Klausītāji izrādīja pārsteigumu arī par dziļo filozofisko līniju manā saskarē ar valsts Atbildīgajām Institūcijām. Taču pēdējais piliens, kas mani novirzīja pie rakstu darbiem, bija kāda mana paziņa, kuru mans stāsts tā iedvesmoja un izglītoja, ka viņa pavaicāja pusaugu skolniecei, vai tā varētu nosaukt kādas Esošas Lietas Neesamību.
Meitene apmulsa, bet es sajutos kā teicamniece skolas solā. Jā, lūdzu, skolotāj, Esoši Neesošas Rīdzenes Sarunas, Neesoši Esoša Korupcija.. Pirms gada es apmulstu līdzīgi kā meitene, bet tagad, pēc nepilna gada pieredzes būvniecības papīru kārtošanā, es spēju saprast valstiski dziļu lietu patieso būtību. Tā ir bijusi mana tālākizglītība, kas nemanāmā, gluži vai rotaļas veidā ir ļāvusi man attīstīt līdz šim nebijušas kompetences un domāšanu.
Mana izglītošanās sākās brīdī, kad iegādājos Īpašumu. Pirmajā brīdī es nedomāju nevalstiski un iesākumā sarīkoju talku, kurā draugi palīdzēja novākt uz gāzes caurules piestiprinātās palīgēkas paliekas, satrunējušus un naglām piedzītus dēļus un stikla lauskas. Es it kā zināju, ka nojaukšanai vajadzīgs būvprojekts un to, ka pat nezināšana neatbrīvo no atbildības, bet toreiz ļoti uztraucos par bērniem un dzīvniekiem, kurus gruveši pievilka kā magnēts. Nevarētu teikt, ka es šajā nekritiskajā posmā neko neiemācījos – tā kā dzīvnieki pamanījās gruvešos savainoties, man radās iespēja nedaudz papraktizēt veterināriju, injicējot zāles un mainot apsējus. Tomēr mana kompetencēs balstītā apmācība sākās ar brīdi, kad cieši nolēmu Īpašumu turpmāk apsaimniekot likumiski pareizi un daļu nopuvušā vējtvera atjaunot stabilākos materiālos.
Vispirms es atvēru Rīgas Būvvaldes lapu un sapratu, ka es neesmu Būvvaldes mērķgrupa, jo negatavojos būvēt ko milzīgu. Mēģināju meklēt gadījumus likumu datubāzē un tīmeklī, šādi veicinot savas informāciju resursu apguves prasmes, bet beigās tā arī nesapratu, kā un kas tieši man būtu jādara. Cita starpā mani ļoti uzrunāja kāda intervija ar speciālistu būvniecības regulējuma jomā, kas pauda: jā, jāsaskaņo ir viss, pat suņubūdas būvniecība. Viedoklis tika pausts ar zināmu ironiju un pārākumu pār cilvēkiem, kas nezina tik elementāras lietas kā būvatļaujas dokumentu kārtošana, kas manī radīja nepilnvērtības sajūtu. Redzot, ka man trūkst pat elementāras kompetences būvniecības jautājumos, uzrunāju draugu Arhitektu. Tas bija prātīgi, jo viņš man īsi un skaidri pastāstīja, kas un kādi dokumenti jāiesniedz un piedāvājās palīdzēt.
Vispirms uzzināju, ka Īpašums ir laikā mainīgs, tāpēc, lai būvētu, jāpasūta zemes gabala topogrāfija. Tā ir tāda karte, kuru uz parasta datora nevar atvērt un kurā iezīmēts zemesgabala reljefs, koki un ēkas. Par velti to nedod. Īpašums mainās ik 5-6 gadus, tāpēc topogrāfija pēc šī laika jāatjauno. Arhitekts jaunajā topogrāfijā iezīmēja manas vēlmes, aizpildīja iesniegumu un pievienoja dažus dokumentus no manas Īpašuma lietas mapes. Viņš teica, ka saskaņojumu tabulu lapas stūrī nokārtos pats. Tas viss varētu aizņemt mēnesi, divus. Kaut gan tagad neko nevarot zināt.
Vispirms radās problēmas ar Gāzes Iestādes saskaņojumu. Tās saskaņojums bija pirmais tabulā. Gāzes vads esot vecs un tā izvietojums neatbilst normatīviem. Radoši cilvēki manu paziņu lokā ieteica variantu, ka Gāzes Iestādes darbinieki varētu izlikties, ka vads avarē un tiek "salabots", man finansiāli motivējot avārijas inscenējumu, taču šī ideja tiek atmesta. Šie cilvēki mani arī mēģināja pārliecināt, ka Latvijā visi "normāli" cilvēki vienkārši uzbūvē, tad samaksā sodu un būvēto legalizē. Tas esot daudz lētāk un vienkāršāk. Es noslēdzu līgumu ar projektētāju biroju un samaksāju par projektu, kas Iestādes iebildumus atrisinātu. Saskaņošanai vajagot vidēji divas nedēļas, taču Gāzes Iestāde klusē pusotru mēnesi un tad dara zināmu, ka neesot smuki, ka es tagad projektēju un mainu Gāzes Iestādei piederošus vadus. Vienīgā izeja, ja es tomēr gribu būvēties gāzes vadu tuvumā, ir gāzes vadus izpirkt, citādi nekādu saskaņojumu būvniecībai viņi nedos. Tajā pašā dienā projektētāja iesniedza pieprasījumu vienošanās sagatavei un es atkal gaidu. Šoreiz gaidu gudri un ik pa laikam piezvanu Atbildīgajam Speciālistam par lietu gaitu.
Es uzzinu, ka Speciālists bijis divu nedēļu atvaļinājumā, ka tūlīt būs noskaidrota summa un tā tālāk. Speciālists jau atpazīst manu telefona numuru un mums ir izveidojusies pat zināma emocionāla saikne. Ja laukos cilvēki žēlojas par vientulību, tad es noteikti ieteiktu viņiem projektēt gāzes vadus, jo tūlīt jau būs divi mēneši, kopš sazinos ar iejūtīgo Gāzes Iestādes Speciālistu.
Pēc mēneša uzzinu, ka ir aprēķināta manis izpērkamā gāzes vada vērtība un tā ir – nulle! Es sapriecājos, ka nu jau ir pienācis risinājums, kad Speciālists piebilst – Jums ir jāsamaksā četrdesmit astoņi eiro par aprēķiniem; es sagatavošu vienošanos, lai Iestādes valde var parakstīt. Iestāde teorētiski varētu prasīt jebkādu summu - bez viņu saskaņojuma es neko savā Īpašumā nevarētu būvēt. Vienīgi, ja gāzes vada atlikusī vērtība ir nulle, vai šie vadi maz vairs ir vadi, es garos vakaros prātoju? Man turpmāk būs ko domāt, jo drīz vadi būs mani. Gāzes rēķins gan nemainīsies un es saprotu, ka te vēl ir telpa domāšanai.
Vienošanos gandrīz iznāk parakstīt, bet tad nāk valsts svētki un diena, kad jau it kā sagatavotā un daļēji parakstītā vienošanās paliek nederīga. Vai jūs dzirdējāt, ka Gāzes Iestāde ir sadalīta un tagad ir jauna valdes priekšsēdētāja - Pētersone-Godmane, man telefonā čivina Speciālists. Es lasu plašsaziņas līdzekļus un zinu, ka Pētersonei-Godmanei ir atteikta pielaide valsts noslēpumam un tāpēc viņa tagad strādās Gāzes Iestādē. Jaunā ziņa man ļauj justies pietuvinātai un līdzdalīgai valsts notikumos. Vēl kādi divdesmit klienti ir līdzīgā situācijā, piebilst Speciālists. Man tas neliek justies labāk, bet esmu pateicīga par iejūtīgo attieksmi. Tagad Jauno Gāzes Iestādi reģistrē Uzņēmumu Reģistrā, gluži kā manu iesniegumu Gāzes Iestādē.
Tas nenotiek vienā dienā, Speciālists skaidro. Ja piereģistrēs, varēs parakstīt arī manu vienošanos. Saprotu, ka es gaidu kopā ar pašu Pētersoni-Godmani, un tas liek justies nozīmīgi.
Paralēli saskaņošana notiek Būvvaldē. Pēc diviem mēnešiem klusuma zvana Arhitekts un informē, ka viņš atsaucis projektu, jo uzzinājis, ka tiek gatavots atteikums. Esot iebildumi, ka man neesot esošu ēku. Viņš jau iesniedzis iesniegumu, lai tiku sastādīts akts par Esošu Būvju Neesamību. Tas ir jauns līmenis un es ilgi par to domāju, cenšoties aptvert jēgu. Pēc mana iesnieguma tiek atsūtīts Būvinspektors, kas pārbauda situāciju un atzīst, ka nevarot aktu izsniegt, jo būves tomēr ir esošas. 11. punkts nosaka, ka ēku nevar atzīt par neesošu, ja ir esoši tās pamati. Kad talkā novācām piebūvju atliekas, būvju pamatu sienas es atstāju kā puķudobju apmales un vienā stūrī pat ierīkoju akmens dārzu. Man neizdevās tik skaisti kā Bastejkalnā, bet es ar savu dobi lepojos.
Bastejkalnā, atšķirībā no mana dārza, pamati ir uzbūvēti mākslīgi, tā teikt, Neesoši Esoši. Man savukārt ir Esoši Neesoši, un, lai arī izskatās tāpat, lietas būtība ir cita. Lai saņemtu Esošu Būvju Neesamības aktu, man puķudobju apmales jānojauc, Būvinspektors iesaka. Citādi nāksies maksāt sodu. Vai es, lūdzu, nevarētu puķudobes paturēt? Tomēr paturēšana, kas šķiet intuitīvi iespējama, nav iespējama likumiski. 11. pants to skaidri pasaka.
Es nedaudz sapinos – ja manu projektu atsaka, jo tajā ir Esoši Neesošas būves, bet ēku Esošu Neesamību nevar konstatēt, vai tā nav loģiska pretruna un ēkas ir Esoši Esošas? Arhitektam palika manis žēl, viņš aizbrauca uz Būvvaldi skaidroties un atzvana, ka esot vienojušies, ka projektā paredzēs esošo ēku pamatu nojaukšanu, kas manu Esoši/Neesošo būvju eksistenci pārtrauks un tās kļūs Neesoši Neesošas. Man nāksies zaudēt akmens dārzu un puķu dobi, bet saprotu, ka ontoloģisku jautājumu priekšā manas dobes ir sīkumaina pieķeršanās materiālajai pasaulei.
Cilvēki nereti nonicina savu valsti, jo nespēj saskatīt daudzās iespējas, kuras tā mums dod. Man ir sajūta, ka piedalos dziļi nacionālos kultūras procesos – ne velti "savs kaktiņš, savs stūrītis zemes" ir mūsu identitātes stūrakmens. Vēl jāsaskaņo mans projekts ar elektrības, ūdensapgādes un, iespējams, citām iestādēm. Tas paver jaunus apvāršņus. Man arī kļūst skaidrs, kāpēc topogrāfijas noveco. Tā ir biļete uz tālākizglītību un līdzdalību. Kamēr es saņemšu visus saskaņojumus, topogrāfija būs kļuvusi nederīga un man radīsies iespēja visu sākt no jauna.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
