Pirms neilga laika VARAM paziņoja, ka vēlas Latvijā ieviest depozīta sistēmu stiklam, plastmasas pudelēm un metāla kārbām. Jau tad daudzi izteicās, ka tās ieviešanai nav pamata, ka tā ir dārga, nedos lielu efektu un ka vispār tas ir vienkārši priekšvēlēšanu populisms.
VARAM mājaslapā var iepazīties ar infografiku, kurā norādīts, ka, ieviešot depozīta sistēmu, tā attieksies uz 10–15% iepakojuma un no šī apjoma 90% tiks savākti un pārstrādāti. Tā tika ievietota 7. martā.
Pagāja pāris nedēļu, un 23. martā VARAM ar lepnumu ziņoja, ka līdz 2020. gadam ir iespējams būtiski palielināt šķiroti savākto atkritumu apjomu, izmantojot konteinerus šķiroto atkritumu savākšanai. Šobrīd tikai puse Latvijas iedzīvotāju šķiro atkritumus, izmantojot 3216 sadzīves atkritumu dalītās vākšanas punktus, un arī tad ne vienmēr vienlaicīgi tiek šķirots papīrs, plastmasa un metāls. Vēl 2015. gadā veiktā pētījumā tika konstatēts, ka Latvijā ir 3071 vieta, kur izmest šķirotos atkritumus, bet vēl būtu nepieciešamas ap 1000 vietām, lai iedzīvotājiem tās būtu ērti pieejamas. Tas nozīmē, ka, vienkārši izvietojot konteinerus, lai tie būtu pieejami visiem, iespējams palielināt šķiroto atkritumu apjomu par 30%, bet, izglītojot iedzīvotājus, šo apjomu varētu dubultot.
Sakārtojot pašreizējo sistēmu, ar nelieliem ieguldījumiem varētu divkārt palielināt pārstrādei nodoto atkritumu apjomu, bet, ieviešot depozīta sistēmu, izdotos papildus savākt 5–7% atkritumu, jo jāņem vērā, ka daļa ar depozītu apliekamā iepakojuma jau tagad tiek savākta šķiroto atkritumu konteineros. Šie skaitļi arī parāda, kas ir jādara.
Viens no argumentiem par labu depozītu sistēmai, izņemot to, ka meži kļūs tīrāki, ir ES noteikto izlietota iepakojuma savākšanas prasību izpilde. Tomēr arī tas nav īsti taisnība. ES līmenī ir noteikts, ka vidēji 60% no iepakojuma ir jāreģenerē, tai skaitā 83% papīra, 41% plastmasas, 50% metāla, 65% stikla un 29% koka iepakojuma. Pienākums savākt izlietoto iepakojumu ir uzlikts uzņēmumiem, kas iepako savu produkciju. Uzņēmumi paši to neveic un samaksā starpniekam, proti, iepakojuma apsaimniekošanas uzņēmumam, kas tālāk maksā atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumiem, kas izvieto konteinerus atkritumu šķirošanai.
Sistēmas problēma ir tajā, ka ir pienākums savākt tikai daļu iepakojuma, līdz ar to tiek darīts tikai tik daudz, lai izpildītu minimālās prasības. Rezultātā arī šķiroto atkritumu konteineri nav pieejami visiem. Pašvaldības, protams, var noteikt, lai šādi konteineri būtu pieejami iedzīvotājiem, un tikai tad šīs izmaksas tiks ietvertas atkritumu tarifā. Savukārt to pašvaldības īpaši nevēlas, un rezultātā konteineru pamatā ir tik, cik nepieciešams, lai uzņēmumi izpildītu tiem uzliktās prasības.
VARAM mēģināja pašvaldības piespiest izvietot konteinerus šķirotiem atkritumiem, pieņemot MK noteikumus, kuros noteica pienākumu izveidot šķiroto atkritumu savākšanas sistēmu. Pašvaldības šos noteikumus izpildīja tādā veidā, kādā mēs to redzam šodien, jo MK noteikumi precīzi nepateica, kā tam ir jāizskatās. To redzot, 2017. gadā tika pieņemti papildu MK noteikumi, nosakot pašvaldībām pienākumu uz katriem 700 lielo pilsētu un 550 mazo pilsētu un lauku iedzīvotājiem izveidot šķiroto atkritumu punktu, tomēr tas jāizdara līdz 2020. gadam.
Vai pašvaldības arī šoreiz atradīs veidu, kā izpildīt MK noteikumu prasības, tās neizpildot, rādīs laiks. Konteineru šķirotiem atkritumiem neesamība parāda pašvaldību ietekmi, jo, pirmkārt, tās nevēlas ķēpāties ar atkritumiem un, otrkārt, tās nevēlas tarifu pieaugumu par atkritumu apsaimniekošanu un ar to saistīto iedzīvotāju neapmierinātību, ko izraisīs šķirotiem atkritumiem paredzēto konteineru uzstādīšanas izmaksu iekļaušana atkritumu apsaimniekošanas tarifā. Vai tiešām VARAM cerēja, ka konteineru uzstādīšanu visur apmaksās uzņēmumi, kuriem jāsavāc savs izlietotais iepakojums? Uzņēmēja būtība ir skaitīt savu naudu un izpildīt minimālās likumā noteiktās prasības. Ja viss notiks, kā ieplānots, tad turpmāk "bezmaksas" šķiroto atkritumu apsaimniekošanas sistēmu papildus uzņēmumiem/iepakotājiem apmaksās arī iedzīvotāji. Pašvaldību ietekmes uz VARAM zudums skaidrojams ar nepieciešamību izpildīt ES noteiktās prasības atkritumu apsaimniekošanas jomā.
VARAM arī līdz šim ir bijušas pastāvīgas grūtības ieviest risinājumus atkritumu apsaimniekošanas jomā. Piemēram, nolēma ierobežot polistirola (PS) izmantošanu un tika piemērota lielāka dabas resursu nodokļa likme iepakojumam, ko ražo no tā. Ja 2011. gadā izmantotā PS iepakojuma apjoms bija 632 tonnas, tad 2016. gadā – 853 tonnas. Dīvaini, ka, ieviešot lielāku likmi, PS patēriņš pieauga. Tomēr atbilstoši likumiem DRN var nemaksāt, ja iesaistās iepakojuma apsaimniekošanas sistēmā. Savukārt ar sistēmas palīdzību ir jāsavāc 41% no plastmasas iepakojuma, nevis 41% no PS iepakojuma. Tā pilnīgi likumīgi PS iepakojuma vietā var savākt PET pudeles. Tā sanāca, ka laba ideja tika padarīta bezjēdzīga tikai tāpēc, ka tā netika ieviesta līdz galam, netika noteikts, ka ir jāsavāc 41% PS iepakojuma. Ja darbs būtu padarīts līdz galam, tad jau tagad PS vietā izmantotu citas plastmasas, kuras tiek vāktas un pārstrādātas. Līdzīgas prasības varēja ieviest arī attiecībā uz citām plastmasām, kas veido ap 10% no kopējā plastmasas iepakojuma, vairāk, nekā plāno savākt ar depozīta sistēmu, kur nevāc un nepārstrādā, tad arī būtu mazāk jāsatraucas par ES noteikto prasību izpildi.
Ap 10% iepakojuma veido mazie plastmasas iepakojumi, ap 10% veido dažādu plastmasu sajaukums vai sajaukums ar citiem materiāliem. Šādu iepakojumu gan grūti savākt, gan pārstrādāt. Piemēram, PET pudele, kuru aptver PVC termosarukuma etiķete, – šādas pudeles tiek izmestas atkritumos, jo šīs plastmasas nevar mehanizēti atdalīt vienu no otras. Kāda jēga šādu pudeli savākt depozīta sistēmā, ja beigās tā nonāks atkritumu poligonā? Redzams, ka šāda iepakojuma radītā problēma ir aktuālāka, jo tā masa ir lielāka nekā depozīta sistēmā savācamo PET pudeļu masa.
Pie atkritumu poligoniem ir izveidotas sadzīves atkritumu šķirošanas līnijas, lai no atkritumiem atšķirotu vēl izmantojamus materiālus. Šajās līnijās no atkritumiem atdala dzelzs un alumīnija kārbas, kā arī plastmasu. Tas nozīmē, ka kārbas, kuras nesavāc šķiroto atkritumu konteineros, tā vai tā tiek atdalītas no atkritumiem. Ir bezjēdzīgi veidot depozīta sistēmu alumīnija kārbām, ja to savākšana nav problēma jau šodien. Līdzīgi ir ar PET pudelēm. Atliek vienīgi stikls, bet tas jau tagad ir populārākais materiāls, ko iedzīvotāji šķiro. To vēl vairāk šķiros, ja maksu par atkritumu izvešanu noteiks pēc svara un palielinās nodokli par atkritumu apglabāšanu. Ja tagad vienas vīna stikla pudeles, kas sver 400 g, izmešana sadzīves atkritumu konteinerā maksā 0,8 centus, tad, nosakot atkritumu izvešanas maksu pēc svara un palielinot atkritumu apglabāšanas maksu, šīs pašas pudeles izmešana maksās 2,2 centus.
Ceļmalās, izņemot pudeles, ir arī čipsu pakas, cigarešu paciņas u. c., un tos depozītu sistēma nekādā veidā neskar. Beigu beigās – ne jau depozīta sistēma attīrīs ceļmalas, bet cilvēku apziņa un efektīva sodu sistēma tiem, kas izvairās no atkritumu apsaimniekošanas un piegružo vidi.
Līdz šim VARAM nespēja pilnībā ieviest vienu sistēmu – konteinerus šķirotiem atkritumiem, bet tagad ir pieņemti gan MK noteikumi, gan iedalīti ES fondu līdzekļi. Tāpēc nav pamata paralēli ieviest depozīta sistēmu, kuras ieguvums ir neliels un izdevumi – lieli. Tā vietā būtu jārisina jautājums, kā panākt, lai lielākā daļa plastmasas iepakojuma būtu viegli pārstrādājama, līdz ar to arī būtu jēga to šķiroti savākt. Tā arī nonākam līdz secinājumam – runas par depozīta sistēmu ir vienkārši populisms pirms vēlēšanām. Sliktākais ir tas, ka, ministram nodarbojoties ar populismu, tiek šķērdēti valsts resursi, liekot ierēdņiem nodarboties ar to, kas netiks ieviests. Izņemot situāciju, ja ir kāds komersants, ar kuru jau ir viss sarunāts un kurš ar depozīta sistēmu pelnīs uz visu iedzīvotāju rēķina.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
