Senākos laikos mitušie alķīmiķi meklēja iespēju no dzelzs iegūt zeltu, bez īpašiem ieguldījumiem paaugstināt matērijas kvalitāti, reizēm vienkārši no nekā iegūt kaut ko. Pēc tam nāca cilvēku kārta, kas bija mācīta citai mākslai; par laikmeta devīzi kļuva “Nekas no kaut kā”. Karš, iznīcība, drupas un pelni. Bet pats nopietnākais pāridarījums ir uzbrukums cilvēka dvēselei. Mēs esam gadsimtu gaitā iemācījušies nepievērst uzmanību viens otram, zaudējuši izpratni par katra cilvēka dzīvības vērtību. Mēs spēlējamies viens ar otra jūtām, it kā tās būtu mozaīka, kuras elementus varam pārkārtot un kombinēt pēc sava prāta, bet neveiksmes gadījumā atkal bez sekām visu sākt no sākuma. Tos, kas neiztur, mēs atgrūžam, ļaujam viņiem sadegt un aizmirstam. Vai tas ir solītais alķīmijas zelts? Šobrīd ir laiks, kad tik ļoti ir nepieciešama jauna alķīmija, kaut kas no nekā jūtu pasaulē. Pagātne ir atņēmusi pamatu mūsu emocijām. Daudzi ar to ir samierinājušies, atraduši sev citus ideālus vai iztiek bez tiem, bet ir arī tādi, kas vēl vēlas dzīvot, klausoties savā sirdī. Tā ir jaunā alķīmiķu paaudze, kas ikdienas pelēcībā meklē izejvielas, no kā radīt priecīgu smaidu, laimīgus smieklus, mīlestības pārpilnu sirdi. Viņu uzdevums ir daudz, daudz grūtāks par to, kas bija viņu senajiem priekšgājējiem veicams. Taču arī likmes šajā procesā ir daudz, daudz augstākas. Zelts tomēr ir nopērkams; bet mīlestība nepārdodas uz katra stūra; tā nepārdodas pat uz viena vienīga stūra starp visiem to miljardiem uz mūsu planētas.. Tiem, kas iesaistās sacensībā ar realitāti, ir jābūt ļoti drošsirdīgiem cilvēkiem. Sargiet šos nedaudzos.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit