Šoreiz viņa izgāja uz mājas lieveņa un pajautāja, vai var man kā palīdzēt. Palūdzu atļauju nofotografēt šo ātri pārejošo skaistumu. "Nāciet iekšā un dariet savu darbu. Man darba pilnas rokas, atvainojiet, bet nevaru pavadīt jūs personīgi," teica saimniece. Pasmaidīja un kopā ar paziņu pazuda ziedu mājā. Lēnām sāku fotografēt skaistos ziedu ansambļus.

Piekusis apsēdos uz ēnā noliktā soliņa. Mani gurdināja ziedu nomierinošā smarža un ieaijāja bišu sanoņa. Pamodos no vāji saklausāmas skaņas, kas nāca no liela rožu krūma.

Tad es sapņoju. Sapnī redzēju, ka rožu krūmā sēž skaista, maza meitenīte, ģērbta latviskos rakstos rotātos brunčos un baltā aubītē. Mazie spārniņi viņai vizuļoja visās varavīksnes krāsās.

"Kāpēc tik skaistā laikā un tik krāšņā dārzā tev jāraud?" es viņai klusi jautāju. Meitenīte salēcās un pasmaidīja. "Ā, vecais fotogrāfs. Par tevi jau mums stāstīja. No tevis nebaidos, tāpēc mani redzi," teica laumiņa.

Tad laumiņa stāstīja, ka raud tāpēc, ka skumst, jo Latvijā ir maz bērnu, kas mīl puķes. Šādu bērnu kļūstot arvien mazāk. Tādējādi arī bērni kļūst nejūtīgāki pret skaisto, pret gleznām, skulptūrām, operas melodijām, rakstnieku grāmatām - laumiņa teica.

Tad es laumiņai skaidroju, ka Latvijai pagaidām ir grūti laiki. Varu sagrābuši puķu anšiem līdzīgas personas. Cilvēki, kuri ziedos redz tikai naudu, nevērtē cilvēku būtību, viņu mākslu. Daudzi aizbēguši no Latvijas, taču valsts vēsturē bijuši vēl sliktāki laiki. Kari, epidēmijas.

Es arī laumiņai teicu, ka labais un skaistais uzvar vienmēr. Cilvēki bez labā un skaistā nevar dzīvot. Bērni piedzims no jauna. Daudzi ziedu un skaisto dārzu dēļ atgriezīsies Latvijā. Padzīs puķu anšus un cietsiržus. Tad bērni savus skatus no viedtālruņiem pagriezīs uz dāsno daiļdārznieču audzētajām puķēm. Atkal cienīs dziesmas, operu ārijas, patriotiskās latviešu dzejnieku dzejas. Iedziedāsies Tukuma baznīcas zeltītais gailis. Daudzi bērni atkal dārzos redzēs ziedu fejas un pasaku rūķīšus.

Tad laumiņa pazuda ziedputekšņos.

Es pamodos. No skaļajiem saimnieces smiekliem dārza galā. Piecēlos, pamāju saimniecei pateicības žestu un steidzos uz mājām. Pa ceļam redzēju, ka Tukumā ir daudz māju ar skaistiem dārziem un greznām puķēm logos. Mans garastāvoklis bija izmainījies uz gaišo un cerību pilno.