Kāpēc aizvien biežāk pamest Latviju un strādāt algotu darbu ārzemēs izvēlas ne tikai fiziskā darba veicēji vien? Kāpēc valsti pamet uzņēmēji? Nevienam neko nevar pārmest. Tas ir lieliski, ka šobrīd ir tādas iespējas, jo padomju laikos emigrēt ārpus PSRS bija teju neiespējami. Ja ne ierobežotais budžets, bērni skolas vecumā vai apsaimniekojamie īpašumi, kurus pārdot nav tik vienkārši, manuprāt, sastrēgumi Rīgas ielās būtu vairs tikai uz Dziesmu svētkiem.

Nenoliedzami, mūsu Latvija ir tik skaista! Četri krāšņi gadalaiki, daudz mežu, smilšaina pludmale 500 kilometru garumā. Pilsētas sakoptas. Vairākums pakalpojumu pieejami bez garas rindas, kā pie Disnejlendas rindām pieradušie amerikāņi saka: "Jums taču te viss ir "private"!" Senču kapi ir tepat. Un šī ir vienīgā valsts pasaulē, kurā vairākums saprot latviski. Arī biznesu uzsākt Latvijā nupat jau ir pavisam vienkārši. Pietiek ar pārdesmit eiro, lai dažu dienu laikā kļūtu par uzņēmuma īpašnieku.

Rietumos nav tik daudz iespēju kā Latvijā. Ja salīdzina ar Rietumiem, tad Latvijā konkurence ir niecīga, jo, cik man zināms, esam pēdējās vietās pasaulē, rēķinot vienu uzņēmumu uz 1000 iedzīvotājiem. Izvēlies tik sev tīkamu nišu, un, cītīgi pastrādājot, pēc kāda laika jau vari kļūt tajā par #1. Viss ideāli, vai ne? Toties Rietumos ir lieliski apstākļi attīstībai. Šeit tā nav. Diemžēl.

Rodas pat jautājums – cik Latvijai esam svarīgi mēs, mazie, nacionālie uzņēmēji? Nedz iedzīvotāju labklājība, nedz valsts politiskā neatkarība nav iespējama bez tās ekonomiskās patstāvības. Ja valstij nebūs savu vietējo uzņēmēju, kas rada darbvietas un maksā nodokļus, ko tad? Latvija varēs cerēt vien uz Eiropas Savienības pabalstiem. Jā, protams, lielāko daļu nodokļu valsts kasē nomaksā 100 lielie uzņēmumi, taču nelielie privātie uzņēmumi ikvienā valstī nodrošina ar iztiku paši sevi, tādējādi vismaz neapgrūtinot valsts budžetu.

Lai arī pie varas esošo griba noteikti ir laba un mūsu uzņēmēji ir pieraduši "fīrēties" paši, apstākļi mazā biznesa izdzīvošanai kļūst arvien sarežģītāki. Mēs negaidām debesu mannu. Taču rādās, ka to, kas saņem algu par traucēšanu uzņēmējiem, ir daudz vairāk nekā to, kas patiešām palīdz. Lozungu līmenī viss ir kārtībā, taču, tikko uzņēmums ir izveidots, tā tūlīt izrādās, ka esi visiem parādā, vēl nemaz nesācis pelnīt. Firmas īpašnieks visiem pēkšņi ir kļuvis par "slaucamo govi", kam, kā šķiet, nauda gluži vai no gaisa krīt. Darbiniekiem pienākas. Dažādām valsts iestādēm pienākas. Pašvaldībai pienākas. CSDD pienākas. Inspekcijām un uzraugiem pienākas. Katrs mēģina izspiest savu tiesu.

Ja jau uzņēmējs neprasa no valsts naudu, bet vēl maksā prasītās algas un nodokļus, vai viņš Latvijā tāpēc tiek cienīts? Komersanta prestižs Latvijā, kā jau postpadomju zemē, joprojām ir zems. Par to liecina daudzie komentāri par "liekēžiem un blēžiem", kas iedzīvojas uz darbaļaužu rēķina... Pastāvot šādam uzskatam, jaunajam uzņēmējam ir jāatskaitās par katru čeku, par katru centu, par katru soli, tādējādi lielu daļu resursu tērējot ar naudas pelnīšanu nu nekādi nesaistītām aktivitātēm.

Valsts atbalsta vietā bieži vien tiek piemērotas soda sankcijas pat par salīdzinoši nenozīmīgām lietām. Ja amatpersonu darba efektivitāte tiek vērtēta pēc viņu fiksēto pārkāpumu skaita, tad es saprotu. Citādi gan ne. Skaidrs, ka arī valdībai nav viegli. Tai jādomā, kā atdot kredītus starptautiskajiem aizdevējiem, kā nosegt ministriju arvien pieaugošos rēķinus, kā izpatikt NATO, kur atrast līdzekļus bērniem, pensionāriem, bezdarbniekiem, ieslodzītajiem un citiem nestrādājošajiem.

Samazinoties iedzīvotāju skaitam un palikušo pirktspējai, pārsvarā uz vietējo tirgu orientētā biznesa peļņa samazinās, taču tas, šķiet, maz kuram valsts pārvaldē interesē. Algai un prēmijai taču vēl pagaidām sanāk. Burbulis neplīst. Kamēr vēl var, sēžam uz valsts zaļā zara. Un vienlaikus paši to zāģējam. Var jau maksāt darbiniekiem lielas algas un budžetā lielus nodokļus, ceļot labklājību valstī, ja vien būtu tik vienkārši šo prasīto naudu nopelnīt...

Augošo izmaksu dēļ konkurētspēja samazinās. Lielajos pasaules tirgos pa tiešo iekļūt ir sarežģīti. Tikmēr atlikušajiem patriotiskākajiem uzņēmējiem tiek ieviesti arvien jauni maksājumi. Birokrātiskais slogs kļūst tikai lielāks. Savilkt jostu vēl ciešāk pēc krīzes gadiem bieži vien vairs nav iespējams. Tā nu agrāk vai vēlāk uzņēmējiem tas viss apnīk. Tie redz, ka ar mazāku atbildību ir iespējams labāk dzīvot "frontes" otrā pusē. Tie stājas valsts un pašvaldību darbos, pievienojoties tiem, kam viss pienākas tikai tāpēc, ka ir tāds amats.

Nav brīnums, ka valsts sektora darbinieku skaits pieaug. Kaut kā taču ir jānodrošina sev iztika. Izskatās, ka ik brīdi cīņa par Latvijas valsts sarūkošajiem resursiem saasinās, jo vajadzības aug, bet Eiropas struktūrfondu atbalsts un nodokļu maksātāju skaits samazinās... Citi mazie komersanti tikmēr klusām pamet Latviju. Mērķtiecība un iniciatīva apvienojumā ar labu izglītību ļauj ja ne uzsākt biznesu atkal no nulles, tad vismaz mazgāt traukus kādā restorānā Norvēģijā vai Vācijā.

Ko darīt? Lai gan valsts reputācija ir sagrauta, nav nekādas "šīs valsts". Tā ir mūsu vienīgā. Mūsu dzimtene. Pat nezinu, kam būtu jānotiek, lai tiktu radikāli samazināts ministriju un attiecīgi arī valsts pārvaldē strādājošo skaits. Manuprāt, pilnīgi pietiktu ar trim četrām ministrijām, ar astoņām līdz 10 deputātu vietām Rīgas domē, taču partijas parasti izvēlas portfeļus sadalīt un izveidot vēl jaunus, lai pietiktu arī radiem un atbalstītājiem.

Ikviena jauna partija, kas sākumā deklarē sevi par uzņēmēju pārstāvi, ar laiku maina savu orientāciju, jo tās ievēlēšanai taču nepieciešams balsu vairākums. Tā kā nu jau vairākums strādā valsts un pašvaldību amatos, vai tie balsos par palikšanu bez šķietami stabiliem ienākumiem? Arī valdības situācija ir sarežģīta, jo ministrijās toni nosaka gadiem ilgi amatos esošie ierēdņi, nevis ministri, kas nāk un iet. Šķiet, valdības vīri pat gribēdami nespēj ko mainīt. Nelabvēļi pat atklāj – ja kādam ierēdnim konkrētais projekts nešķiet interesants, vietējo biznesu stimulējošais Eiropas līdzfinansējums var palikt neizmantots...

Vai ir kāda jēga veidot uzņēmumu vietā, kur patērētāju skaits sarūk, atlikušajiem trūkst naudas, bet nodokļi un citi maksājumi arvien pieaug? Skaidrs, ka uzņēmēji raugās uz citām vietām, kur tiem būtu lielāks atbalsts, izdevīgāka nodokļu politika, plašāks noieta tirgus, noteiktība likumdošanā un pārliecība, ka samaksātie nodokļi tiek tērēti sabiedrības interesēs.

Lai kā negribētos pamest dzimtās vietas, bet... uzņēmējdarbības primārais mērķis ir peļņa. Ko darīt, ja valsts uzņēmējiem neļauj sasniegt šo mērķi? Ja neļauj izdzīvot? Domāju, arī citiem Latvijas valsts patriotiem šī izvēle ir smaga. Bet bezgalīgi tas tā nevar turpināties, jo Latvija šobrīd nav tā pievilcīgākā vieta uzņēmējdarbībai. Tomēr ceru, ka pienāks brīdis, kad uzņēmumi atkal varēs attīstīties tepat, nevis meklēt citas valstis. Taču līdz tam mēs savu biznesu varam turpināt attīstīt kaut kur Urugvajā, Taizemē vai Vācijā, jo arī tur ir pieejams internets.

Starp citu, vai esat ievērojuši, ka aizrautīgākie Latvijas fani dzīvo aiz tās robežām?

Tomēr nemetīsim plinti krūmos. Gan pats centīšos sameklēt jums kādu valsts atbalstītu nacionālā biznesa ilgtermiņa veiksmes stāstu, gan gaidu jūsu personiskās pieredzes vēsti raksta komentāros. Un, lai rakstu pabeigtu uz Līderu skolai raksturīgās optimisma nots, priekšrocību saraksts tiem, kas paliek Latvijā:

  • mazāka konkurence;
  • ielās mazāk sastrēgumu;
  • nav rindu;
  • pakalpojumu cenas samazinās;
  • kaimiņa milzīgā māja kļūst lētāka.