Partiju nosaukumi ir tikai zīmoli, kas atšķir noslēgtas cilvēku grupas, kas cīnās par politisko un ekonomisko ietekmi. To deklarētajām ideoloģiskajām nostādnēm ir labi ja dekoratīva nozīme (vai kāds ņem par pilnu partiju priekšvēlēšanu programmas?).

Konkrēti Latvijā, no svarīgu valstisku posteņu aizpildīšanas grūtībām, mēs redzam, ka partijas nav arī tehnokrātu komandas, kas cīnītos savā starpā par labākās valsts pārvaldītājas godu (kas būtu minimālais uzstādījums ideoloģijas norieta periodā).

Nevienai partijai neizdodas arī izvairīties no diskreditējošiem skandāliem. Laiku pa laikam kādai partijai nākas sasaukt likvidācijas kongresu, bet no tā nekas nemainās. Pēc laiciņa viss cikls atkārtojas.

Teorētiski partijām, kā to savulaik bija iecerējuši dažādu konstitūciju un vēlēšanu likumu tēvi visā pasaulē, būtu jābūt par mehānismu, ar kura palīdzību katra nācija virza savus spējīgākos pārstāvjus uz vēlēšanām un darbam parlamentā.

Labi redzams, ka praksē tā nenotiek. Pirmkārt, partiju skaits ir neliels un to izveidošana prasa lielus laika un finanšu ieguldījumus. Maz ir to, kas grib uzņemties partiju dibināšanas un attīstīšanas rūgtās klapatas. Līdz ar to jau pašā sākumā politiskā konkurence ir ierobežota.

Otrkārt, partiju iekšienē toni nosaka šauras ietekmīgu biedru grupas, kuras lemj gan par politiskiem jautājumiem, gan par partiju sarakstiem uz vēlēšanām, tādējādi vēl jo vairāk samazinot politisko konkurenci (izslēdzot demokrātiju pašu partiju iekšienē). Šī situācija no politiskā darba atbaida daudzus godīgus un spējīgus cilvēkus, kuri nevēlas virzīties politikā caur partiju dzirnavām.

Digitālajā laikmetā visa šī vēlēšanu caur partijām sistēma izskatās arhaiska, smagnēja, neefektīva un nevajadzīga. Vai var piedāvāt kaut ko labāku? Var!

Nepieciešams jauns vēlēšanu likums, kas ļautu katram vēlētājam pašam sastādīt savu vēlamo Saeimas simts deputātu kandidātu sarakstu un par to tad arī nobalsot. Piedāvātās jaunās vēlēšanu sistēmas galvenie principi būtu sekojoši:

  • Katrs vēlētājs var iesniegt no viena līdz simts cilvēkiem garu Saeimas deputātu kandidātu sarakstus;
  • Vēlētājs nedrīkst iekļaut kandidātu sarakstā pats sevi;
  • Pirms iekļaušanas sarakstā katram deputāta kandidātam vēlēšanu komisijā jāiesniedz rakstiska piekrišana kandidēt;
  • Vēlēšanās uzvar un par Saeimas deputātiem kļūst tie simts kandidāti, kas savākuši lielāko balsu skaitu.

Skaidrs, ka šāda balsošanas sistēma var pilnībā funkcionēt tikai datorizētā veidā, kas mūsu laikos būtu tikai dabiski. Katram vēlētājam un kandidātam sistēmā būs jāreģistrējas.

IT speciālisti man piekritīs, ka šī datorizētā vēlēšanu sistēma pēc būtības ir ļoti vienkārša (reģistrēto vēlētāju kopums, reģistrēto deputātu kandidātu kopums, vēlētāju sastādīto kandidātu sarakstu kopums, par kandidātiem nodoto balsu kopums).

Galvenais darba apjoms būtu nodrošināt, lai katrs vēlētājs sistēmā reģistrētos un balsotu pats (un nevis ar kāda starpniecību), lai vēlētāju reģistrācijas dati un balsojums netiktu izpausti, un aizsardzība pret hakeriem. Visticamāk, pirmajās šāda tipa vēlēšanās sistēmas aprobēšanai būtu jāpielieto paralēli gan elektroniskais, gan klasiskais variants ar papīra biļeteniem.

Kādi būtu galvenie jaunās vēlēšanu sistēmas ieguvumi? Pirmkārt, tiktu iedegta zaļā gaisma talantīgu, pieredzējušu un spējīgu cilvēku ienākšanai politikā, kuriem nepieņemamas ir partiju vētīšanas dzirnavas. Otrkārt, tiktu pārrautas līdzšinējās koruptīvās saites starp partiju sponsoriem un "pateicīgajiem" deputātiem. Treškārt, uz augšu celties nāktos arī pašiem vēlētājiem, jo tie, kas neapgūs darbu ar datoru, nespēs piedalīties vēlēšanās.

Jāatzīmē, ka arī partijas savu darbību, ja gribēs, varēs turpināt, tikai šoreiz process būs pretējs. Ja līdz šim pabērna lomā ir vēlētājs, kuram no desmit negaršīgiem ēdieniem jāizvēlas vismazāk pretīgais, tad jaunajā datorvariantā partiju bosiem ar saviem kandidātu sarakstiem būs jākonkurē ar neskaitāmiem vēlētāju pašu sastādītajiem sarakstiem.

Visticamāk, visa kandidātu apzināšanas un izvirzīšanas darba struktūra kardināli mainīsies. Paralēli esošajām partijām brīvi radīsies stihiskas interešu grupas, kuras centīsies sastādīt savus sarakstus un tos piedāvāt sabiedrībai.

Augstāk aprakstītajā datorsistēmā arī virtuāli notiks viss aģitācijas darbs, maksāt masu mēdijiem par reklāmas laukumiem un laikiem nebūs nekādas vajadzības. Reālas ievēlēšanas iespējas būs tikai jau zināmiem cienījamiem cilvēkiem ar labu reputāciju un saniegumiem dzīvē.

Jau vēlēšanu laikā un īsi pēc tam sāks ieskicēties parlamenta frakciju kontūras. Šādas vēlēšanas būs kā svaigs pavasara arums Latvijas politiskajā augsnē, kas pilnībā apvērsīs līdzšinējo politisko ainavu. Nevar novērtēt par zemu novatorisko elementu, piemēram kardināli jaunu pieeju valdības veidošanā ar uzsvaru uz tehnokrātisku labas pārvaldības principos balstītu problēmu risināšanu.

Pakāpeniski, elektroniskajai vēlēšanu sistēmai attīstoties, izveidosies kaut kas līdzīgs "Latvijas godīgo un darbīgo cilvēku bankai", no kuras nāks parlamenta deputātu kandidāti un to rezerve. Vēlēšanas varēs rīkot arī biežāk, kaut vai katru gadu, vai pat vēl biežāk, tādējādi atsijājot tos, kas izrādījušies nederīgi.

Vai šādas vēlēšanu sistēmas ieviešanai pastāv arī riski? Jā, protams. Galvenais risks ir tas, ka esošās partijas nekad nebalsos par šādas jaunas vēlēšanu sistēmas ieviešanu. Arī vēlētājam, droši vien, būs bažas: kas nu tagad notiks, partiju sieta vairs nav un parlamentā iekļūs nezin kas.

Vienīgā garantija ir Latvijas iedzīvotaju veselais saprāts un vēlme konstruktīvi rīkoties sava personīgā labuma un valsts kopējās interesēs. Uz to jau balstās visa brīvā tirgus ekonomika.

Latvijā nav Tirdzniecības ministrijas, bet par preču trūkumu veikalu plauktos neviens nesūdzas. Internets arī nav sabrucis bez priekšniekiem.

Ja kaut ko tādu izdotos ieviest, Latvijā būtu visprogresīvākā vēlēšanu sistēma pasaulē.