Vienas deklarācijas bija stipri par maz, jo uz pasaules kartes tādas Latvijas tajā laikā vispār nebija. Pirms sākās Meirovica 20 minūšu ilgā tikšanās, LPNP veica lielu darba apjomu, sagatavojot informatīvo materiālu par Latviju - sākot ar ģeogrāfiskām kartēm, ekonomisko, nacionālo, kulturālo un citām ziņām. Uz minētās vizītes laiku ārlietu ministram bija sīkumos zināma situācija Baltijas reģionā. Nebūs lieki pieminēt, ka Lielbritānija Igauniju, kā neatkarīgu valsti de facto bija atzinusi jau 1918.gada 1.maijā.
Pēc Meirovica ievadrunas angļu valodā A.Belfūra atbilde bija lakoniska: ”Viņa Majestātes valdības vārda varu jums apgalvot, ka Lielbritānija ar dziļu simpātiju seko latviešu nācijai viņas tagadējā grūtā stāvoklī un ka viņa Majestātes valdība būs nomodā par to, lai Latvija netiktu pievienota pie Vācijas. Es ceru un domāju, ka izsaku arī Lielbritānijas valdības uzskatus, ka Baltijas valstu līga būs tas satversmes veids, radīts uz kopīgu ekonomisku interešu pamata, kas visvairāk būs saskaņots ar latviešu tieksmēm un nodrošinās Latvijai plašu nacionāli - kulturālu un politisku attīstības iespējamību." Pēc tādiem ministra vārdiem Meirovics varētu uzskatīt, ka vizīte ir bijusi sekmīga.
Tālāk sekoja pats galvenais. A.Belfūrs turpināja: ”Viņa Majestātes valdība ir nolēmusi atzīt pagaidām līdz miera konferencei Latviešu Nacionālo Padomi par Latvijas valdību, kamēr miera konference neizšķirs galīgi vispārīgo Latvijas likteni. Es vēlreiz gribu jūs pārliecināt par tām simpātijām, ar kurām mēs sekojam latviešu nācijai un jūsu zemei ." Meirovics bija pietiekoši pieredzējis cilvēks un saprata, ka vārdus pie lietas [vēstures] nepieliksi, tāpēc viņš atļāvās ministram lūgt viņa vēsturiskā paziņojuma rakstisku apstiprinājumu. Tāds tika saņemts 1918.gada11. novembrī. Laikam jau tā nebija vienkārša sakritība, ka tajā dienā kapitulēja Vācija. Paziņojumā bija teikts: ”Viņa Majestātes valdība ir raudzījusies ar visdziļāko līdzjūtību uz latviešu tautas centieniem un viņas gribu atsvabināties no vācu jūga. Tā ar prieku apliecina savu gatavību dot pagaidu atzīšanu Latviešu nacionālajai padomei kā de facto neatkarīgai iestādei līdz tam laikam, kamēr Miera konference liks pamatus brīvības un laimes jaunam laikmetam jūsu tautai. Līdz tam laikam Viņa Majestātes valdība labprāt pieņem Jūs kā Latviešu pagaidu valdības oficiālo diplomātisko priekšstāvi."
Es bieži domāju par to, kādas domas bija seram Artūram Belfūram par latviešiem, uzzinot, ka tieši nedēļu vēlāk pēc neatkarības apliecinājuma karu zaudējušās Vācijas paspārnē tiek atkārtoti proklamēta Latvijas Republika. Bet tas jau ir cits stāsts, ka nedrīkst spļaut akā, no kuras būs jādzer.
Manā skatījumā šodien bija jābūt Saeimas svinīgai sēdei pateicībā par to, ka pirms 94 gadiem latvieši pirmo reizi bija uzrunāti uz Jūs. Daudzi ar pateicību atceras Lielbritānijas lēmumu, bet daudzreiz vairāk ir tādu, kas par to nezina neko.
Nobeigumā Ādolfs Šilde (trimdas tiesībnieks un vēsturnieks): ”Latvija kā valsts eksistēja jau pirms 1918.gada 18.novembra.” Argumentējot šo tēzi, viņš norāda, ka ”jau tā paša gada 30. janvārī NP otrajā sesijā bija likusi pamatu neatkarīgas un demokrātiskas Latvijas Republikas nodibināšanai. Otrkārt, jau 1918.gada augustā britu valdība pieņēma Meirovicu kā šīs padomes pilnvaroto pārstāvi un aicināja uz līdzvērtīgām sarunām. Treškārt - Londonā jau pirms 18.novembra sāka darboties Latvijas diplomātiskā pārstāvniecība, lai arī sakumā vairāk ar informācijas funkcijām.”
Ne pielikt, ne atņemt. Svēti vārdi. Agrāk vai vēlāk šī vēsturiskā diena Latvijas kalendārā būs svinams vai atzīmējams datums. Paldies, Lielbritānija!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
