Kārtējo reizi tika uzskaitītas it kā galvenās mūsu problēmas - uzticības krīze, plaisa starp varu un tautu, varas nespēja reaģēt uz to, ko sabiedrība grib, viedokļu neuzklausīšana, vāja sabiedrības līdzdalība, morāles pagrimums u.t.t. Un ko tad darīt?
Katram no runātājiem bija sava versija, taču dīvaini - neviena no tām man nebija pieņemama līdz galam, tāda, kas tiešām vismaz kaut ko risinātu kardināli.
Kardināls J.Pujats kā tādu burvju nūjiņu morālā līmeņa celšanai saskatīja bībeles obligātā mācīšanā skolā, uz ko profesors J.Ikstens īsi pastāstīja par kristīgās mācības ieviešanas metodēm un zinātnieku dedzināšanu. Laikam jau arī daudzo mācītāju - pedofīlu lielākā nelaime būs bijusi tā, ka bībeli viņi lasīja tikai baznīcā, bet skolā to darīt nebūs likuši.
J.Domburs vaicāja, vai tad mēs, sabiedrība, četru gadu laikā neprasījām kardinālas izmaiņas? Tā nebija prasīšana? Uz to profesors S.Kruks atbildēja - nē, tā bija pļurkstēšana un moralizēšana. Arī J.Ikstens piebalsoja, ka nevajag vainu meklēt Satversmē, bet cilvēkos pašos. Lai katrs pats klusībā pie sevis atbild - cik reizes viņš ir par kādu problēmu aizrakstījis pašvaldībai vai ministram, cik reizes acīs pateicis, ko par to domā.
Ikstena kungs! Es neko netaisos atbildēt klusībā! Es pie katras izdevības skaļi brēcu jau sešus gadus, ka, privatizējot zemi zem diviem objektiem, mākslīgi un nelikumīgi tika samazināta tās vērtība, jo veikalu no darījumu iestādes pārformēja par sabiedriskas nozīmes objektu tikai tāpēc, ka kādam mednieku kolektīvam bezatlīdzības kārtā tika iznomāta viena galda vieta šī veikala telpās, bet par biroju ēku ar restorānu tika noslēgts fiktīvs līgums arī ar kādu sabiedrisku organizāciju, kura ēku tā arī nekad neizmantoja. Nu un tad, ka es par to neskaitāmas reizes rakstīju visām iespējamām prokuratūrām jau kopš 2003. gada? Kas no tā, ka 50 (!) reizes man atbildēja, ka viss kārtībā, bet pērn 6. aprīlī tomēr atzina, ka mana sūdzība pamatota un apmierināma? Kas no tā, ka apstākļos, kad es vairs sen neesmu tā amatpersona, kas šo noziegumu atklāja, bet painteresējos par galarezultātu? Man šogad maijā paziņoja, ka viņiem nekas par to vairāk nav zināms un ar 53. vēstuli lika vērsties pie izmeklētājas pavisam citā iestādē, kura man teica, ka ar mani vairs nerunās.
Jūs sakāt, lai nemeklē vainu Satversmē, bet cilvēkos pašos. Kuros? Varbūt sevī? Jā tiešām, visi radi un draugi man aizplīvurotā veidā jau sen dara zināmu, ka esmu pilnīgs idiots un plānprātiņš, ja iedomājos panākt kaut ko vairāk, nekā tikai to, ka man tomēr taisnība. Arī tas jau esot pat neiedomājami daudz. Bet ko man iesākt ar šo taisnības apziņu? Nozagto neviens netaisās atgūt, nozagtā vietā jāaizņemas, bet aizņemto ar procentiem maksās mani mazbērni un vēl nedzimušie mazmazbērni. Arī Jūsējie, starp citu!
Cik reizes kādam acīs esmu pateicis, ko par kaut ko un viņu pašu domāju? Neskaitāmas! Nu un tad? Reiz pat KNAB man uz to atbildēja šādi - jūsu vēstules stils ir vērtējams kā klaji aizskarošs un izaicinošs un tajā izteiktie personiskie aizvainojumi netiks komentēti un izvērtēti. Minēto iemeslu dēļ neuzskatām par nepieciešamu atbildēt uz visiem Jūsu vēstulē ietvertajiem jautājumiem.
Labi, es jau protu uzrakstīt arī pieklājīgi. Jā, tad atbildēja, ka tomēr esot kļūdījušies, pieļāvuši "pārrakstīšanās kļūdu" (?). Paskatījušies ne tajā likuma pantā. To, ka paskatīšanās īstajā pantā būtiski maina visus secinājumus un apstiprina nozieguma sastāvu, tas gan viņus vairs neinteresēja. Nav svarīgi arī tas, ka man ir dokuments, kur vainīgie netieši atzīstas, ka tiešām noziegums pastrādāts, ka arī Valsts kontrole to apstiprinājusi, ka ir divas vēstules no Finanšu ministrijas, kurās apgalvots, ka minētās darbības ir nelikumīgas. Nu un tad? Nekas vairāk jau nenotiek. Pat tiesa atsakās lietu izskatīt pēc būtības, jo, lūk, man personīgi jau nekāds kaitējums nav nodarīts.
Ikstena kungs, varbūt ir vērts vēl kādam aizrakstīt? Ak, jā, es taču biju tik dulls, ka tad, kad valsts prezidents izsludināja, ka KNAB darbību izskatīs Nacionālās drošības padome, es par šo un daudz ko citu aizrakstīju arī viņiem. Neskatoties pat uz to, ka J.Dobelis šai kontekstā (J.Strīķes sūdzība V.Dombrovskim par N.Vilnīti) publiski bija stāstījis, cik nežēlīgi viņš bērnībā dauzījis sūdzētājus. Nu un tad? Dobelis mani pagaidām vēl dauzījis nav, taču NDP man atbildēja, ka kancelejas darbinieki ar rakstīto iepazinušies, taču NDP kompetencē neietilpstot KNAB juridisko darbību izvērtēšana. Laikam jau tad viņi todien izvērtēja KNAB nejuridisko darbību, taču tas noteikti ir valsts noslēpums.
Par savu sarakstīšanos varētu stāstīt vēl daudz un dikti. Vēl tikai vienu. 2008. gadā, privatizējot zemi Andrejostā, atkal pēc pazīstamās shēmas objektam bija noteikts nepareizs lietošanas mērķis, kā rezultātā dramatiski samazinājās zemes vērtība, šoreiz jau par miljoniem. Nebiju slinks, aizrakstīju Tieslietu ministrijai. Man, protams, atkal bija taisnība. Šis gadījums izcēlās ar sevišķu nekaunību - lietošanas mērķis tika noteikts nevis pēc ēkām un būvēm uz privatizējamā zemesgabala, bet gan... pēc blakus Daugavā peldošām jahtu un kuteru piestātnēm. Visos reģistros kļūda nekavējoties tika izlabota. Un tad? Vai zemesgabaliem attiecīgi tika labota cena? Nu nē taču, kas par muļķībām! Vai tad man nepietiek ar gandarījumu, ka man kārtējo reizi taisnība? Atbildi no KNAB arvien vēl saņēmis neesmu.
Bet tas jau vēl nebija viss. Lielākās daļas šai objektā piederēja (varbūt arī vēl šobrīd) K.Lībanei un abām A.Šķēles meitām. Kad gada sākumā M.Pietkevičam beidzās pilnvaru termiņš Privatizācijas aģentūras valdes locekļa amatā, viņa vietā tika iecelts A.Dobrājs - Šķēles meitas Madaras vīra tēvs. Jo svarīgs esot paritātes princips. Protams, pat dabā nepieciešams līdzsvars, kur nu vēl Privatizācijas aģentūrā. Pašam Šķēlem gan tā esot bijusi pirmā dzirdēšana, taču to, ka viņš A.Dobrāju tomēr pazīstot, to gan atzina. Lai nu veicas ar turpmāko privatizāciju. Nav jau arī vairs viena bļaura, kurš nemitīgi piekasījās visādiem "sīkumiem"...
J.Domburs raidījumā sūkstījās, ka partiju programmās neredzot mehānismus, kas pastiprinātu atbildību. Dabiski, kam viņiem tas vajadzīgs!
Arī profesors S.Kruks piebalso, ka problēma jau nav tā, ka cilvēki nezin morāli, nesaprot, kas ir pareizi vai nepareizi, bet mums trūkstot sankciju institūcijas. Es gan izteiktos precīzāk - mums šo institūciju ir pārpārēm, tikai to sankciju nav gandrīz nemaz. Vainīgie gan degšot elles ugunīs, bet mēs jau to neredzēšot. Un ja arī redzētu! Man vajag, lai laupītāji atdotu nolaupīto, nevis cepinās elles peklē. S.Kruks min piemēru ar bijušo ministru V.Balodi, kurš deklarācijās nav uzrādījis savus parādus. Un kas tagad notiek - vaicā S.Kruks, un pats atbild - nekas nenotiek. Tie ierēdņi, kuriem par to jālemj, vēl domājot, kā pielietot principu - viena taisnība visiem.
Pilnīgi garām, Kruka kungs! Pēc savas ilgstošās saskarsmes ar tiem, kam jālemj, es ar pilnu atbildību ņemos apgalvot, ka visdrīzāk viņi domā par to, kā izgrozīties no tā, lai šo principu kārtējo reizi varētu nepielietot. Piedevām, kā jūs visi labi zināt, tad būtībā jau nedomā pat par to. Šobrīd domā, kam par to vispār būtu jādomā - VID-am vai KNAB-am. Varbūt vēl kādam citam? Jau gadiem netiek skaidrībā.
Piedevām V.Balodis ir tipiskākais neatkarīgās Latvijas jaunās nomenklatūras pārstāvis. Amatos ir bijis vienmēr un visur, pie visām valdībām. Citu partiju pārstāvji vairāk vai mazāk lidoja no amatiem, kad partija vairs nebija koalīcijā. Balodis - nekad, pat tad, kad kāda pārpratuma dēļ tēvzemieši uz īsu brīdi nonāca opozīcijā.
Un tagad mēģiniet, lūdzu, iedziļināties šādās lietās, mēģiniet salīdzināt. Sakiet, lūdzu, kas jums šķiet svarīgāk visai sabiedrībai kopumā - tas, ka kāds likumīgi vai mazāk likumīgi ticis pie kādu iestāžu algu sarakstiem, visai sabiedrībai darījis to zināmu un visi pašausminās par tur ieraudzītajām milzīgajām algām, vai tas, ka gan sabiedrībai, tieši iesaistītajām un tiesībsargājošajām institūcijām tiek darīts zināms, ka šīs algas konkrētajā iestādē ir ne tikai milzīgas, bet arī nelikumīgi iegūtas?
Un kas jums šķiet būtiskāk - vai tas, ka kāds cilvēks deklarācijā nav uzrādījis, ka ir parādā naudu citam cilvēkam, vai tas, ka viņš naturāli apzadzis valsti, kopā ar citiem piesavinājies naudu, izmantodams dienesta stāvokli un pārsniegdams pilnvaras?
Abos gadījumos runa par to pašu V.Balodi. Kad viņš vēl bija Latvijas valsts mežu padomes loceklis, kopīgi ar citiem nobalsoja par nelikumīgu algas paaugstināšanu septiņiem valdes locekļiem par 2000-3000 latiem un arī pašiem sev, vienpadsmit padomes locekļiem par 280 latiem mēnesī. Izskatās, ka nevienu tas joprojām neinteresē. Dīvaini gan - kad viens pēc otra tika publicēti algu saraksti, sabiedrība un visi mēdiji burbuļoja un trakoja. It kā tas būtu šausmīgākais jaunums, ka valsts iestāžu darbinieki vispār saņem algas. Daļa no tām ir nelikumīgas? Tas nu gan nav nekāds jaunums, to jau mēs visi sen zinām. Balodis deklarācijā neuzrādīja 80 000 parādu? O, tas nu gan ir sensacionāls jaunums! Deklarāciju, protams, vajag aizpildīt tā, kā pienākas, par to nav runas. Bet ko pilnīgi konkrētu šai gadījumā iegūs sabiedrība, ja kādā ailītē tas beidzot tiks ierakstīts? Morālu gandarījumu, varbūt arī kādu soda naudu, ja beidzot izstrīdēsies, kuram tā jāiekasē. Noteikti daudz, daudz mazāku, nekā tad, ja kāds beidzot saprastu, ka arī viņa un pārējo nelikumīgi piesavinātā nauda jāatmaksā.
Beigu beigās profesors J.Ikstens paziņoja, ka tas, par ko te tiek agonēts, īstenībā ir 2,5 tūkstošus gadus veca mehānisma pārstādīšana pilnīgi citā kultūras un vēsturiskajā situācijā. Nudien nespēju iedomāties, kas tas ir par mehānismu, taču viens man ir pilnīgi skaidrs - kamēr mēs turpināsim tikai pļurkstēt, ka kaut kas jāmaina, kamēr ar lielgabaliem šausim pa zvirbuļiem, bet lielajiem zvēriem baidīsimies pat ar pirkstu pieskarties, kamēr nebūs iesēdināts kaut viens izmeklētājs, prokurors vai tiesnesis nevis par kukuļņemšanu, bet par dienesta pienākumu noziedzīgu nepildīšanu vai apzināti nepatiesa sprieduma taisīšanu (likums to paredz!) un, visbeidzot, kamēr milzīga sabiedrības daļa turēsies pie izplatītā viedokļa, ka zog jau visi, bet ne jau no viņa personīgi un ir pat labie zagļi, kuri padalās ar sabiedrību, tikmēr mēs turpināsim agonēt, neatkarīgi no tā, kādā kultūras vai vēsturiskā situācijā mēs tobrīd atradīsimies.
Nobeigumā tikai viens padoms tiem, kuri cieši nolēmuši uz vēlēšanām neiet, jo neesot jau par ko balsot, visi slikti. Nu tad izvēlieties mazāko no ļaunumiem!. Nē, arī to nevarot, kā lai tur saprotot. Neesmu gan saticis nevienu, kuram nebūtu skaidrs, kurš viņa uztverē ir vislielākais ļaunums. Dažs pat var atrast divus lielākos ļaunumus. Nu, tad uz priekšu! Nolieciet šo vienu vai divas lapiņas malā, pārējās zīmes sajauciet kā kāršu kavu, uz dullo vienu izvelciet un neskatoties metiet urnā, ar patiesu gandarījuma sajūtu, ka tevis iedomātais lielākais ļaunums vienu balsi nav saņēmis. Taču labu darbu būsi padarījis, jo var taču tā iegadīties, ka priekšstats par to lielāko ļaunumu sakrīt vairākumam...
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
