Mēģināju pirmās izjūtas sakarināt vienā domu pavedienā-piesmēķēts, pilns ar cilvēkiem, galdiņu pietika tikai labi ja divdesmit cilvēkiem, bet klubā cilvēku man šķiet bija ap simts, ja ne vairāk. Atmiņās uzpeldēja zīmīgie kadri no filmas “Titāniks”.
Man garām aiznesās vairākas meitenes augumā man līdz pleciem. Uzreiz sāku pārdomāt šīs iestādes ētiskās un neētiskās puses. Ieeja no astoņpadsmit? Nu piedod, neticu, ka mūsdienās meitenes attīstās tikai no divdesmit gadiem. Mazgadīgās...kaut kā traucē gaisu, kā tādā vakarskolā, kur tādi „sīkie” neekstistē, ir tikai grūsnas māmiņas un lieli tētuki.
Kaut kā aizspraucāmies līdz bāram, pasūtījām dzeramos, bārmenis tajā vakarā bija okay. Tad mēģinājām izdomāt, kur likties ar dzeramajiem rokās. Sajutos kā klauns, kuram jānotur līdzsvars ar “skritulenēm” kājas, turot rokās šķīvjus saspraustus uz mietiņiem.
Piespiedušās pie staba, ātri iztukšojām glāzes, lai tas traucēklis būtu ātrāk likvidēts. Sākām pētīt, kur varētu pakustināt pēcpuses, tas ir padejot. Aizspraucāmies līdz deju placim un plecā pakarinātās somiņas vicinājās līdzi katrai ķermeņa kustībai. Biju dzirdējusi, ka šis klubs neatšķiras no citiem, arī te zogot. Tāpēc saliekot to visu kopā, sāku justies nozēlojami.
Negaidīti sastapu vienu savu draudzeni, kura te bija atnākusi patusēt kopā ar savu draugu. Uzreiz iedomājos, ka nākamreiz vilkšu uz klubu līdz arī savu veci, nevis viņš spēlēs biljardu...
Kļuva jautrāk, jo mēs tagad bijām bariņš, un kopā vienmēr jautrāk.
Aizdejojām līdz vienai apmalei, kur nolikām somiņas, un turpat tuvumā turpinājām dejot. Tad arī beidzot sākās īstā atmosfēra, cilvēki bija sakarsuši gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, visi dejoja, aizmirsdami, kur atrodas. Gaismas žilbināja acis, mūzika dimdēja ausīs, un mēs visi padevāmies šai varai. Bija kolosāli. Es neko nedomāju, es tikai dejoju. Es jutu, ka katra skaņa, katrs bungas sitiens apklāja mani kā zīds kārtu pa kārtai uz kailas miesas, līdz vairs nevarēja izturēt. Mēs smējāmies no patīkamās noguruma sajūtas. Es notrausu sviedru lāsītes no bedrītes starp krūtīm. Un izdomāju, ka laikam pietiks, rīt tomēr uz darbu. Draudzenes mazliet paburkšķēja, bet padevās, jo visas mēs bijām nogurušas.
Kopumā varu teikt, ka nav svarīgi, kāds “shit” tev sākumā tas viss šķiet, galvenais ir tas, ka katrs tur ieliek daļu sevis, un enerģijas, tā piepildot visu telpu. Un, kad telpa ir tā piepildīta ar emocijām un smiekliem, nav vairs svarīgi, kur tu esi, jo ir labi.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
