Tas ir saprotams, jā, bet runa ir par iespēju, ka šie jaunie, apbrīnojami efektīvie enerģijas veidi jau ir izdomāti, taču magnāti tos slēpj un slēps, kamēr zemes dzīles nebūs pilnībā iztukšotas. Vai tā nevarētu būt?
Varu piekrist, ka jau šodien ir daudz alternatīvo piedāvājumu. Piemēram, dabas gāzi gluži noteikti var aizstāt ar ūdeņradi. Taču šeit jautājums ir šāds: cik tas maksā, un kas par to gatavs maksāt? Šodien enerģija, kas iegūstama no ūdeņraža, ir aptuveni desmit reizes dārgāka par dabas gāzi. Pagaidām.
Ar jūsu atļauju es vēl nepadošos! Runa varētu būt par to, ka zinātnieki jau ir atklājuši kaut ko tik unikālu, kas ir vienkāršs gluži kā slotas kāts un teju mūžīgs faktiski bezmaksas enerģijas avots katram planētas iedzīvotājam. Vai pasaules naftas magnāti varētu iedomāties kaut ko viņiem vēl briesmīgāku?
Redziet, man tādas informācijas nav, taču varu apstiprināt, ka gluži abstrakts, teorētisks pamatojums tādam jūsu pieņēmumam tomēr ir. Ja šo problēmu aplūko globāli, proti, kopumā visu Visumu, tad ir zināms, ka tas pamatā sastāv no enerģijas, no kuras aptuveni tikai pieci procenti mums parādās vielas, masas veidā. Tātad vēl deviņdesmit pieci procenti enerģijas paliek kosmosā, par ko mēs neko daudz nezinām, katrā ziņā vēl nemākam tai piekļūt. Protams, lielie naftas uzņēmumi šāda virziena pētījumus sevišķi nestimulē... Bet es nedomāju, ka šī alternatīvā enerģija varētu būt tik unikāla, teju bezmaksas, kā jūs to aprakstījāt. Agri vai vēlu varam nokļūt šīs nepieciešamības priekšā, taču vienalga paliks šis jautājums – cik tā būs lēta, un vai visiem to varēs atļauties?
Bet jūs piekrītat, ka ir iespējams sagaidīt kādu pilnībā negaidītu, netradicionālu alternatīvās enerģijas ieguves risinājumu?
Jā, protams. Zinātnē neapšaubāmi ir daudz lietu, par ko mēs pagaidām nerunājam, ko varbūt pat grūti pietiekami populāri izskaidrot. Piemēram, pētījumi par noslēpumaino teleportāciju, mijiedarbību starp diviem kvantiem, kas viens otru spēj atcerēties, informācijas un enerģētiskās telpas mijiedarbību un tamlīdzīgi. Bet katrā ziņā tie ir tikai pētījumi, šie procesi nav pilnībā izprasti, un vismazāk mēs varam runāt par lietderīgo pielietošanu. Galu galā tad jau mēs tā varam runāt arī par Einšteina relativitātes teoriju, jo, pirmkārt, pagāja neskaitāmi gadi, kamēr vairums cilvēku to vispār spēja saprast, otrkārt, mēs labi zinām, ka ikdienā šo teoriju cilvēki tāpat nevar lietot kaut kādu personīgu labumu gūšanai. Šās teorijas praktiskais pielietojums ir salīdzinoši niecīgs, bet kopumā tā tomēr ir skaista lieta, kas neizbēgami noderēs tad, kad cilvēks būs spējīgs, piemēram, uzbūvēt kosmosa kuģi, kas sasniegs gaismas ātrumu.
Vai nav tā, ka Einšteina relativitātes teorija pēdējā laikā ir nopietni un visnotaļ pamatoti apšaubīta?
Neviena teorija nav absolūta un universāla, un jebkurai teorijai ir noteiktas robežas. Tā nelaime ir tāda, ka šo teoriju bieži vien cenšas ievilkt iekšā tur, kur tā itin nemaz nav domāta. Zinātnē bijis daudz tādu gadījumu. Tā, piemēram, bija ar termodinamiku, ko mēģināja pielietot nenoslēgtās sistēmās, parādījās visādi apšaubāmi mūžīgo dzinēju pamatojumi un tamlīdzīgi.
Es to jautāju tādā kontekstā, ka man ārkārtīgi simpātiskais pasaules zinātnes spīdeklis brits Stīvens Hokings, kurš bija viens no iespaidīgākajiem relativitātes teorijas interpretētājiem, gluži nesen, šķiet, pilnībā atteicies no visiem saviem iepriekšējiem apgalvojumiem.
...Zinātnē viens cilvēks, protams, var ierosināt dažādas globālas tēmas, bet nav pamata domāt, ka viņš kaut ko tamlīdzīgu var arī izrisināt pilnībā un līdz galam. Šodien pasaulē jau sen tā nenotiek. Tas ir apmēram tas pats, ja jūs, piemēram, tagad atklātu kaut ko ģeniālu un cerētu, ka tuvākos simts gados neviens cits paralēli neatklās tieši to pašu. Pasaulē jau ir seši miljardi cilvēku, un ideju aprobācija un aprite nav apturama.
Bet tomēr – šāda visaptveroša atteikšanās pilnībā no visa, ko iepriekš esi paudis zinātnē, turklāt visaugstākajā, pasaules līmenī. Un Hokings tomēr patiešām bija ‘kaut kas’!
Redziet, viņš jau sākotnēji bijis mazliet īpatnējs cilvēks, gluži kā ne no šīs pasaules, un varbūt viņam visa pasaules uztvere ir mazliet savādāka... Es nezinu, es nevaru komentēt viņa rīcību un to, cik šie argumenti ir pamatoti.
Vai šis nevarētu būt tieši tas gadījums, kad kāda cilvēka, zinātnieka, konkrēti – Hokinga rīcībā nonākusi kāda informācija, atklāsme, ko acīmredzot vēl ir pāragri vai vienkārši nav vēlams paust cilvēcei?
To mēs nevaram izslēgt, protams. Bet varam paraudzīties gluži nesenā pagātnē, kaut vai uz to pašu Darvina evolūcijas teoriju, kas cilvēcei ilgstoši šķita neapgāžama un loģiska. Tagad kļuvis skaidrs, ka tā tomēr gluži nav. Protams, ir kaut kādas jomas, kurās šī teorija ir pielietojama, bet nekādā gadījumā tā nav universāla, un ne jau ar evolūcijas teorijas palīdzību mēs varam izskaidrot ideju par cilvēku, kurš it kā nokāpis no koka. Aizvien biežāk un pamatotāk cilvēki, ieraugot, piemēram, krāšņa putniņa fotoattēlu, iesaucas – nē, nu nevar taču tāds skaistums rasties un attīstīties pilnībā nejauši! Un viņiem visdrīzāk ir taisnība.
Kurā pusē vairāk nosliecas jūsu personīgā pārliecība – pie evolucionistiem vai pie kreacionistiem?
Katrā ziņā es nedomāju, ka evolūcijas teorija ir absolūtas muļķības. Mēs noteikti varētu uzmeklēt atsevišķus gadījumus, kas apliecinātu, ka patiešām bijusi kāda zivs, kam vēlāk pieaugušas kājiņas un tā izkāpusi uz sauszemes, ka bijusi kāda ķirzaka, kas uz visiem laikiem pazaudējusi asti un tā ielīdusi atpakaļ jūrā, tamlīdzīgi. Bet kreacionisma teorija vismaz ir tāda, kas ļauj izvirzīt ļoti daudz konkrētu jautājumu un meklēt uz tiem atbildes. Manuprāt, tieši tas ir visbūtiskākais, jo nepieciešams izprast to, kas ir cilvēka saprāts, cilvēka intelekts, kāpēc tas piemīt tikai cilvēkam, ko nozīmē pats domāšanas process. Tas ir ārkārtīgi fantastisks, neapjaušams process – kā mēs dabūjam laukā no smadzenēm tur esošo informāciju! Un kas tur viss tajās smadzenēs ir, un kāpēc tas viss tur ir! Lūk, un uzskatīt, ka tas radies kādas nejaušības rezultātā, impulsveidīgi, no zinātnes viedokļa raugoties, ir ļoti naivi. Tāpēc ir skaidrs, ka nevar būt kāda viena, pilnībā noslēgta teorija, kas universāli apraksta pilnībā visu.
Bet vai kreacionisma idejas pamatā nav mājiens tieši par šādas vienotas, noslēgtas sistēmas esamību? Proti – ja ir radīšana, tad jau ir arī kāds šis radītājs, kuram vienīgajam tā universālā sistēma ir skaidri zināma?
Šī ideja pati par sevi ir visnotaļ simpātiska, bet es to uzlūkoju mazliet savādāk. Manuprāt, cilvēks un cilvēces prāts vēl nav tiktāl attīstījies, lai spētu rast atbildi – vai ir tas radītājs, vai ir tas viens centrs, kas vispār ir šis impulss? Nav pat nojausmas par to, vai kādreiz cilvēkam būs šīs zināšanas. Lai spriestu par šādiem jautājumiem, nepieciešama kosmiska informācija, un tā acīmredzot nav tāda informācija, kas pieejama vienas mazas planētiņas iemītniekiem. Un rodas iespaids, ka mēs to nevaram iegūt, ja vien kāds no ārpuses mums šo informāciju neieliek iekšā. Bet, ja tāds process kaut kad notiks, acīmredzot mums radīsies kaut kas līdzīgs apskaidrībai, un es pieļauju, ka tas varētu tā notikt. Bet ir vismaz divas lietas, kas mani vienmēr nopietni mulsinājušas. Pirmkārt tas, ka mūsu reālās dzīves telpas, kurās ikdienā eksistējam – istabas, kabineti, mājas, mašīnas –, salīdzinājumā ar kosmiskajiem izmēriem, ir fantastiski niecīgas, un tas vedina domāt, ka tikpat maz un niecīgā apjomā mēs vispār kaut ko zinām. Otrkārt, cik ārkārtīgi īss tomēr ir tas mūsu dzīvošanas periods, kurā šo informāciju vispār varam gūt un apstrādāt. Ja to visu salīdzina ar kosmiskajiem mērogiem, attālumiem un procesiem, rodas gluži loģisks jautājums – kādus mēs vispār varam izdarīt secinājumus, vai ne?
Varam aizdomāties pat par savdabīgu kreacionisma bezjēdzību!
Es to tveru savādāk, proti – acīmredzot nevajag neko pārmest teorijai, kas vēl ir agrīnā attīstības stadijā. Tas jebkurā gadījumā ir jautājums tieši par cilvēka iespējām, jautājums par dažādajiem mērogiem. Piemēram, zinātnē aizvien ir kāds absolūti neatrisināts jautājums. Piemēram, Einšteins saka, ka laiks un telpa ir savstarpēji saistīti, un mēs zinām, ka telpā vienmēr varam atgriezties vietā, kur reiz jau esam bijuši – bērnības vietās, skolā, citās vietās. Bet laikā atgriezties mēs nevaram. Un tas ir jautājums – kāpēc gan tā, ja jau telpa un laiks ir tik cieši saistīti? Atbilstoši mūsu šā brīža zināšanām laiks nav process, tas ir telpas sastāvdaļa, tāpat, kā kosmiskā enerģija. Varbūt šāds jautājums ir primitīvs, bet varbūt tomēr nav. Un ir vēl virkne līdzīgu jautājumu...
Varbūt arī mans priekšstats ir mazliet primitīvs, bet tas ir tieši tas, ko savulaik sapratu no Hokinga teorijām, proti – Visums radies Lielā Sprādziena rezultātā un šis Visums kopš tā laika turpina izplesties, savukārt šī izplešanās arī ir laiks jeb laika virzība. Taču! Iespējams, te arī var sākt meklēt atbildi jūsu izvirzītajam jautājumam. Nekur jau nav teikts, ka tam Visumam jāizplešas bezgalīgi. Kādā mirklī tas var apstāties. Un tad apstājas arī laiks. Un tik pat labi tas Visums var sākt atkal sarauties. Un tad mums paveras teorētiska iespēja atgriezties atpakaļ arī laikā...
Piekrītu, un acīmredzot tieši tāpēc šodien zinātnieki daudz runā par tā dēvēto pulsējošo kosmosu. Te gan ir cits jautājums – kā tieši notiek šī pulsācija, cik miljardu gadu aizņem šī atkārtotā saraušanās un izplešanās? Bet tas jau atkal vairs nav piemērots cilvēkam piešķirtā saprāta spējām. Un tad nu jāsaka tā – varbūt tieši tāpēc mums šodien ir datori, tieši tāpēc sāk attīstīties jau minētie kvantu datori, un tās tad ir tās mūsu potenciālās iespējas pietuvoties šai kosmiskajai izpratnei.
Noprotu, ka jūsu attieksme pret tā dēvētajiem zinātnes paradoksiem ir visnotaļ toleranta?
Zinātnē nemaz savādāk nevar būt. Mēs par kaut ko nevaram apgalvot, ka tas nemaz neeksistē vai nav nekam derīgs, ja mēs nezinām, kas tas vispār ir... (..)
Vairāk lasiet žurnāla “Kabinets” marta numurā (Nr.31)
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
