Raimonds Nipers: Latvijā darba ņēmējiem ir lielākie nodokļi ES, lai uzturētu budžeta iestādēs strādājošos  (33)

Valstis, kurās ir regresīvais nodoklis, ir Krievija, Kazahstāna, Baltkrievija, Ukraina, Mongolija, Albānija, Serbija, Maķedonija, Kirgizstāna, Gruzija, Rumānija, Irāka, Jamaika, Maurīcija, Montenegro, Trinidāda un Tobago. Uz pasaules valstu fona izceļas Baltijas valstis (brīvvalsts Latvijā un arī padomju laikā valstī bija progresīvais ienākuma nodoklis), kuras 1995. gadā atcēla progresīvo ienākuma nodokli un ieviesa regresīvo nodokli, piemērojot maksimālas nodokļa likmes, kādas ir valstīs ar progresīvo nodokli. Pašlaik kopējās nodokļa likmes Igaunijā un Lietuvā ir 38%, bet Latvijā 45%.

Tagad var pieņemt, ka šāds neveiksmīgais ekonomiskais eksperiments bija par pamatu lielo valsts uzņēmumu un lauksaimniecības kooperatīvu masveida bankrotiem 90. gados, un šobrīd gandrīz puse Latvijas iedzīvotāju ir transformēti par trūkumcietējiem, un nabadzība šodien apdraud Latvijas ekonomiku. Par to liecina fakts, ka Latvija ienākumu nevienlīdzības ziņā pēc Džini koeficenta ieņem augstāko vietu starp visām Eiropas Savienības (ES) valstīm.

Latvijā esošais nodokļu slogs – 44,28% – ir pats augstākais no 464 latiem (iedzīvotāju vidējā darba alga Latvijā 2011. gadā) visās ES valstīs. Pamatā ES valstīs darba ņēmējiem ir progresīvais algas nodoklis, un Latvijas nodokļa likme – 44.28% – ES valstīs būtu piemērojama no maksimāli lieliem ienākumiem. Tāds nodokļu slogs Eiropā vidēji būtu piemērojams ienākumiem, kas pārsniedz 4600 latus mēnesī, bet Latvijā maksimāli lielo nodokļa likmi sāk piemērot jau no 46 latiem, jo Latvijā neapliekamais minimums ir tikai 45 lati, bet vidēji ES tie būtu 500 lati mēnesī.

Valstī ir noteikti 14 nodokļi, kurus uzliek saskaņā ar konkrētā nodokļa likumu. Turklāt papildus 97 valsts nodevām pastāv arī dažādas pašvaldību nodevas. Valdība ignorēja ekonomikas pamatlikumus un krīzes laikā palielināja patēriņa nodokļus, pielīdzinot tos vidējam patēriņu nodokļiem ES. Tā rezultātā energoresursi (degviela, elektroenerģija, dabas gāze), pārtikas produkti, medikamenti, apģērbs arī tika pielīdzināti vidējām ES valstu cenām, vai arī pārsniedza to cenas.

Mazumtirdzniecības cenu starpība ir 5-30% robežās, bet mēneša peļņa atšķiras par 3 līdz 5 reizēm . Maksājot augstus, pat nesamērīgus nodokļus, iedzīvotāji saņem zemas vai tikai simboliskas sociālās garantijas. Medicīnas pakalpojumi un medikamenti ir dārgi, un ne visi to var atļauties. Puse valsts iedzīvotāju nav spējīgi samaksāt par visiem medicīnas izdevumiem, lai ārstētos. Nespējot nodrošināt iztikas līdzekļus, valsti ir pametuši pāri 250 000 darba spējīgo valsts iedzīvotāju, kā rezultātā valsts ir zaudējusi miljardus latu ienākumos, un ir jālikvidē pensiju sistēma. Uzņēmējdarbība bija spiesta pāriet ēnu ekonomikā, kur, par spīti valdības nekompetentajiem ekonomiskajiem lēmumiem ,tā izdzīvoja un pat ir spējusi attīstīties un vilkt valsti āra no ekonomiskas krīzes.

2011 gadā Latvijā bija 581 864 pensionāru, 287 600 valsts iestāžu darbinieku, 160 000 bezdarbnieku, un tos visus uztur tikai 521 700 nodokļu maksātāju! Latvijai sociālais budžets procentuāli pret valsts iekšzemes kopproduktu (IKP) ir viens no lielākajiem Eiropā. Pa divdesmit gadiem uz pabalstu rēķina ir uzaugusi vesela paaudze cilvēku, kas nezina, ka var arī strādāt! Praktiski valstī nav izdevīgi strādāt par minimālo algu, labāk ir saņemt pabalstus. Valstī ieviestais lielais nodokļu slogs pamatā kalpo, lai uzturētu vienu no lielākajiem ES sabiedriskajā sektorā strādājošo skaitu, kur pēc Eurostat datiem valsts pārvalde ir viena no nekompetentākajām ES, ko arī apstiprina regulārie Valsts kontroles sniegti pārbaužu rezultāti.

Līdz ar to valsts tēriņi, salīdzinot ar IKP, ir ievērojami augsti. Salīdzinot Latviju ar ES caurmēru, var secināt, ka valsts pārvalde ir nesamērīgi liela un tā novirza pārāk daudz darbaspēka no tautsaimnieciskas darbības. Valsts pārvalde nav pelnoša struktūra, to uztur valsts kopprodukts. Kā valsts pārvalde, tā arī pašvaldības ir bezjēdzīgi organizētas. Tās strādā sevis uzturēšanai, un tiek pieņemti likumi, kas nodrošinātu viņu eksistenci. Birokrātiju optimizēt nav iespējams. Pašlaik darba vietas valsts un pašvaldību iestādēs ir slēptais bezdarbs – cits "SIMTLATNIEKU "paveids.

Ja, piemēram, Grieķijas ekonomisko problēmu pamatā ir lielie budžeta tēriņi valsts sektorā strādājošo darbinieku uzturēšanai, kas sastāda 17% no valsts darbaspējīgiem iedzīvotājiem, tad Latvijā valsts sektorā strādājošo ir 21,6% no valsts darbaspējīgiem iedzīvotājiem vecumā no 15 līdz 61 gadam. 2011. gadā Latvijā uz diviem miljoniem iedzīvotāju bija 287 600 sabiedriskajā sektorā strādājošo, un šos datus valdība rūpīgi mēģina slēpt.

ES caurmērs liecina, ka pārsvarā uz 1000 iedzīvotājiem ir 82 valsts iestāžu darbinieki. Savukārt Latvijā uz 1000 iedzīvotājiem ir 143 valsts iestāžu darbinieki. Valdības, kas turpina uzturēt treknajos gados uzpūsto valsts sektoru, veiktie konsolidācijas pasākumi ir minimāli un nav uz reālām strukturālajām reformām balstīti. Ja krīzes laikā privātajā sektorā no 723 856 darbiniekiem bez darba palika 34,4% jeb 249 046 cilvēki, tad sabiedriskajā sektorā no 327 294 darbiniekiem samazinājums bija 14,9% jeb 42 449 cilvēki.

Ņemot IKP kā mērauklu (ES IKP/valsts darbinieks) valsts sabiedriskā sektorā strādājošo skaitu būtu jāsamazina apmēram par 90 000 darbiniekiem. Neveicot strukturālas reformas valsts sektorā, valdība ik gadu izšķērdē apmēram 700 miljonus latu no nodokļu maksātāju naudas. Lai nodrošinātu iedzīvotāju labklājību, un veidotos jaunas darba vietas, darba ņēmējiem ir jāsamazina nodokļu slogs līdz vidējām nodokļu slogam ES. Nodokļu sistēmai jākļūst sociāli taisnīgai, kur trūcīgie maksā mazāk, bet bagātie vairāk. Iedzīvotāju ienākuma nodokļa minimālo likmi vajadzētu pielīdzināt 15%, ieviešot progresīvo nodokli. Piemēram, sākot ar 28% likmi apliekot līdz 2000 latu lielu ienākumu, bet pakāpeniski ienākumus virs 4000 latiem apliekot ar 45% lielu likmi. Obligāti neapliekamo minimumu būtu jāpalielina līdz minimālās algas līmenim, kas šobrīd ir 200 lati.

Rezultātā izzudīs aplokšņu algas, uzlabosies valsts iedzīvotāju labklājība un ilgtermiņā nodokļu ieņēmumi palielināsies par 30%. Par spīti valsts vadītāju skaidrojumiem par optimistiskajiem valsts ekonomiskajiem radītājiem, valsts galvenais ekonomiskais rādītājs – vispārējais valdības sektora parāds – sasniedzis vairāk nekā 6,02 miljardus latu jeb 42,6% no IKP. Valdība turpina mērdēt ekonomiku, un solītais iekšzemes kopprodukta pieaugums par 5,5% ir nepietiekams, ņemot vērā IKP kritumu par 25% krīzes laikā. Ja šāds pieaugums arī būs, Latvijai būs vajadzīgi desmit gadi tikai tam, lai atjaunotu ekonomiku 2007. gada līmenī. Pie šādiem valsts ekonomiskajiem skaitļiem Latvijai nepastāv iespēja attīstīt iedzīvotāju labklājību.