Roberts Klimovičs: Pašvaldības aptiekas un (ne)pieejamās zāles  (61)

Dažkārt, ieejot aptiekā, ar grūtībām skatos uz pensionāriem, kuri ar asarām acīs šķiras no milzīgām summām.

Man nav saprotams, kāpēc Latvijas aptiekās jods maksā 2,5 eiro, kaut tajā pat laikā pie sābriem Baltkrievijā ne vairāk par 50 centiem? Par citām zālēm, piemēram, antibiotikām vai recepšu preparātiem nemaz nerunāšu.

Valsts kompensējamo zāļu grupā ietilst neliels skaits zāļu, bet, ja vajag kādu pulveri pret saaukstēšanos, tad bez pieciem līdz desmit eiro aptiekā darīt nav ko.

Visi zina par šādu absurdu. Tāpat arī zina par milzīgo un nepamatoto farmācijas kompāniju peļņu, kuras "uzvārās" uz, galvenokārt, sirmajgalvju vājuma un kaitēm. Tomēr neviens neuzdrošinās pat mēģināt mainīt šo situāciju, kaut gan farmācijas lobija apetīti varētu mazināt, ja domātu par valsts iedzīvotājiem, nevis personīgo labklājību.

Kas traucē valstij vai tās galvaspilsētai izveidot valsts vai pašvaldības aptieku tīklu, kur zāles tiktu pārdotas par daudz samērīgākām un adekvātākām cenām? Manuprāt, traucē tikai principiāla nevēlēšanās nodarboties ar šo problēmu. Kaut citās valstīs šo problēmu veiksmīgi risina.

Piemēram, interesanta pieredze ir Meksikai. Tur aptiekas stipri atšķiras no mūsu aptiekām tieši piedāvājuma ziņā. Aptiekās var nopirkt pat pārtikas produktus, bet ne par to ir stāsts. Runa ir par to, ka daudzo aptieko laboratorijās tiek izgatavotas aizvietojošas zāles, kā arī medikamenti, kuriem ir beigušies patenti, proti, tā saucamie "generic drugs". Šīs zāles ir krietni lētākas par licencētajiem, importa preparātiem, tās ir pieejamas plašam mazturīgo lokam.

Protams, ja runa ir par smagām saslimšanām, tiek piemērota cita ārstēšana un citas zāles, bet saaukstēšanās veida slimības veiksmgi ārstē ar lētām un pieejamām drapītēm un pulverīšiem. Visus tas apmierina. Zāles-aizvietotājas ir plaši izplatītas un populāras ne tikai nabadzīgajās valstīs. To izmantošanu praktizē arī Farancijā un ASV.

Atcerēsimies, ka zāļu izgatavošana aptiekās pastāvēja arī pie mums. Vēl ne tik sen mēs gājām uz aptiekām, uzrādījām ārsta recepti, bet mums solīja, ka zāles būs gatavas pēc dažām stundām vai nākamajā dienā. Visi bija apmierināti, sāka atveseļoties , maksājām pavisam nedaudz par tabletēm un ziedēm. Ne velti saka, ka viss jaunais ir labi aizmirsts vecais.

Tas ir viens no variantiem, bet ir arī citi veidi, kā piepildīt valsts vai pašvaldības aptiekas ar lētām zālēm. Piemēram, tiešā veidā vienoties par piegādēm ar mūsu pašu, Latvijas ārstniecisko preparātu ražotājiem par medikamentu piegādi, izslēdzot starpniekus un milzu sadārdzinājumus.

Apmaiņā uz to farmācijas kompānijas varētu iegūt no pasūtītāja dažas priekšrocības, kas padarītu šādu sadarbību interesantu arī tām, bet pats lielākais ieguvums tas būtu Latvijas iedzīvotājiem, kuri labprāt piedāvājumu izmantotu.

Tādas konkurentes parādīšanās privātajām aptiekām liktu samazināt cenas un apetīti. Jo tieši konkurences trūkums no valsts puses ir atraisījis rokas biznesmeņiem, kuri pelna astronomiskas summas uz slimību un bezizejas rēķina.

Esmu pārliecināts, ka ideja par municipālo aptieku apgādāšanu ar nedārgām zālēm ir visnotaļ dzīvotspējīga un varētu tikt īstenota, sniedzot labumu mūsu valsts iedzīvotājiem. Taču no valdošās koalīcijas puses tas nav sagaidāms, tāpat kā vispārējās kārtības ieviešana veselības aizsardzības jomā, kaut esmu pārliecināts, ka atrisināt šo problēmu var. Ceru, ka to paveiks, kāds, kurš spēj strādāt Latvijas tautas labā.