Pirmais, kas piesaista skatu, ieejot Igaunijas Okupācijas muzejā, ir zālē izvietotās vācu armijas automašīnas, padomju moskvičs un tā sauktais invalīdu vāģis, kā arī vesela rinda cietuma metāla durvju no padomju laika ieslodzījumu vietām. Tikai pēc tam ieraugi, ka gar zāles malām ir arī stendi ar militārām formām, dokumentiem un priekšmetiem. Tie stāsta par 1940. gada notikumiem, vācu okupācijas laiku un otro padomju okupāciju. Tomēr nesteidzieties to visu apskatīt – šajā muzejā vispirms jānopērk biļete.
Gar telpas malām teju visā tās perimetrā rindojas visdažādāko krāsu un izmēru čemodānu kolekcija. Tā simbolizē gan došanos bēgļu gaitās, gan izsūtīšanas. Pagrabā paslēpti "ļeņinekļi" un tamlīdzīgas padomju tēlniecības relikvijas. Ekspozīcijā ir daudz padomju laika sadzīves priekšmetu, tajā skaitā VEF un "Radiotehnikas" izstrādājumu, tāpēc brīžiem šķiet, ka šis drīzāk ir padomju ikdienas muzejs. Šur tur novietotajos ekrānos nepārtraukti tiek rādītas digitalizētas kinohronikas, vācu un padomju laika okupācijas liecinieku intervijas. Tās iespējams patīt uz priekšu vai atpakaļ. Moderni.
Ārzemnieki sēž iepretī ekrāniem noliktos krēslos un skatās ar redzamu interesi, jo pie eksponātiem anotācijas pārsvarā ir igauņu valodā, kamēr filmām – angļu subtitri. Jā, Okupācijas muzeji Tallinā un Rīgā atšķiras, jo katrs no tiem ir veidots ar savu filozofiju. Par Igaunijas Okupācijas muzeja iekārtotāju skatu uz lietām jautāju muzeja dibinātāja, Kistlera-Ritso fonda priekšsēdētājam Heiki Ahonenam.
Pēc kādām idejām vadījāties, iekārtojot muzeju?
Visi šāda veida muzeji, okupācijas vai holokausta, ir nesenās pagātnes muzeji. Tas nozīmē, ka tie stāsta ne vēl gluži par vēsturi, bet par neseniem notikumiem. Vāciski to sauc par "Zeitgeschichte". Cilvēki, kuri to visu pieredzējuši, vēl ir dzīvi. Nesenās pagātnes atainošanu tas padara par visai sarežģītu lietu, jo grūti kaut ko argumentēti paskaidrot cilvēkam, kam jau izveidojusies personiska rakstura nepatika pret kādu procesu, ir negatīva pieredze. Personiskās un mūsu tuvinieku emocijas mums tomēr ir tuvākas par objektīvo realitāti. Kāpēc "Okupācijas muzejs"? Pirmkārt, tāpēc, ka tā vēlējās muzeja izveidošanas finansētājs. Otrkārt, tāpēc, ka, runājot par laiku Igaunijā pēc 1940. gada, jau nekas vairāk par okupācijām neiznāk.
Tomēr Okupācijas muzejā Rīgā lielāks uzsvars likts uz represijām, bet jums ekspozīcijā stāv moskvičs un metāla telefona būdiņas. Izskatās drīzāk pēc tāda kā padomju sadzīves muzeja…
Jā, mēs uz okupācijas jēdzienu skatāmies plašāk. Jums Latvijā muzejs veidots pēc holokausta muzeju tipa. Tajos lielākā uzmanība pievērsta ebreju iznīcināšanai un pretestībai. Tā ir veidots arī Genocīda upuru muzejs Lietuvā. Manās acīs mūsu muzejs ir tāds, kas nodarbojas ar nesenās vēstures jautājumiem, kuros ir daudz represiju elementa, bet represijas jau ir divu veidu – tās var vērsties tieši pret tevi, bet var arī pret tavu kaimiņu, radinieku. Cilvēki visu laiku dzīvoja represiju ēnā. Vecie ļaudis vēl tagad apgalvo, ka pastāv "čekas tīkli", kas visu regulē. Tas ir saprotams. Viņi vēl nav pārgājuši no viena stāvokļa otrā.
Mums ir trīs mērķgrupas. Vieni ir tā sauktie "liecinieki". Tie ir cilvēki, kas uz savas ādas izjutuši padomju laiku. Viņi tajā ir izauguši, izskolojušies. Viņiem it kā gribas, lai būtu vairāk važu un asaru. Otrā grupa ir jaunieši. Viņiem personīgās pieredzes par dzīvi padomju laikā nav. Lai varētu to vēstures periodu izskaidrot skolēniem, tas jāvienkāršo, jāpadara vieglāk uztverams. Trešā grupa ir ārzemnieki, kas nāk uz Okupācijas muzeju, vispār praktiski neko nezinot par Igauniju, atskaitot alus lētumu. Lai viņus piesaistītu, vajag padomju ikdienā lietotās lietas. Zināmā mērā mums jāspēlē arī uz nostalģiskām atmiņām. Daži priecājas, kad redz tranzistoruztvērējus, kurus mūsdienās neviens vairs nelieto. Man personīgi ir interesanti izsekot līdzi dizaina attīstībai Padomju Savienībā. Teiksim, Staļina laikā lietām bija savs stils, tās nesa zināmu ideoloģiju, jēgu. Hruščova laikā un vēlāk sadzīves lietas aizvien vairāk kļuva nepraktiskas, turklāt to sāka pietrūkt. Parādījās deficīts.
Tātad mēs darbojamies ar apmeklētājiem, kam ir dažādi zināšanu un vajadzības līmeņi. Vieni grib tikai bildītes, citi ko vairāk.
Bet tad jau iznāk, ka jūs rādāt to pašu ko jebkurš cits Igaunijas vēstures muzejs…
Šaubos. Jautājums ir tajā, ko jūs vēlaties redzēt. Ja vēlaties redzēt važas – te tās ir. Ja sadzīvi – arī tā ir. Ja jūs nespējat abas lietas uzlūkot apvienoti kā kaut ko kopēju, tad to jums neļauj darīt aizspriedumi. Katram jau nevar izdabāt.
Man gan rodas iespaids, ka tieši tā ir izdabāšana…
Bet, manuprāt, mums sokas itin labi. Tās mērķgrupas, kuras mūsu muzeju apmeklē, principā vienmēr ir apmierinātas.
Okupācijas muzejam Tallinā, šķiet, pietrūkst šoka elementa, kura muzejā Rīgā ir pārpārēm.
Tas jau atkal ir jautājums par to, ko jūs vēlaties redzēt. Jūs varat iziet cauri muzejam 15 minūtēs un gūt paviršu priekšstatu, bet varat arī aplūkot eksponātus, iedomāties, iztēloties, un šoka elements tur būs. Piemēram, Permas apgabalā izgatavota koka šujamadata. Pats galvenais – mēs cenšamies būt objektīvi, bet neesam šeit, lai kādam izpatiktu. Mēs te nesaucam okupantus par "krieviem", bet saucam par "padomiešiem".
Taču, ja kādam nepatīk, ka nacistu un padomju simbolika pie mums ir nolikta līdzās, tad, atklāti runājot, nospļauties man par to, kas kādam nepatīk. Jautājums – no kurienes tad nāca koncentrācijas nometnes un totālā cilvēcisko vērtību noliegšana? Tās taču nav Hitlera idejas! Vēsture ir sarežģīta lieta. Lai sasniegtu kādu saprašanos starp paaudzēm, starp tautībām un dažādu sociālo slāņu pārstāvjiem, ar to ir jānodarbojas. Pateikt, ka to nedrīkst darīt, jo tad kāds var apvainoties, ir muļķīgi.
Kas ir tie ļaudis, kuri nāk uz jūsu muzeju?
Puse ir ārzemnieki, otra puse vietējie – igauņi un krievi. Pārsvarā nāk jaunieši. Vecāka gadagājuma cilvēki nāk nelabprāt. Vārds "okupācijas" viņus tā kā atbaida. Īpaši krievus.
Nezinu, kā Latvijā, bet Igaunijā krievvalodīgie ir ļoti dezorientēti. Viņiem nav ne līderu, ne spēcīgu partiju, ne pārstāvju parlamentā. Igaunijas krievvalodīgie dzīvo kareivīgajā Maskavas informācijas laukā, un tas ir vienkārši smieklīgi, ka mūsdienu Krievijā joprojām runā par "Lielo tēvijas karu". Ja viņi runātu par Otro pasaules karu, tad jau nevarētu noslēpt, ka PSRS bija viena no šā kara aizsācējām. Mūsdienu Maskavai ir ļoti svarīgi, lai 1939. gada notikumi būtu nodalīti no 1941. gada. Bet vispār tā ir ļoti slikta tendence, jo parāda, ka nav vēlmes uzsākt attīrīšanos. Paraugieties Krievijas televīzijas programmā – tur katru vakaru kāds no kanāliem rāda filmu par karu. Nu kas gan labs var iznākt, ja pašidentifikāciju būvē uz kara kulta?
Ko cilvēki pēc muzeja apskatīšanas raksta jūsu atsauksmju grāmatā?
Igauņi neraksta vispār neko. Ierakstus izdara ārzemnieki. Gandrīz simtprocentīgi ieraksti ir pozitīvi. Katrs, kurš te bijis, sev kaut ko atrod. Parasti pārmet, ka mēs maz runājot par holokaustu. Bija arī kuriozs. Kāds ārzemnieks uzrakstīja garu sūdzību, ka mēs te propagandējot nacismu, bet vēl dažus ierakstus zemāk tajā pašā dienā atkal parādījās tā paša cilvēka atsauksme, kurā viņš stāsta, ka apskatījis ekspozīciju vēlreiz un tagad "visu sapratis". Lūk, to es saucu par īstu panākumu!
Par holokaustu runājot, Igaunijā tas bija ļoti īsu laiku un praktiski nekādi priekšmeti, kas par to stāsta, nav saglabājušies. Bet izstādīt tikai dokumentus, īpaši slikti salasāmus… Lai apmeklētājam būtu interesanti, vajag priekšmetus un fotogrāfijas. Par holokaustu Igaunijā mums to nav. Jā, ir tikai pašdarināts albums koka vākos. To izmeta aiz ebreju darba nometnes sētas pirms šīs nometnes likvidācijas 1944. gadā. Kad tuvojās fronte, nometnē ieslodzītie juta briesmas un sāka mest pāri žogam vēstules. Kāds pārmeta arī albumu. Taču mēs Tallinā nevaram to izstādīt, jo uz albuma vāka ir izgriezts Rīgas siluets! It kā jau tajā nometnē bija tikai ebreji no Lietuvas un Polijas, bet iznāk, ka bijis arī kāds ar saknēm Latvijā.
Latvijā ārvalstu diplomātiem apmeklēt Okupācijas muzeju prasa labais tonis…
Pie mums tā nav, bet mēs arī neesam ar to nodarbojušies. Bija ideja vienoties ar Igaunijas Izglītības ministriju, lai muzeja apmeklējumu skolēniem padarītu obligātu. Ja skatās īsākā laika posmā, tādai idejai it kā nebija nekādas vainas, bet, tālākā perspektīvā raugoties, cilvēkiem tomēr ir jāizvēlas pašiem nākt vai nenākt.
Jūsuprāt, kādēļ šāda veida muzeju izveide Baltijas valstīs tomēr pārsvarā ir privāta iniciatīva?
Es mēdzu sacīt tā: Lietuvā okupācijas (Genocīda upuru) muzejs ir valsts iestāde, Latvijā pa pusei, bet Igaunijā privāta. Jūs Latvijā no valsts saņēmāt muzeja ēku – jau tā vien ir vērtīga lieta. Pie jums Okupācijas muzejā strādā ap 30 cilvēku, bet pie mums četri. Kā redzat, mēs esam pieticīgāki. Es jau nesaku, ka Latvijā un Lietuvā kaut kas ir sliktāk, vienkārši mums ir citāda pieeja. Mūsdienās muzeji vairs nav nekādas baznīcas. Ja vēlies, vari šo pagrozīt, to aptaustīt. Ja nespēsim tikt līdzi sabiedrības attīstības tendencēm kopumā, tad mums klāsies slikti un piesaistīt varēsim tikai tos, kas meklēs nostalģiju vai tiks šeit atvesti piespiedu kārtā. Bet mēs vēlamies dzīvot nākotnei, vienlaikus neaizmirstot pagātni.
Mēs esam vienīgais no trim minētajiem muzejiem, kas uzbūvējis pats savu ēku. Latvijā un Lietuvā tiek izmantotas agrāk citiem mērķiem izbūvētas telpas. Tas jau vien uzliek zināmus ierobežojumus. Teiksim, Lietuvā visa ekspozīcija izvietota 20 istabās. Perspektīvas – nekādas, jo visas darbības regulē ēkas arhitektūra. Pie mums ekspozīciju zāle, konferenču zāle, kafejnīca ir viss viens. Redzējāt lejā klavieres? Tās pieder Tallinas mūzikas skolai. Reizi divas mēnesī skolas audzēkņi te nāk un spēlē ieskaites. Spēlē kā nu kuro reizi – klasiku, džezu, un cilvēki nāk viņus klausīties. Tas ir, mums interesē, lai uz muzeju nāktu ne tikai tie ļaudis, kam tuva okupācijas tematika, bet arī tie, kas citos apstākļos te nemaz neienāktu. Tāpat te ir bijušas mākslas, keramikas, modeļu izstādes. Atnāk cilvēks uz keramikas izstādi un pēc tam uzmet aci arī ekspozīcijai. Manuprāt, daudzfunkcionalitāte ir ļoti svarīga.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
