ANO Statūti aizliedz spēka lietošanu ar tikai diviem izņēmumiem: individuālo vai kolektīvo pašaizsardzību atbildot uz bruņotu uzbrukumu un pasākumiem, ko ir pilnvarojusi Drošības Padome kā kolektīvu atbildi miera apdraudēšanai, miera pārkāpumiem un agresijas aktiem.
Šobrīd nav nekāda pamata, lai pielietotu šādu spēku pašaizsardzībā.
Priekšlaicīgās pašaizsardzības doktrīnai pret uzbrukumu, kas varētu izcelties kādā hipotētiskā nākotnē, nav nekāda pamata starptautiskajās tiesībās.
Ne Drošības Padomes rezolūcija 1441, ne kāda agrāka rezolūcija nepilnvaro piedāvāto spēka lietošanu šībrīža situācijā.
Pirms militārs uzbrukums var tikt tiesiski iesākts pret Irāku, Drošības Padomei ir jāpauž skaidri izteikts atbalsts.
Drošības Padome šādu atbalstu vēl nav paudusi.
Rezolūcija, pret ko ir piemērots veto, nevar būt par pamatu šādam atbalstam.
Premjerministra apgalvojums, ka zināmos apstākļos veto ir “nepamatots” un to var neņemt vērā, ir bez jebkāda pamata starptautiskajās tiesībās.
Apvienotā Karaliste kopš 1945.gada ir 32 reizes izmantojusi Drošības Padomes veto.
Jebkādi mēģinājumi neņemt vērā šos balsojumus uz tā pamata, ka tie ir “nepamatoti”, būtu ticis noraidīts kā nepieņemams Apvienotās Karalistes atbilstoši ANO Statūtu 27.pantam eksistējošās veto tiesības pārkāpums.
Lēmums sākt militāras darbības pret Irāku bez atbilstoša Drošības Padomes pilnvarojuma nopietni apdraudēs starptautisko likuma varu. Protams, pat šāda pilnvarojuma pastāvēšanas gadījumā paliktu vairāki nopietni jautājumi.
Likumīgs karš ne vienmēr ir taisnīgs, saprātīgs un humanitārs karš.
Vēstuli parakstījuši 16 juristi no tādām iestādēm, kā Oksfordas universitāte, Kembridžas universitāte, Parīzes universitāte un citām.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
