Pēteris Treijs: Kāpēc ir nelaime valstī?

Pēc raidījuma vēlreiz ieskatījos Pabrika un Kristovska pārstāvēto, "jauno politisko spēku" mājas lapās un tur, kā jau bija sagaidāms, ir sarakstītas visādas labas lietas - solījums būt godīgiem un, pārējo savelkot kopā, varētu teikt solīts sagādāt Latvijā labklājību. Pret to, protams nekas nav iebilstams, un nav nekāds brīnums, ka to pašu sola visas partijas. Tas ir pareizi un dabiski - visu politisko partiju darbības mērķim jau ir jābūt tautas labklājībai vai citiem vārdiem "bagātai valstij", kur visiem ir darbs, labas algas, veselības aprūpe un vecumdienu nodrošinājums. Laikam jau demokrātiskās valstīs nekur nav tādu politisko partiju, kuru mērķis būtu citāds.

Cita lieta ir kā kura partija domā cēlos mērķus sasniegt. Šajā ziņā atšķirības var būt lielas un tās arī ir saturīgu diskusiju priekšmets. Partijām jādefinē un jāpamato savas ekonomiskās politikas, jāparāda kā viņu proponētā ekonomiskā politika novedīs pie gaišā mērķa. Mūsu partiju dokumentos praktiski nekā tāda nav. Nu protams, tur ir kāds punktiņš vai teikums, kuru uz ekonomisko politiku varētu attiecināt. Piemēram, Sabiedrības citai politikai weblapā ir pausta neticība ka brīvā tirgus "neredzamā roka" viena pati visu varētu izkārtot. Tātad it kā varētu nojaust, ka partija rezervē iespēju nevadīties tikai no valdošās brīvā tirgus ortodoksijas. Taču kaut kas, ko varētu kvalificēt par ekonomisko politiku, nav atrodams. Tur ir kaut kas, lai varbūt varētu formāli atgaiņāties, ja kāds šajā sakarā uzdotu neērtus jautājumus, sak' mums jau tas ir minēts, vai - tas jau bija tā domāts.

Rūgta patiesība ir tā, ka Latvijā pēc neatkarības atgūšanas kaut cik skaidras ekonomiskās politikas nav bijis un nav arī tagad. Un tā ir atbilde uz Dombura fundamentālo jautājumu. Bēdīgi, lai neteiktu vairāk, taču pēdējais Domburšovs vēlreiz skaidri nodemonstrēja: mūsu politiskie censoņi pat nenojēdz, ka tāda lieta kā ekonomiskā politika pastāv, un cik būtiska tā ir kontekstā ar "nelaimi valstī". Nu labi, izmainīsim vēlēšanu likumu (tas bez šaubām ir jāmaina), būsim sekmīgāki cīņā ar korupciju, tiksim pie labiem, pieklājīgiem cilvēkiem amatos nu un tad?

Visu mūsu valdību darbības stils ir bijis un paliek būtībā kāds tas bija Padomju Latvijas laikā - tā pasīvi, bez iniciatīvas un uzdrīkstēšanās reaģēja uz Kremļa sacīto un tagad pasīvi un reizēm ar lielu pārcenšanos reaģē uz Briseles direktīvām un regulām. Tā vienmēr un visur ir "reactive" nevis "proactive". Taču valstu sekmīgās ekonomiskās politikas vienmēr ir bijušas innovatīvas un nacionālas, (mērķtiecīgi atšķirīgas) arī tad, kad tās lielākos vilcienos atdarina kādas citas valsts "success story", kas, bez šaubām, ir pareizi darīts.

Tiem, kas ir pazīstami ar valstu attīstības ekonomisko politiku problemātiku un interesējas par ekonomiskās domas attīstību pasaulē šajā jomā, klausoties mūsu politiķu runās, lasot viņu rakstīto, vērojot diskusijas, zūd jebkādas ilūzijas par viņu sajēgu un izglītību apspriežamajā jomā. Viņiem acīm redzot nav laika mācīties, studēt. Viņi, kā jau priekšnieki, nelasa neko garāku par lappusi. Viss, ko nevar izteikt vienā lappusē, nav priekš viņiem. Beigu beigās izglītība tiem ir tādā līmenī, ka tā viņus padara imūnus pret dziļākas jēgas ieteikumiem vai padomiem, viņi tos vienkārši nesaprot. Viņiem padomi būtībā nav vajadzīgi, ja nu vienīgi tie, kas apstiprina viņu pašu viedokli.

Kad Obama nodeva atklātībai savas komandas sastāvu, komentētāji tūlīt konstatēja, ka visi tajā ir slavenu universitāšu beidzēji ar summa cum laude un ar nevainojamu, vai spožu reputāciju savā iepriekšējā karjerā, kalpojot nācijas interesēm. Latvijā ir zviedru augstskola, kuras absolventi finansēs un ekonomikā un īpaši tie, kas to beidz ar izcilību, dabū vadošus posteņus lielās firmās un pazūd aiz robežas. Latvijai viņi nav vajadzīgi. Un līdzīgi tas ir arī citās nozarēs. Tā varētu būt "punkts B" piebilde atbildei Dombura jautājumam.

Mūsu prezidents svinīgi paziņo, ka tagad prioritāte būs ekonomikas stimulēšana. Bieži dzirdam piesaucam darba vietu radīšanu vai uzņēmēju atbalstīšanu. Faktiski tās ir tikai banālas trivialitātes - labi mērķi, vai kā saka angļu žurnālisti - kauli kuriem būtu jāpieliek arī miesa. Ir jāpasaka, kā ekonomika tiks stimulēta, kādu pasākumu rezultātā radīsies darba vietas. Tikpat "pliks kauls bez gaļas" ir daudzinātā atziņa, ka jāražo produkcija ar lielu pievienoto vērtību. Kam tad tas nav skaidrs, bet kur ir kaut mājiens par to, kā valdība rīkosies, lai tā notiktu, vai lai tā varētu notikt. Tagad izskatās, ka vienīgais, ko valdība darīs ir - izkārtos, ka varēs dabūt tagad nepieejamos kredītus, bet tos agrāk varēja dabūt un tagad nez kāpēc tomēr "jautājums paliek": "Kāpēc ir nelaime valstī?" (Domburam varētu ieteikt modernizēt raidījuma nosaukumu un tā nosaukumā likt šo patiesi fundamentālo jautājumu.)

Nepieļauju domu, ka Latvijā nav cilvēku, kas būtu spējīgi šiem kauliem pielikt kādu miesu, bet politiķu vidū (ministri pie mums laikam arī ir politiķi) gan tādus nevar samanīt. Vakar 100. pantā blakus sēdēja ministrs Roze un piensaimniece no Valmieras puses, kura teica, ka par tiem santīmiem, ko piensaimniekiem maksā par pienu, visticamākā perspektīva ir iznīkšana. Klausoties visu runāto man uzreiz atmiņā ienāca Norvēģijas sāmu briežkopju liktenis. Briežkopji ir pēdējie, kas dzīvo sāmu tradicionālo dzīves veidu, pārējie sāmi ir asimilējušies un kļuvuši par parastiem norvēģiem. Agrāk briežkopji pārdeva ziemeļbriežu gaļu, kuru uzskata par lielu delikatesi, par labām cenām un dzīvoja pārtikuši. Tad valdība, laikam sakarā ar ES prasībām importētajiem pārtikas produktiem, ieviesa modernas lopkautuves un piespieda briežkopjus nodot briežus tikai tajās. Kautuves bija atbilstošas prasībām, kādas izvirza kautuvēm Grieķijā, kur lopiņus kauj pie gaisa temperatūras ap vai virs 30 grādiem pēc Celsija. Nebija aizmirsti arī prusaku slazdi, kaut sāmu zemē nezina kas prusaki ir. Sāmi kāva pie mīnus 30 grādiem tīrā sniegā, kur pat nekādi iesnu baciļi nespēj izdzīvot. Tagad sāmiem par briežiem maksāja daudzkārt mazāku cenu. No luksus produkcijas - ziemeļbriežu gaļas (t.i. eksportējama gala produkta) ražotājiem viņi kļuva par kautuvju izejmateriāla piegādātajiem. Par tradicionālā veidā ražotās gaļas kvalitāti, liekas, neviens karalis, kura virtuvē tā nonāca, nekad nebija sūdzējies. Karaliski bija arī sāmu ienākumi. Tagad viņi ir tuvu iznīcībai neskatoties uz valdības atvēlētajām subsīdijām katastrofas novēršanai. Līdzība ar Latvijas piensaimniekiem ir acīm redzama: tie tāpat ir kļuvuši par izejmateriāla piegādātājiem pārstrādes uzņēmumiem, kas bez šaubām visādi cenšas minimizēt izmaksas (maksāt pēc iespējas mazāk lauciniekiem) un maksimizēt savu peļņu. Vai tā bija mērķtiecīga Latvijas valdības lauku ekonomikas politika, vai bez veselā saprāta pakļaušanās brīvā tirgus ortodoksijai, (kura stāv pāri "šaurajām" nacionālajām interesēm)?

Risinājums taču arī nav tālu jāmeklē. Valdībai jāpalīdz piensaimniekiem kļūt par gala produkta (ar lielu pievienoto vērtību) ražotājiem un, jā, arī tirgotājiem. Tā ir transformācija, kuru brīvā tirgus "neredzamā roka" nekad neradīs. Nacionālās valdības ekonomiskās politikas uzdevums ir panākt, ka tā notiek. Ir praktiski bezjēdzīgi (paliatīvās ekonomikas garā) sniegt palīdzību kas vērsta uz piensaimnieku izmaksu tālāku samazināšanu. Tas tikai dotu iespēju piena uzpircējiem vēl vairāk pazemināt iepirkuma cenas. Gala produkta - siera, krējuma, jogurta un jogurtiņu, piena pulvera u.t.t. ražotnēm jāpieder pašiem piensaimniekiem, un tām jābūt saprātīga lieluma un valstī saprātīgi izvietotām, lai mazinātu transporta izmaksas. Tam taču ir precedenti un ne tikai Latvijas vēsturē, un tas jāparedz valsts ekonomiskās attīstības politikā. Piensaimnieku ienākumi tad ļautu strādniekiem maksāt pienācīgas algas un lauki pamazām sāktu izskatīties kā tiem pieklātos.

Ministrs droši vien oponētu, cik tas grūti vai neiespējami izdarāms. Uz to varu vienīgi atbildēt ar Rasela Akhoffa vārdiem, ka politiķa misija ir padarīt neiespējamo iespējamu. Ja viņš to nevar un ir godīgs cilvēks, viņam ir jāatkāpjas un jāļauj rīkoties tam, kas to spēj. Situācija izmaiņu veikšanai tagad ir ļoti laba. Visā pasaulē, un Briselē tai skaitā, saprot, ka kaut kas ir jāmaina. Tagad ir īstais laiks tiem, kas neiespējamo taisa par iespējamu.

Valdības šokējošā nespēja vai negribēšana saskatīt valsts ekonomikas attīstības perspektīvas un būtiskos labumus, ko reāli (un pat visai īsā laikā) var dot un citur reāli dod tālredzīga politika augsto tehnoloģiju jomā, varētu būt izvēršama "punkts C" pielikumā atbildei uz Dombura jautājumu, bet jau tā esmu pārsniedzis vienas lappuses apjomu ... un gribas taču lai izlasa.