistēmā un darba tirgū, bieži vien valodu prasmju dēļ pat vēl veiksmīgāk kā latviešu jaunieši. Ir reāls pamats uzskatīt, ka integrācija Latvijā kopumā notiek veiksmīgi.

Uzmanību vajadzētu pievērst faktam, ka no šīs marginālās - Latvijai nelojālās -sabiedrības daļas daži Krievijas plašsaziņas līdzekļi un politiķi mēģina izsist politiskās dividendes. Regulāri to brutāli mēģināja izdarīt PCTVL, paralēli koķetējot ar Krievijas radikāļiem, bet šajās vēlēšanās tika piedzīvots pamatots fiasko. Vai arī tas nav sava veida indikators? Mani personīgi mierīgu dara kaut vai fakts, ka Latvija ir pilnvērtīga Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts.

Var jau skaļi kliegt, ar tādu kā pārākuma sajūtu – Latviju tikai latviešiem – bet tad arī VL atzīstiet to, ka tas ir nacionāls radikālisms, pat šovinisms. Nē, protams, to jau augstākajā politiskā līmenī neviens neatļausies, jo tomēr apzinās, ka radikālisms mūsdienu civilizētajā pasaulē galīgi nav vēlams.

Lieki piebilst, ka es arī esmu šīs valsts pilsonis, uzskatu sevi par latvieti, mīlu šo zemi, ģimenē runājam latviski, bērniem kā pirmo valodu mācot komerciāli nevērtīgo latviešu valodu. Uzskatu, ka Latvija ir tā vienīgā vieta pasaulē, kur latviešiem ir pilnvērtīga, ekskluzīva iespēja saglabāt, kopt un attīstīt savu valodu, kultūru un pašapziņu. Tajā pašā laikā mums ir jāapzinās fakts, ka 2010. gadā Latvijā teorētiski ir tikai 1 338 682 latvieši un 621 766 krievi. Tie visi esam mēs – Latvijas iedzīvotāji, kuru skaits ar ļoti bēdīgām nākotnes prognozēm tikai samazināsies, pat pie apstākļiem, ja tiek veikti visnopietnākie demogrāfisko situāciju stimulējošie pasākumi. Šādiem pasākumiem diemžēl valdībai trūkst un trūks naudas...

Ar to visu vēlos pateikt, ka mums ar lielām pūlēm jācīnās par katru Latvijas iedzīvotāju, nodokļu maksātāju, patērētāju, ekonomikas mazo zobratiņu, kas kaut vai apsver iespēju pamest šo valsti ekonomisku vai citu apsvērumu dēļ. Latvija noteikti zaudēs ar to, ja to pametīs kaut viens dakteris Igors, medmāsa Olga, santehniķis Dmitrijs, šoferis Andrejs, farmaceite Svetlana, programmētājs Kazimirs, studente Anastasija, utt.

Es esmu pārliecināts, ka kontekstā ar globālās ekonomikas atlabšanu arī Latvijas situācija pēc pāris gadiem būs ievērojami uzlabojusies. Un vēl pēc trim gadiem Latvijai būs nepieciešami papildus cilvēkresursi. Cerams, ka ne masveidīgi, cerams, ka tikai atsevišķos sektoros, bet darbaspēks trūks. Ko tad ierosinās darīt VL sirreālie romantiķi, kas pašlaik augstākajā politiskajā līmenī kuļ tukšus salmus par cittautiešu repatriāciju? Skarbā realitāte ir tāda, ka nebūs īpaši daudz alternatīvu imigrācijai. Jāatzīst, ka tā būs nenovēršama. Protams, to vēlams veikt selektīvi un pēc konkrētiem kritērijiem, tomēr atcerēsimies, ka ar sabiedrības novecošanos un iedzīvotāju skaita samazināšanos sastopas teju visa Centrāleiropa un Austrumeiropa. Tātad, Latvijai būs pat jāiesaistās reālā konkurences cīņā par imigrantiem. Jā, arī par ķīniešiem, indiešiem un vjetnamiešiem, ja tikai sliktās infrastruktūras un vājās sociālo pabalstu sistēmas dēļ kāds vispār gribēs uz šejieni braukt.

Cienījamie Latvijas politiķi, šīs Saeimas vēlēšanas bija smags pārbaudījums Latvijas sabiedrības pacietībai un disciplīnai. Situācija vēl joprojām ir ekonomiski saspīlēta un trauslie uzlabojumi ir tikai makroekonomiskajos rādītājos manāmi, nevis ģimeņu budžetos. Es aicinu pievērsties svarīgākām lietām par VL iniciēto cittautiešu repatriāciju. Ja mēs spēsim izveidot Latviju par valsti, kur var pilnvērtīgi dzīvot, studēt, strādāt un radīt ģimenes paši latvieši, tad arī cittautieši spēs to novērtēt un būs priecīgi par iespēju būt šīs valsts pilsoņi. Kas zina, varbūt viņi būs pat patrioti un cienīs pamatnāciju. Pabiras vienmēr ir bijušas jebkuros laikos un jebkurā tautā. Cienīsim viens otru, jo savstarpēja cieņa ir daudzām lietām pamatā.

Lauris Krastkalns, latvietis