Dietrich Netscape k-gs: Mūsdienu Latvijas subkultūras

Lieki piebilst, ka sabiedrībai (izņemot, protams, “Galvaspilsētas degvīna” ražotājus un izplatītājus) daudz noderīgāki ir pirmā tipa cilvēki. Tieši tādēļ sabiedrība cenšas veidot dažādas subkultūras, politiskās partijas un seksuālās minoritātes — lai ikviens varētu atrast savu grupu un justies tajā neaprakstāmi laimīgs. Jāatzīst, bieži vien sabiedrībai šis darbs izdodas godam. Piederības meklētājam piedāvājumu tiešām netrūkst, turklāt daudzas grupas ir pārliecinātas, ka tieši šī attiecīgajam indivīdam ir vispiemērotākā. Un patiesi — grupu aktīvā vervēšana mēdz novest pie tā, ka pilsonis sastop sava mūža mīļotāko grupu un dzīvo ar to laimīgi vēl šobaltdien, ja vēl nav nomiris.

Tomēr šeit ir kāda bēda — visplašākās latvju grupas un subkultūras nekādu aktīvu vervēšanu neveic. Bieži vien tās ir pietiekoši daudzskaitlīgas un tām nav tiešu izmiršanas draudu, tādēļ tās arī pārāk nerūpējas par pēcnācējiem. Citas grupas apgalvo, ka kuŗu katru viņas nemaz neņem, tādēļ potenciālajam biedrim pašam šāda kompānija jāuzmeklē. Vēl citas grupas apgalvo, ka tām pilnīgi viss ir pohuj — ieskaitot biedru skaitu grupā.

Tā nu mēdz gadīties, ka, piemēram, kāds pilsonis, kuram savā dziļākajā būtībā viss ir pohuj, identificē sevi ar apzinīgo ļaužu grupu, jo viņš vienkārši nenojauš par citu grupu eksistenci. Kā likums, viņš nav pilnībā apmierināts ar savu pašreizējo piederību un laiku pa laikam uzdod sev jautājumu: “A nafig man tas viss?” Un tur jau tikai viens solis līdz “Galvaspilsētas degvīnam” un ar to saistītajām frāzēm.

Tādēļ es uzskatu, ka man kārtējo reizi iekrīt šis godpilnais pienākums — tautas apgaismošana un balto apziņas plankumu aizpilde. Ja es to neuzņemtos, arvien vairāk un vairāk jaunieši cīnītos ar savas identitātes meklējumiem bez jebkāda vadoņa un palīga. Šis apcerējums par nozīmīgākajām mūsdienu Latvijas subkultūrām iecerēts kā ērts palīglīdzeklis, ar kura palīdzību katrs sevis meklētājs spēs atrast to, kas viņam nepieciešams, un dzīvot laimē un priekā. Ja kaut viens sevis meklētājs to tiešām paveiks, es uzskatīšu, ka esmu vairāk nekā sasniedzis sprausto mērķi.

Šī tad nu būtu jau iepriekš apcerētā grupa, kurai viss ir pohuj. Vismaz viņi tā apgalvo. Tomēr šai grupai netrūkst stingri izstrādātas ideoloģijas, kurai tās locekļi fanātiski seko.

Galvenais dirsas rādītāja dzīves uzdevums un vienlaikus arī mērķis ir parādīt dirsu pēc iespējas lielākam ļaužu skaitam. Ar mūsdienu masu mēdiju starpniecību daudzi dirsas rādītāji pietuvinājušies savam ideālam — parādīt dirsu visai pasaulei. Piemēram, attiecīgu mūzikas stilu izpildītāju vidū netrūkst šīs subkultūras pārstāvju, kas veiksmīgi izrāda sevi jo plašai auditorijai.

Dirsas rādītāju kustība līdz ar vispārējā izglītības līmeņa celšanos sašķēlusies divās daļās: intelektuālajos un brutālajos dirsas rādītājos, turklāt katra daļa apgalvo, ka tieši viņa visprecīzāk īsteno dirsas rādītāju ideālus un otru daļu dēvē vai nu par neattīstītiem barbariem (šādi intelektuālie raksturo brutālos), vai arī par gļēviem taisnās lietas nodevējiem (tā brutālie raksturo intelektuālos).

Intelektuālais dirsas rādītājs puslīdz veiksmīgi apguvis lasīt– un rakstītprasmi un visnotaļ braši izliekas, ka šīs prasmes spēj arī lietot. Viņš kaut kādā veidā pamanījies sagrābstīt priekšstatu par to, kas būtu asprātīgi un irōniski, un par pilnīgi visām dzīves parādībām cenšas izteikt savu irōnisko viedokli. Ļoti noder tas, ja dirsas rādītājs iegaumējis pāris duču pazīstamu cilvēku žultaino spriedumu un/vai perversu anekdošu. Tad viņš tos var bārstīt vietā un nevietā, ko bieži vien arī dara, jo intelektuālais dirsas rādītājs uzskata, ka dirsa jārāda smalki, pamatojot ar cēlu filosofu atziņām.

Attieksme pret rupjībām intelektuāļu starpā ir dažāda. Daži uzskata, ka dažādu jēlību lietošana ir tieši tas, kas nepieciešams, protams, ja to pasaka pietiekoši smalki (piemēram, pamanās to visu sarakstīt romānā un iesmērēt intelektuālu grāmatu izdevniecībai). Citi savukārt apgalvo, ka tas ir pārāk brutāli un paredzēts tikai tiem, kas nespēj apgūt irōnijas smalkākās nianses.

Savukārt brutālie dirsas rādītāji jebkādas irōnijas smalkās nianses uzskata par acīmredzamu nodevību. Rupjības viņiem ir neatņemamas dzīves sastāvdaļa, un bieži vien viņi atļaujas parādīt dirsu tā visnotaļ fiziski, tas ir, to atkailinot (pastāv uzskats, ka par īstenu brutālo dirsas rādītāju var kļūt tikai tas, kas vismaz piecas reizes aizturēts par atkailināšanos publiskā vietā).

Arī brutālie dirsas rādītāji bieži vien apguvuši lasīt– un rakstītprasmi, tomēr viņi veiksmīgi izliekas, ka to nekad nav darījuši. Un, galu galā, šīs prasmes viņiem tāpat ir pohuj, kā daudzas citas lietas. Irōniskas piezīmes par mūsdienu dzīves īpatnībām viņi nemēdz izteikt, jo arī šīs parādības viņiem ir pohuj. Šķiet, vienīgais, kam viņi pievērš jelkādu uzmanību, ir apreibinošo līdzekļu ieguve un lietošana, drātēšanās pa labi un pa kreisi un, protams, dirsas rādīšana un skaļa “pohuj” daudzināšana.

Brutālie dirsas rādītāji bieži vien mēdz savākties kopā ar citiem līdzīgi domājošajiem, sēdēt dažādās publiskās vietās un aktīvi piekopt tās lietas, kas viņiem nav pohuj. Sēdēšana publiskās vietās nepieciešama, lai arvien plašāka publika uzzinātu, ka šiem kungiem plašākās publikas vērtības ir pohuj. Ikvienai dirsas rādītāja — gan brutālā, gan intelektuālā — darbībai jelkāda jēga ir tikai tad, ja kāds to ievēro. Nav dirsas rādītājam lielāka prieka, ja kāds viņam izsaka nosodījumu, un nav viņam lielāku bēdu, ja kāds par viņu neliekas ne zinis. Diemžēl, akarā ar sabiedrības vispārējā tolerances līmeņa celšanos, arvien biežāk novērojams pēdējais variants. Tā nu dirsas rādītāji sākuši skrieties ar toleranci — viņi piekopj arvien piedauzīgākas izklaides, bet sabiedrība pēc kāda laika tās pieņem kā normālu un pat apsveicamu parādību. Ja sabiedrības iecietība turpinās pieaugt, stipri vien iespējams, ka šai visnotaļ savdabīgajai subkultūrai, kas pastāvējusi gadu tūkstošiem, pienāks gals.

Vēl kāds drauds dirsas rādītājiem ir jauna un daudz modernāka subkultūra — jaunie intelektuāļi. Daudzi jauno intelektuāļu pamatpostulāti ir visnotaļ līdzīgi intelektuālo dirsas rādītāju ticības apliecībai, tikai jaunie intelektuāļi skaitās daudz progresīvāki, tādēļ arvien vairāk potenciālo dirsas rādītāju izvēlas tieši šo subkultūru.

Tā, piemēram, arī jaunie intelektuāļi apguvuši lasīt– un rakstītprasmi un visnotaļ veiksmīgi izliekas, ka izkopuši šīs prasmes līdz nemaņai — nu gluži kā intelektuālie dirsas rādītāji. Un arī jaunie intelektuāļi dzīvo tā, itin kā daudzas lietas uz viņiem neattiektos, tomēr viņiem šīs lietas nav pohuj, viņiem ir vienalga — tā skan smeldzīgāk.

Jā, ja dirsas rādītāju kustības atslēgas vārds ir “pohuj”, tad jaunajiem intelektuāļiem tas ir “smeldze”. Un kā lai nejūt smeldzi? Jaunais intelektuālis ir savādāks, viņam šī mietpilsoniskā sabiedrība un dzīve ir sveša, viņa dvēsele ir pārāk smalka un pārāk izkopta šai raupjajai pasaulei. Un, protams, raupjā pasaule viņu neizprot. Vēl vairāk, bieži vien ļaunā pasaule viņu izsmej un cenšas padarīt līdzīgu sev. Un, ja neizsmej, tad neliekas ne zinis, tādēļ jaunais intelektuālis arvien ir vientuļš.

Bet tādēļ jau jaunais intelektuālis ir jaunais intelektuālis. Savas dvēsles smeldzi viņš apzināti vairo, kultivē un izkopj (dvēsles smeldzes vairošana jaunajam intelektuālim sniedz ko līdzīgu baudai — protams, dziļi intelektuālai baudai.) Un smeldzi vislabāk izkopt, ja lasa citu jauno intelektuāļu vai vienkārši intelektuāļu sacerējumus (visieteicamāk dzejoļus).

Katrs jaunais intelektuālis savā smeldzīgajā un smalkajā dvēselē ir mākslinieks. Bieži vien jaunais intelektuālis savas mākslinieciskās noslieces nemaz neapslāpē un brīvi izpauž. Absolūta favorīte jauno intelektuāļu izteiksmes līdzekļu vidū ir dzeja. Tās nepabeigtās, lakoniskās un neviennozīmīgās rindiņas lieliski atspoguļo jaunā intelektuāļa dvēseli. Turklāt dzeju mūsdienās var rakstīt ikviens, kas spēj uzrakstīt savu vārdu un kam ļoti smeldz. Ja citu mākslas paveidu apguvei nepieciešama zināma piepūle (neskatoties uz vairāku paaudžu pūliņiem šo piepūli likvidēt), tad dzeja nu jau ir sasniegusi šo absolūtās vienkāršības līmeni. Tāpēc jaunais intelektuālis var izteikt savu dvēsli dažos vārdos un bez īpašas piepūles — vienkārši fiksējot savas jūtas. Tā rodas tādas ģeniālas vārsmas kā, piemēram, “rudens/lietus/vēji/smeldz”.

Starp citu, nav nejaušība, ka populārākais jauno intelektuāļu izteiksmes veids prasa tik maz piepūles. Piepūle ir parādība, kas jaunajiem intelektuāļiem izraisa pārlieku lielu smeldzi. Jau pats piepūles jēdziens ir krasā pretrunā ar vienu no jauno intelektuāļu dzīves pamatpostulātiem “vienalga” — ja jau kaut kam tiek veltīta zināma piepūle, tad var visnotaļ droši teikt, ka šis kaut kas attiecīgajai personai nav vienalga. Šī tieksme uz pilnīgu vienaldzību noved pie tā, ka jaunajam intelektuālim nepārtraukti vajadzīgas personas, kas nodrošina viņa smeldzīgo dzīvi — tas ir, piegādā pārtiku, ieskrūvē lampiņas vai nopērk kurpes. Pats intelektuālis nespēj ar šādām lietām nodarboties, jo tās ir pārlieku raupjas viņa izsmalcinātajai dvēslei.

Šāda attieksme pret dzīvi nenovēršami noved pie nākamās jauno intelektuāļu īpatnības — ikvienam jaunajam intelektuālim vismaz vienreiz mūžā jāveic viens neveiksmīgs pašnāvības mēģinājums. Šis mēģinājums ir jaunā intelektuāļa dvēseles kliedziens. Šādi viņš pasvītro savu vienaldzīgo attieksmi pret šo pasauli, kas viņu neizprot. Tiesa, ir ļoti ieteicams, lai mēģinājums ir neveiksmīgs, jo tad savu attieksmi iespējams paust vairākas reizes.

Kopumā jāteic, ka šī kustība, šķiet, ir ļoti perspektīva. Tiesa, ja tā pārlieku savairosies, tā agri vai vēlu izmirs dabīgā nāvē, jo (a) būs arvien mazāk cilvēku, kas apgādā jaunos intelektuāļus ar dzīvībai nepieciešamām lietām un (b) no visām dvēseles kliegšanas reizēm kāda var izrādīties veiksmīga, it īpaši, ja šādu kliedzošu dvēseļu ir daudz. Taču, ja jaunie intelektuāļi tā arī paliks kā salīdzinoši neliela, neviena nesaprasta izredzēto grupiņa, tad šai kustībai ir nākotne. Starp citu, par nākotni.

Jau pats nosaukums liecina, ka šī subkultūra ir viscerīgākā un visdaudzsološākā. Šo subkultūru par pārāku uzskata pat tie, kas paši tai nepieder, un tas jau par ko liecina. Šīs subkultūras pārstāvjus kā pozitīvu piemēru min žurnālisti, citu subkultūru pārstāvju vecāki un pat mūsu valsts vadoņi. Ne velti šai subkultūrai ir arī otrs nosaukums — “tie, kas dzīvē daudz sasniegs”.

Arī šai subkultūrai, kā jau ikvienai, daudzas lietas neinteresē. Tomēr viņiem tās nav pohuj un vienalga; tās gluži vienkārši nav viņu prioritātes.

Kas tad ir šīs subkultūras prioritātes? To īsi apraksta šāda formula: nauda, panākumi un izlaidīgs dzīvesveids, turklāt īsti nav skaidrs, vai pirmās divas nepieciešamas, lai veiksmīgi piekoptu trešo, vai trešā nepieciešama, lai atpūstos no pirmajām divām. Tiesa, eksistē neliels nākotnes cerību novirziens, vārdā “tie, kas nenoņem šlipsi”, kas trešo proritāti nepiekopj. Tomēr, kā likums, šī novirziena pārstāvji lielākos panākumus sasniedz vidusskolas laikos dažādās mācību olimpiādēs un pēc tam dabū krāmīgu sisadmina vietu uzņēmumā, kas pieder nākotnes cerību plašākā novirziena pārstāvim.

No pirmdienas līdz piektdienas pēcpusdienai šīs subkultūras jaunākie pārstāvji gūst izglītību (šīs subkultūras īpatnība ir augstais izglītības līmenis), bet mazliet vecākie — strādā (kārtējā šīs subkultūras īpatnība). Kā likums, subkultūras pārstāvji parasti strādā labi apmaksātu darbu augsti cienījamās kompānijās. Šajā laikā subkultūras pārstāvji piekopj ļoti kārtīgu dzīvesveidu un vispār ir priekšzīmīgi paraugpilsoņi. Piektdienas vakarā līdz ar darbadienas laikiem šīs subkultūras pārstāvjiem sākas riesta laiks, kas ilgst akurāti līdz pirmdienas rītam. Šajā laikā viņi uzvedas mazliet līdzīgi brutālajiem dirsas rādītājiem, tomēr viņiem piemīt tieksme izvēlēties smalkākas iestādes un rādīt dirsu citiem šīs subkultūras pārstāvjiem, nevis apkārtējajai publikai.

Vēl kāda šīs subkultūras īpatnība ir tā, ka izlaidīgu dzīvesveidu tā piekopj par savu naudu. Varētu domāt, ka šis apstāklis viņus mazliet atturētu, tomēr tas ne tuvu nav tā, drīzāk jau otrādi. Šķiet, ka šīs grupas pārstāvjiem īpašs spēka, spēju un izveicības rādītājs ir naudas apjoms, ko viņi ir spējīgi notērēt riesta laikā.

Pirmdienas rītā riests beidzas, un subkultūras pārstāvji to nepiemin līdz piektdienas pēcpusdienai. Atlikušo nedēļas daļu viņi atkal ir priekšzīmīgi pilsoņi un Latvijas gaišās nākotnes cēlāji.

Jāatzīst, šai subkultūrai ir vislielākās nākotnes izredzes — tā var iznīkt tikai tad, ja aptrūkstas cienījamu darbavietu un\vai piepeši izsīkst visas pasaules alkohola rezerves.

Tāds nu būtu īss Latvijas mūsdienu subkultūru apskats. Darba apjomi neļauj aplūkot citas, arvien populārākas subkultūras — piemēram, arvien populārāko dzerošo datoriķu kustību, kuriem riesta laiks ir cauru nedēļu un kuru galvenā riestošana notiek, rakstot delfos indīgas piezīmes par citu subkultūru pārstāvju daiļradi. Tā viņi sapazīstas ar citiem šīs subkultūras pārstāvjiem un pie pirmās izdevības dodas kopīgi pielieties.

Tāpat nav pieminēta dažu paaudžu vidū ļoti populārā kluso vaidētāju subkultūra, tomēr tas darīts ar nolūku, lai šīs grupas pārstāvji atkal varētu teikt savu iecienītāko frāzi: “Ko nu mēs, mūs jau neviens neatceras, mēs jau esam visu aizmirsti...” Tas viņiem noteikti sniegs lielāku prieku nekā iztirzāšana šajā apcerējumā.

Tomēr kopumā es ceru, ka šis apraksts mazliet apgaismo latvju sabiedrības tumšos nostūrus, un tāds arī bija mans mērķis.