Ikars Kubliņš: Popmūzika, kurp dodies?

Popmūzika „brēc” pēc definīcijas

Lai diskutētu par popmūzikas virzību, vispirms jāvienojas par šī termina izpratni, par ko patiesībā varētu lauzt bezgalīgi daudz šķēpu. Jēdziens „popmūzika” ļaužu apziņā būtībā kļuvis neskaidrs, miglains, pat abstrakts. Lepni deklarējot, ka neieredzam popmūziku, patiesībā bieži aizmirstam pat paši sev nodefinēt, kas tad īsti ir tas, ko neieredzam. Daudzi uzskata, ka popmūzika ir visa tā mūzika, kas nav klasiskā vai tautas mūzika. Citi par popmūziku dēvē visu populāro, t.i., plašās masās iecienīto mūziku. Vēl kāds dzīvo ar nešaubīgu pārliecību, ka „popmūzika”, „populārā mūzika” un „pops” ir sinonīmi.

Manuprāt, nedaudz padomājot, ikviens analizētspējīgs prāts sapratīs, ka šajos uzstādījumos ir pārāk daudz pretrunu, lai kāds no tiem būtu atbilstošs patiesībai. Nemēģināšu „lekt augstāk par sēžamvietu” un necentīšos piedāvāt savu variantu, taču no nopietnāku mūzikas teorētiķu darbos lasītajām popmūzikas definīcijām vissimpātiskākā šķitusi muzikologa Borisa Avrameca piedāvātā, proti, popmūzika ir mūzika, kas, piesavinoties un nonivelējot augstākas mākslas muzikālos principus, adaptēta plašu masu patēriņa gaumei. Tā ir milzīgs visdažādāko mūzikas stilu devalvētu paraugu konglomerāts, tieši tāpēc gan džezs, gan roks, gan hiphops, gan pat klasiskā (arī par šī vārda jēgu varētu pamatīgi „kasīties”, bet – lai jau) mūzika reizēm nemanot pārvēršas par popmūziku. Protams, arī robeža, kurā brīdī tas notiek, nav skaidri nosakāma (atšķirībā no plaģiātisma konstatēšanas, nav taču ekspertīzes, kas pateiktu, ka, lūk, pie tāda un tāda akordu vai citu muzikālo parametru skaita sākas popmūzika!) un vairāk balstās uz katra paša individuālo pieredzi un subjektīvo lietu uztveri (tāpēc vienam Nora Džounsa būs popmūzika, citam – džezs).

Bet, ja par popmūziku reiz pieņemam visu pārējo mūzikas virzienu „pazeminātās” formas, tad – vai šāds mūzikas virziens vispār ir elastīgs, vai te vispār var runāt par kaut kādu attīstību vai degradāciju, ja jau šī popmūzika pati ir viena liela degradācija?

„Šodienas sliktais pops ir labāks par 70.gadu slikto popu”

Manā skatījumā atbilde uz iepriekšējā teikumā izteikto jautājumu viennozīmīgi ir pozitīva. Protams, ka ir iespējama „laba popmūzika” un „slikta popmūzika”, jo dažāds sarežģītības un idejiskā lidojuma līmenis pastāv arī tās iekšienē (šis it kā loģiski pašsaprotamais atzinums adresēts tiem pašpasludinājušamies mākslas estētiem, kas principiāli saviebjas, tiklīdz vien izdzird vārdu „popmūzika”).

Pastāv dažādi viedokļi par to, vai popmūzika šodien ir sliktāka vai labāka par popmūziku pirms 30, 40 gadiem. Laikraksta „The Daily Telegraph” analītiķis Nīls Makkormiks gada sākumā rakstīja, ka „šodienas sliktais pops ir ievērojami labāks par 70.gadu slikto popu”, savu nostāju pamatojot gan vairāk ar horeogrāfisku, vizuālu un imidža veidošanas paņēmienu attīstību, ne tik daudz no muzikālo kvalitāšu viedokļa. Jo pretējā gadījumā derētu pabāzt viņam zem deguna, piemēram, grupas „The Cheeky Girls” pērnā gada disku (atklāti sakot, grūti iedomāties, ka ir iespējams kas vēl primitīvāks).

Patiesībā negribētos Makkormikam ne piekrist, ne oponēt, jo te, lai „neiebrauktu auzās”, atkal ir jānošķir divas lietas – meinstrīms un andergraunds. Daudzi indie fani maldīgi uzskata, ka andergraunds un popmūzika ir divi nesavienojami jēdzieni, taču, iedziļinoties rūpīgāk, tā nav vis. Tā ir šodienas paradoksālā patiesība, ka popmūzika, kas, pēc B.Avrameca definīcijas, ir paredzēta visplašākajam klausītāju lokam, mūsdienās līdz šim lokam bieži nemaz nenonāk – gluži vienkārši popmūzikas radīts pārāk daudz, lai tas būtu iespējams (diennaktī maksimāli ir tikai 24 stundas, kad skanēt radio karstajām rotācijām un topu klasiskais formāts ir četrdesmitnieks). Ilustrācijai – piemēram, „Belle&Sebastian” vai „The Hidden Cameras” pēc savas dabas ir īsta popmūzika (baroque pop - baroka laika klasiskās mūzikas atvasinājums savienojumā ar 60.gadu popstandartiem), taču, neapšaubāmi – laba popmūzika. Skumjākais ir tas, ka līdz plašas auditorijas atzinībai šodien nenonāk tā labākā popmūzikas daļa, un tā arī ir galvenā atšķirība no situācijas 60., 70. gados.

Ja turpinām salīdzināšanu, par šodienas pārstāvjiem ņemot meinstrīma iemītniekus, tad svaru kausi drīzāk sāk svērties pagātnes labā. Iespējams, tas ir subjektīvs spriedums, taču, manuprāt, šodien popmūzikā hroniski trūkst tās galvenā un spēcīgākā ieroča – patiesi skaistu un aizraujošu melodiju. „ABBA”, „Boney M” un daudzas citas to laiku apvienības iegājušas vēsturē tieši ar lieliskajām melodijām, kas var likt atplaukt pat nīgrāko mūzikas kritiķu sejām. Vai mūsdienu popvaroņu „Westlife”, „Blue”, „Mcfly” (...) vajadzībām rutinizēto „konveijera komponistu” sacerētās melodijas spēj turēt līdzi, nemaz nerunājot par elsojošajiem un gaudojošajiem amerikāņu pseidosoula un pseidohiphopa izpildītājiem (vienmēr ir izņēmumi)? Vai fakts, ka tik bieži no jauna tiek iedziedātas sen zināmas melodijas, arī nav pārliecinošs arguments mūsdienu popmūzikas komponētā materiāla kapitulācijai pagātnes priekšā? Tajā pašā laikā, arvien vairāk iepazīstoties ar vēstures popmūzikas materiālu, bieži nākas secināt arī tā dvēselisko pārākumu, savdabīgumu, apbrīnojami labu tehnisko izpildījumu, un, summējot visus saskaitāmos, galu galā nopūsties secinot, ka mūsdienu meinstrīma popmūzikā neatrast ne vien „ABBU”, bet arī tādus izpildītājus kā Bobby Goldsboro, „Four Seasons”, „The Supremes”... Tas, kā pērn no sajūsmas leca gaisā mūzikas recenzenti, kad parādījās 60.gadu supergrupas „The Beach Boys” solīda reinkarnācija īru grupas „The Thrills” veidolā, vien liecina par to, ka mūsdienu popmūzika ir kā vārīta ola bez sāls. Tiesa, viens pluss tai tomēr ir – mūsdienās ir neapšaubāmi spēcīgi attīstīts producentu darbs, tomēr tas jau vairāk saistīts ar raksta ievadteikumā minēto tehnoloģiju, nevis mākslas attīstību (60.gados nebija pieejamas datorprogrammas).

Šlāgeru Kolāts un citi tādi

Raksta nobeigumā nedaudz par šodienas situāciju Latvijas popmūzikā. Ja pasaules mērogā popmūziku mūsdienās visvairāk degradē ierakstu kompāniju komerciālais aspekts, tad Latvijā tie pārsvarā ir mediji, un, kas pats jocīgākais – daži no tiem valsts (sabiedriskie) mediji. Latvijas Radio 2 šajā sakarā ticis „kārts pie lielā zvana” ne reizi vien, taču, kamēr šajā stacijā pie vadības grožiem sēdēs Šlāgeru Dzintris, velti cerēt, ka kaut kas mainīsies. Jā, arī šlāgeris pieskaitāms popmūzikai, jo tā raksturs jau vēsturiski bijis līdzīgs – parazitēt uz citu žanru elementiem, tos nereti gremdējot līdz balagāna līmenim. Latvijas mūsdienu šlāgeris savā diletantisma pakāpē reizēm ir apdullinoši primitīvs. To pat varētu dēvēt par tādu kā „zempopmūziku”. Šajā sakarā vēlējos pievienot vien kādu interesantu citātu no 3.septembra laikraksta „Rīgas Balss” intervijas ar Normundu Rutuli – pat Latvijas Radio 2 kolektīva dalībnieks nespējis nociesties un publiski atklāti paudis savu izbrīnu par paša darbavietas rīcību: „Paradoksāli, bet, jo vairāk spēlējam sliktu mūziku, jo vairāk mums klausītāju. Latviešiem netrūkst labu dziesmu un izpildītāju, arī labu šlāgerdziesmu, bet mēs nez kāpēc izdabājam klausītājiem, necenšamies audzināt viņu gaumi, izpratni par kvalitatīvu mūziku un rīkojam tik visādus apšaubāmus pasākumus. Katra cilvēka dzīvē mūzikai tomēr ir liela nozīme, jo muzikālā attīstība ir cieši saistīta ar intelektuālo attīstību.” Un pēdējais teikums arī ir atslēga, kāpēc par to visu vispār satraukties. Varētu jau atmest ar roku, sak, demokrātija - lai katrs klausās, ko vēlas, taču jāatceras, ka sabiedriskās kultūras līmenis arī veido cilvēkus mums visapkārt, ne tikai otrādi.

Vēl viena ciankālija deva popmūzikas zupas katlā ir muzikālo realitātes šovu ēras bums (to var minēt gan ārzemju, gan vietējā kontekstā). Latvijā to postošā ietekme uz popmūzikas kopainu pagaidām vēl nav tik spēcīgi izjūtama, kā, piemēram, Lielbritānijā, kur šo šovu bezvērtīgie muzikālie produkti uzstādījuši ne vienu vien mūzikas industrijas rekordu. Līdz šim vien saldajam pārītim izdevies tā pa īstam taranēt meinstrīmu (Rekets un Chilli ātri „noplauka”), taču šobrīd startējis jau ceturtais „talantu kaldināšanas šovs”. Fabrikas cehi turpina strādāt ar pilnu jaudu, un to dūmeņi piesārņos Latvijas muzikālo atmosfēru arvien vairāk... Man nekas nebūtu pret „talantu fabriku” kā muzikālu jauniešu apmācības un spēju attīstīšanas centru, ja vien to nerādītu televīzijā un jaunie talanti pēc šādas savdabīgas skolas beigšanas savas karjeras turpinātu vienādās izejas pozīcijās ar citiem mūziķiem. Jo tad viņi būtu spiesti domāt par mūzikas radīšanas procesu, nevis gorīšanos TV kameru priekšā, kur garantēta popularitāte un citu autoru sen sarakstītas dziesmas. To saku, labi apzinoties, cik tas skan naivi, jo ne jau talantu meklēšana un apmācīšana ir tas, kas prātā TF veidotājiem (bet aiz šīm frāzēm viņi taču nereti slēpjas!), bet gan kails bizness. Runājot vēl par talantu meklēšanu, nevar nepieminēt šogad dibināto un šķietami līdz kaula smadzenēm izdiskutēto „Raibā Taureņa ierakstu” projektu. Var, protams, meklēt (un arī atrast) „Micrec” pašlabuma motīvus šajā projektā, tomēr, 4 mēnešus pēc Taureņa dibināšanas, nākas secināt, ka pagaidām tas ir devis tikai pozitīvu efektu. „Hospitāļu ielas” kvalitatīvais ieguldījums Latvijas popmūzikā ir labākais notikums tajā pēdējo trīs gadu laikā – patīkami, ka ļaudis visapkārt runā tieši par „Hospitāļu ielas”, nevis, piemēram, Dona un Lily debijas albumu. Uz šīs mazliet optimistiskākās nots šoreiz arī beigsim.