Vilis Seleckis: Austrijā, par Latviju domājot

Šteinbahas ceļš

Pašlaik pie mums plosās kārtējā vēlēšanu kampaņa, cīņa par varu. Valsts grimst krīzē, bet partijas lielākos pūliņus velta tam, lai nonicinātu oponentus. Vieni esot okupanti, otri - fašisti, vēl citi - tikai zagļi un sorosīdi, kas kas kalpo kaut kādiem starptautiskiem masoņiem. Pie tādas terminoloģijas esam pieraduši, to uztveram kā normu, sak, ir taču demokrātija, konkurence, un tad jau citādi nevar būt.

Bet ko vērojām Austrijā?

Lūk, Šteinbaha, Alpu kalnu ieskauta pilsētiņa, kas pēc lieluma, iedzīvotāju skaita līdzīga Kandavai. Ziedos slīgstošie nami, rūpīgi koptās ielas liecina par labklājību un cilvēku čaklumu. Taču, kā pastāstīja bijušais pilsētas mērs Karls Zīghartslaitners, Šteinbahas vēsturē bijis arī ļoti smags bezcerības periods.

Krīze sākusies 1967.gadā, kad, mainoties konjuktūrai pasaules tirgos, bankrotējis Šteinbahas lielākais uzņēmums, kas ražojis nažus un citus virtuves piederumus. Darbu zaudējuši vairāk nekā 200 cilvēki. Nelielajai pilsētiņai tas bijis ļoti smags trieciens, strauji sarukuši ienākumi pašvaldības budžetā, pircējus zaudējuši un bankrotējuši daudzi vietējie veikali, kafejnīcas, zemnieku saimniecības un citi uzņēmēmumi. Bezdarba un bezcerībs mākti, daudzi ļaudis pametuši dzimto pusi un devušies uz citiem novadiem. Krīze stindzinājusi Šteinbahu gandrīz 20 gadus, un tā pamazām pārvērtusies par depresīvu miestu ar tukšiem, slēgtiem namiem, vērtību zaudējušiem īpašumiem, bezcerībā slīgstošiem ļaudīm.

Vai tā nav aina, kas pašlaik labi pazīstama daudziem mūsu ciemiem un pilsētām? Vai mūs nemoka tās pašas nelaimes, kas Šteinbahu pēc tam, kad bankrotēja tās svarīgākais uzņēmums? Domāju, ka situācija ir līdzīga. Tikai pie mums depresija valda ne tikai vienā nelielā pašvaldībā, bet gandrīz visā valstī.

Kā Šteinbaha pārvarēja krīzi?

1986. gadā par pašvaldības vadītāju kļuva jau minētais Karls Zīghartslaitners. Viņš piekritis kļūt par mēru tikai tad, kad visu ievēlēto partiju deputāti solījuši sadarboties un stradāt pilsētas interesēs, nevis cits citu apkarot. Vienojušies, ka nebūs nevienas dominējošās partijas, ka pašvaldības darbā piedalīsies visi deputāti, kas atbalstījuši kopīgo nostāju. Panākuši, ka partiju starpā valdījusi tolerance un savstarpēja cieņa, visiem bijušas vienādas iespējas iegūt informāciju par pilsētas dzīvi. Gandarījumu par panākumiem baudījuši visi, bet ne tikai atsevišķi valdošie spēki. Tāpēc ikviens centies darīt visu iespējamo, lai sekmētu pilsētas attīstību.

Pēc tam, kad bijušas noskaidrotas galvenās problēmas, pieņemti lēmumi par attīstības virzieniem un svarīgākajiem pasākumiem, pašvaldība aicinājusi pilsētas atjaunošanā iesaistīties pilsētas iemītniekus. Lai sekmētos uzņēmējdarbība, pašvaldība centusies panākt, lai iedzīvotāji balstītu savējos - cits pie cita saņemtu vajadzīgos pakalpojumus, iepirktos vietējos mazajos veikaliņos, nevis citviet kādā lielveikalā.

Lai piesaistītu pircējus kādai tirgotavai, ir bijis mēģinājums savākt parakstus zem rakstiska solījuma iepirkties tieši šajā savas pilsētas bodītē. Kā izteicās Karls Zīghartslaitners, šo pūliņu mērķis nebija panākt, lai visi ietu tikai uz šo vienu veikalu. Galvenais bija, ka cilvēki iesaistījās procesā un vismaz savās domās bija gatavi atbalstīt savējos. Vēlāk visi tie, kas parakstījušies, saņēmuši pateicību par to, ka bijuši gatavi atbalstīt savējo cilvēku uzņēmējdarbību.

Tādējādi, atbalsot vietējās iniciatīvas, izmantojot vietējo cilvēku potenciālu, radot daudzus nelielos uzņēmus, palēnām atgriezusies dzīvība visā pašvaldībā. Lai to sekmētu, arī pašvaldība iesaitījusies saimnieciskajā darbībā, piemēram, veikusi atsevišķu namu, ielu, parku sakopšanu un atjaunošanu, nodarbinot vietējos cilvēkus. Atjaunojusi veikalus, uzlabojusi ūdens apgādi, pārkārtojuši apkuri, lai izmantotu vietējo kurināmo - šķeldu, ko piegādājuši laucinieki, tādējādi, iegūstot papildu ienākumus.

Lai sekmēto lauku apvidu dzīvi, veicināta vietējās produkcijas pārstrāde -augļu kaltēšana, sulas ražošana, vienlaikus gādājot par to, lai turpat uz vietas pilsētā arī patērētu iegūto produkciju.

Pašvaldība nav meklējusi tālu zemju investorus, biznesa milzeņus no citurienes, bet sekmējusi vietējo, nelielo uzņēmumu dibināšanu, mudinot, lai par uzņēmēju kļūst katrs, kas vien to spēj. Tādā veidā atvērtas, piemēram, kokapstrādes darbnīcas, frizētavas un citi nelieli uzņēmumi. Kopumā 15 gados nodibināti 28 nelieli uzņēmumi, kas devuši 147 papildu darba vietas.

Nepilnos divesmit gados Šteinbaha atdzīvojusies, kļuvusi plaukstoša pilsēta ar rosīgu saimniecisko dzīvi. Tagad par šīs pašvaldības pieredzi interesējas daudzu valstu pārstāji. Karls Zīghartslaitners par savu pieredzi ir stāstījis daudzās starptautiskās konferencēs. Pilsētas atdzimšanas ceļš nodēvēts par Šteinbahas ceļu, kas aprakstīts daudzos preses izdevumos, tam veltīta izstāde pašvaldības namā, izdoti daudzi apraksti.

Sulas, mosts, kandža...

Austrijā, protams, netrūkst lielisku vīnu, ko ražo no vietējām vīnogām. Bet, Šteinbahas apkārtnē un citur Ausgšaustrijas reģionā vīnogas netiek kultivētas, tur audzē bumbierus un ābolus. Tāpēc visa uzmanība šiem augļiem un to pārstrādei, ko veic laucinieki paši savās nelielajās ražotnēs. Iegūst sulas un spirtotus dzērienus - lielākoties mostu, kas ir dzidrs, raudzēts, dabisks dzēriens ar nelielu spirta piedevu. Mosts ir līdzīgs tam dzērienam, ko pie mums sauca par sidru un ko vēl pavisam nesen gatavoja Pūrē. Vienlaikus no āboliem un bumbieriem austrieši iegūst arī stipri spirtototākus dzērienus, arī kaut ko tādu, kas līdzinās mūsu pusē pazīstamajai kandžai.

Mosta ražotāji ne tikai konkurē savā starpā, bet arī sadarbojas, veido apvienības, rīko konkursus, reklamē savu izstrādājumus. Viņu produkcijas galvenie patērētāji ir pilsētnieki, kas nedēļas nogales pavada laukos viesu mājās. Pašražotie dzērieni ir kaut kas līdzīgs vietējai eksotikai, kas papildina ciemiņiem piedāvāto labumu klāstu.

Kā redzams, austriešu zemnieki bez jebkādiem ierobežojumiem var ražot un tirgot ne tikai sulu, bet arī alkoholiskos dzērienus. To ir darījuši gadu gadiem, šis rūpals tiek visādi veicināts. Savu produkciju pārstrādā paši, nevis atdot lieliem kombinātiem, tādējādi gūstot papildu ienākumus.

Bet kā ir Latvijā? Pie mums līdzīga veida aktivitātes ilgu laiku tika nomāktas ar nesamērīgi lieliem nodokļiem un absurdām prasībām. Kā pamatojumu minēja Eiropu, sak, Brisele neļauj... Izrādās, Eiropā jau sen valda cita kārtība - tur alkohosliskos dzērienus ražo un tirgo katra sēta. Tur tiek sekmēts viss vietējais, visas sīkās ražotnes, pat mazākās zemnieku saimniecības. Pie mums pirmām kārtām tika gādāts par lielražotāju, importieru, lielveikalu interesēm. Mājražotājus apkrāva nepanesami smagiem nodokļiem, bremzēja to iespējas pārdot savus izstrādājumus. Jebkādu alkoholisko dzērienu brūvēšana mājas apstākļos tika rūpīgi ierobežota. Arī sulu spiešanu bremzēja stingrie noteikumi. Toties visi ceļi pavērti ķimizētiem padzērieniem, visādām kolām un sulām, kas ražoti nevis no dabiskiem augļiem, bet gan no lētiem importa koncentrātiem. Ne pašvaldības, ne valdība nav centušās atbalstīt vietējos sīkos ražotājus tā kā to darījuši minētās Šteinbahas vadītāji. Tāpēc pie mums dažu gadu sapūst tonnām ābolu un citu augļu. Krīze gan piespiedusi šo to mainīt līdzšinējā attieksmē pret vietējiem ražotājiem. Nu jau arī Latvijas zemnieki varot savus augļus, ogas pārstrādāt pat vīnā. Cerams, tas sekmēs vietējās aktivitātes, un pēc kāda laika arī mūsu laucinieki ražos ne tikai sulas, bet arī galdā cels skaistās pudelēs pildītus pašu raudzētus zemeņu, upeņu, ābolu vīnus.

Zemes mums vairāk, bet...

Kādu nakti pavadījām lepnā lauku ciematā, kurā cita aiz citas rindojās lielas, iespaidīgas savrupmājas. Glīti krāsotas, labi uzturētas. Šādā lieliskā ciematā kaut kā neierasti izskatījās tas, ka visur, kur zaļa zālīte, ganījās... teļi un buļļi. Nāsis kutināja dīvains, kūtij raksturīgs smārds, no spožo namu puses skanēja govju maurošana...

Izrādījās, austriešu laucinieku lepnajos namos zem viena jumta kopā ar saimniekiem mitinās arī ragaiņi un cūči. Cilvēkus no kustoņiem šķir tikai neliels iekšpagalms, kas no ārpuses nav redzams. Kūtis ierīkotas vienā atsevišķā nama spārnā, sapostas tikpat krāšņi kā visa ēka. Visur gluds asfalts, kopti celiņi, ziedi tur, kur pie mums slietos mēslu kalni. Vienīgi smārds un lopiņu balsis liecināja, ka arī viņiem atļauts mitināties lieliskajā ciematā, blakus saviem saimniekiem un viņu viesiem.

Šajā ciematā vērotais vedināja uz pārdomām par to, kāpēc Austrijas lauki plaukst, bet mūsējie grimst.

Austrijas teritorija (83 870 kvadrātkilometri) ir tikai nedaudz lielāka par Latviju (64 588 kvadrātkilometri), turklāt lielu daļu Austrijas aizņem kalni. Bet Austrijā dzīvo gandrīz četras reizes vairāk iedzīvotāju (pāri par astoņiem miljoniem cilvēku) nekā Latvijā. Tāpēc kalnu ielejas ir biezi apdzīvotas, ciemati un pilsētas virknējas cita aiz citas. Ciemojāmies kādā saimniecībā, kuras īpašnieks savus liellopus visu vasaru tur kūtī, jo trūkst ganību. Austrijā katrs zemes pleķītis rūpīgi apstrādāts, vīnogulāji sastādīti terasēs gandrīiz pie vertikālām kalnu mugurām. Latvijas līdzenie, plašie lauki, auglīgā augsne salīdzinājumā ar kalnaino, biezi apdzīvoto Austriju, no lauksaimniecības viedokļa raugoties, ir milzīga bagātība. Vismaz šajā ziņā mēs esam nesalīdzināmi bagātāki par austriešiem. Bet kā mēs izmantojam savu nacionālo bagātību? Diemžēl, pie mums hektāriem lieliskas zemes aizauguši usnēm un kārkliem. Austrijā lauku zeme tiek turēta lielā vērtē, tās cena var saniegt pat 60 tūkstošus eiro par hektāru, bet pie mums laucinieki zemi par sviestmaizi pārdod ārzemniekiem, paši dodas svešumā sēnes lasīt. Austrieši, pat lepnu viesu namu īpašnieki, tātad nebūdami ne bezdarnieki, ne tukšinieki, tomēr velk mugurā darba ķiteļus un nekaunās padarboties kūtī, lai aprūpētu i rukšus, i buļļukus. Bet mūsu laucinieku deguni kļuvuši tik smalki, ka pat attālās viensētās pazūd lopiņi, un pēdējā laikā sāk likties, ka drīz vien arī laucinieki brauks uz zooloģisko dārzu, lai redzētu, kā izskatās govs un cūka. Austriešu zemnieks dzīvo mājā kā pilī, labi pelna, uzņemdams ciemiņus viesu namā, tomēr uzskata par vajadzīgu gūt arī tos ienākumus, ko dod spaidīgos apstākļos uzturētā lopkopība. Pie mums ne viens vien laucinieks pārvērties par pieclatnieku, pagastā prasa pabalstus bērnu burtnīcām un pusdienām, bet burkānus un kartupeļus ved no pilsētas, lai gan visapkārt mājai milzums neizmantotas zemes. Austriešu saimnieka dēls, kā varēja vērot, jau puikas gados kopā ar vecākiem dara visus darbus - apkalpo viesu nama ciemiņus, kopj lopus, brauc ar traktoru. Bet pie mums dažviet pat mājas priekšu nejaudā sakopt, kur nu vēl domāt par zemeņu dobi, vistu aprūpēšanu vai govs slaukšanu.

Lūk, cik dažāda attieksme pret zemi un darbu. Kā redzam, Austrijā pavisam cita domāšana, citas tradīcijas, citi tikumi. Arī rezultāti citādi. Austrijas lauki plaukst un zeļ tāpat kā visa valsts, bet mūsu lauki slīgst aizvien lielākā trūkumā un bezcerībā.

Kāpēc tā? Cēloņu daudz, to analīze varētu būt cita raksta temats. Bet nav ne mazāko šaubu, ka Latvijai vajadzīga cita valsts politika attieksmē pret laukiem un lauksaimniecību. Diemžēl līdzšinējie divdesmit neatkarības gadi ir devuši tādu triecienu laukiem, ka esam daudz tālāk no Austrijas līmeņa nekā tad, kad valdīja kolhozi. Vajadzīgas ļoti radikālas pārmaiņas, lai kritienu apturētu. Tikai tad varētu mainīties arī cilvēku domāšana un tikumi.

Austrijā vērotais var kalpot kā paraugs tam, kas būtu darāms pirmām kārtām.

Vilis Seleckis