Aleksandrs Zīvarts: Dzīvot ar lūdzoši pastieptu roku

Šeit ir jāatzīmē, ka ir liela atšķirība starp ubagošanu un dzīvošanu uz ielas jeb, precīzāk, starp ubagotājiem un tautā tā dēvētajiem „bomžiem”. Ubagošana aprobežojas tikai ar ubagošanu kā tādu, taču bomža dzīvesveids ietver vēl arī dzīvošanu uz ielas un ēdamā un derīgu mantu meklēšanu atkritumu tvertnēs. Reizēm patiesi liekas, ka ubagošana un „bomžošanās” ir praktiski viens un tas pats, taču, vairāk iedziļinoties šai problemātikā, redzam, ka tā vis nav.

Ubagošanu var iedalīt vairākās grupās – ubagošana kā bizness, ubagošana kā pēdējā iespēja „savilkt galus kopā”, ubagošana kā iespēja savākt papildus dažus latiņus pudelei. Pieļauju, ka mans sadalījums varētu arī nebūt absolūti precīzs, taču manis minētās iezīmes ir galvenās šai „industrijā”.

Lai arī cik paradoksāli tas neizklausītos, taču daudziem ubagošana ir alternatīvs bizness. Es, tiesa, nespēju iedomāties to sevis nicināšanas pakāpi, lai spētu publiski sēdēt uz ielas ar lūdzoši pastieptu roku, kur tevi, iespējams var satikt kāds paziņa, taču nav arī noliedzams, ka, izvēloties „pareizu taktiku”, atrašanās vietu, kā arī gluži vienkārši esot veiksmīgam, ir iespējams dienā nopelnīt pietiekami pieklājīgu summu. ASV, piemēram, ļaužu pilnos rajonos veiksmīgs (cik nu šo terminu vispār var attiecināt uz ubagu) ubagotājs spēj nopelnīt pat līdz 100 USD dienā. Protams, ne katru dienu, taču arī šāds skaitlis par kaut ko liecina.

Latvijā, loģiski, ar ubagošanu tiek pelnīts krietni mazāk, taču fakts, ka dažs labs ubagotājs nopelna krietni vairāk kā daudzi vidēja līmeņa darbinieki. Ļoti izteikti atceros kādu gadījumu iz dzīves, kad pirms daudziem gadiem ar vecmāmiņu bijām atbraukuši uz Rīgu. Ejot cauri autoostas tunelim, vecmāmiņa izbrīnā piestāja pie kāda ubaga un sāka ar viņu runāties. Kā izrādījās, šis ubags bija viņas kādreizējais darba kolēģis. Jautāts par to, kā gan viņš ir pamanījies nolaisties tik zemu, ka tagad nākas ubagot uz ielas, viņš samērā jautri atbildēja, ka savu māju par saubagoto viņš jau ir izremontējis, un tagad esot vienkārši sagribējies nomainīt savu veco mašīnu pret kaut ko jaunāku.

Toreiz es to vēl nesapratu, taču tagad, ejot cauri tam pašam tunelim un redzot šo veco vīru ar vienaldzīgu sejas izteiksmi sēžot uz tuneļa kāpnēm ar pastieptu roku, nedaudz dīvaini paliek. Lai iegūtu papildus līdzekļus, cilvēki ir spējīgi uz daudz ko, tai skaitā arī uz sevi pazemojošu rīcību. Daudzi pārdod savu miesu, daudzi par naudu publiski padara sevi par muļķiem, daudzi savukārt izvēlas ubagošanu.

Otra grupa ubagotāju ir tie, kas to dara tādēļ, ka citu iespēju vairs neredz. Šai kategorijā galvenokārt ietilpst vecās tantiņas (galvenokārt tantiņas tādēļ, ka vecie onkulīši vēl spēj staigāt apkārt un kaut vākt tukšās alus pudeles), kas nespēj izdzīvot par valsts piešķirto pensiju un, ja arī viņām ir radinieki, kas spētu palīdzēt, vai nu šāda palīdzība netiek sniegta, vai arī minētās tantiņas nespēj uzkraut vēl arī savas problēmas uz viņu pleciem. Tādas tantiņas, apmaksājušas ar savu pensiju dzīvokļa uzturēšanas izdevumus, iet uz ielas un, asarām acīs cenšoties aizsegt seju, lai kāds viņas neatpazītu, ubago dienišķajai maizītei vai sev nepieciešamajiem medikamentiem.

Šīs kategorijas cilvēku man ir patiesi no visas sirds žēl un, būtībā, šī arī ir vienīgā kategorija, kuras pārstāvjiem es esmu ar mieru pastieptajā rokā iemest ne tikai kādu santīmu, bet arī pāris latus man nebūtu žēl ziedot. Tiesa, vienmēr ir dilemma ziedot/neziedot, jo kur ir tā robeža, kad tu, ziedojot ubagam, ar šo rīcību vēl jo vairāk pazemo viņu?

Tāpat ir jautājums arī par to, kā atšķirt tos, kas ubago tamdēļ, ka tiešām citas iespējas nav, no tiem, kas, aizbildinoties ar kādu savu nelaimi, nepieciešamību pēc maizītes vai medikamentiem, turot sev līdzās apkārtējo iežēlināšanai pieņemtu mazu kaķēnu vai kucēnu, vāc naudu kārtējai degvīna pudelei. Tiesa, šādus ubagus jau var pielīdzināt „bomžiem”, jo, ja arī viņiem ir jumts virs galvas, tad vienīgais šī jumta noderīgums ir ērtāku apstākļu nodrošināšana pudeles brāļu saietam. Un lielākoties šādas vietas laiku pa laikam parādās kriminālziņās ar informāciju par to, ka šai vietā „ir atrasts cilvēka līķis. Aizdomās turamais bija krietnā reibuma pakāpē”. Pie tam slepkavības pamatā, iespējams, bija nespēja vienoties par to, kam pienāksies pēdējā glāzīte.

Negribu šobrīd moralizēt par politiķu nespēju mainīt situāciju valstī, taču, kā man nesen teica viena kompetenta persona, Latvijā politiskā kultūra ir svešs jēdziens. Nevar noliegt, ka pie manis sniegtā sadalījuma otrās grupas pastāvēšanas ir vainojamas tikai un vienīgi valsts sociālās politikas prioritātes. Šībrīža pensiju un sociālā nodrošinājuma sistēma valstī ir zem katras kritikas un šo faktu ļoti labi ilustrē arvien pieaugošais piketu un streiku skaits, kas jebkurā valstī, gluži loģiski, ir tautas neapmierinātības ar pastāvošo sistēmu galvenais rādītājs. Taču ir skaidrs arī, ka no vainīgo meklēšanas situācija nemainīsies.

Skaidrs diemžēl ir arī tas, ka valsts nav spējīga šo situāciju mainīt. Gan objektīvu, gan subjektīvu iemeslu dēļ. Situāciju mainīt esam spējīgi mēs paši – tie, kam liktenis ir uzsmaidījis un kuriem ir pietiekami daudz līdzekļu, lai varētu kādus 10-20 Ls mēnesī atvēlēt labdarībai. Man jau sen bija doma, ka brīdī, kad es varēšu no saviem ienākumiem minēto summu atvēlēt labdarībai, es varētu izvēlēties kādu konkrētu cilvēku, kam patiešām nav citas iespējas, kā ubagot, un katru mēnesi šim konkrētajam cilvēkam atvēlēt tos 10-20 latus. Tādējādi vismaz ir pārliecība, ka ziedotā summa tiešām kādam sniegs konkrētu labumu, nevis, sadalīta krietni mazākās daļās, taps nodzerta vai arī palīdzēs kādam tikai uz pāris dienām.

Taču nākas saskarties ar kādu nopietnu problēmu – kā būt pārliecinātam, ka tu esi izvēlējies pareizo personu? Ka šis tevis izvēlētais cilvēks par tevis doto naudu patiešām nopirks sev pārtiku vai medikamentus? Var, protams, arī dot šo naudu vienalga kam un naktīs gulēt mierīgi ar domu, ka savu pienākumu pret sabiedrību esi izpildījis, kaut arī tevis dotā nauda pilsētas otrā galā vienas nakts laikā tiek nodzerta. Pie tam, kad esi atradis cilvēku, kam tava naudiņa patiešām ir nepieciešama izdzīvošanai, ir nepieciešams parūpēties arī par to, lai šis cilvēks nejustos kā liekēdis.

Ņemot vērā, ka bieži vien visgrūtākajā situācijā ir vecās tantiņas un, visticamākais, ka tieši kāda no viņām varētu tapt atbalstīta, var piedāvāt vai nu reizi pa reizei šai tantiņai kaut ko uzadīt vai kādreiz pieskatīt savu mājdzīvnieku/bērnu/mājas augus (kas nu katram ir nepieciešams), tādējādi radot attiecīgajā cilvēka apziņu, ka šis cilvēks patiesi dara kaut ko noderīgu arī gadījumā, ja reāli tev šādi pakalpojumi nav nepieciešami. Un tev arī pašam ir patiesa apziņa (nevis liekulīga izlikšanās par labdari), ka dari labu darbu.

Nobeigumā tikai īss domas apkopojums. Ir skaidrs, ka, ja arī oktobrī gaidāmajās vēlēšanās taps ievēlēti godīgi politiķi, kam patiesi rūp Latvijas nākotne un tauta, īsā laika posmā ar sociālajām problēmām nav iespējams tikt galā. Lai panāktu kādas redzamas izmaiņas Latvijas sociālajā situācijā, būs nepieciešami vairāki desmiti gadu. Pa to laiku mēs paši varam vismaz kaut ko darīt lietas labā. Mēs – tas ir tie, kam liktenis ir bijis labvēlīgs un kam dažu desmitu latu ziedošana kāda konkrēta cilvēka uzturēšanai (ar noteikumu, ka šim cilvēkam tāda palīdzība patiesi ir nepieciešama) neradītu katastrofālu iztrūkumu paša makā. Šādu pasākumu varētu nodēvēt par zināmu nodevu par godu likteņa labvēlībai.