Juris Vīksniņš: Makroekonomiskās autonomijas beigas?

Domāju, ka kopumā Latvijas Bankas pieņemtā politika tomēr ir pareiza un mēs varēsim pilnībā pāriet uz eiro ar 2008. gada 1. janvāri. Eiropas Centrālbanka (ECB) piemin divas priekšrocības ātrai pārejai – tā veicinās integrāciju ar citām ES valstīm kā ekonomikas, tā arī finanšu laukā, un tādā veidā valdības jaunajās dalībvalstīs var noenkurot savu vietējo naudas un fiskālo politiku pēc starptautiskiem standartiem. Būtu derīgi aplūkot šo otro ideju nedaudz pamatīgāk, jo tai ir arī noteikta vēsture. Neatkarības atgūšanas pirmajos gados visās trīs Baltijas valstīs plosījās bīstama inflācija un naudas stabilitāte bija nopietni apdraudēta. Igaunija (pati pirmā) un Lietuva (pēc īsa eksperimenta ar vagnorīšiem) pilnīgi atteicās no centrālbankas naudas politikas un ieviesa tā saukto naudas padomes (currency board) režīmu, kas atļāva centrālbankai emitēt vietējo naudu, tikai nopērkot konvertējamas ārzemju valūtas. Igaunija piesaistīja kronu Vācijas markai ar kursu 8:1, bet lietuviešu lits bija sākotnēji pielāgots Amerikas dolāram ar attiecību4:1, lai gan pirms pāris gadiem arī viņi pārgāja uz eiro.

Latvijas Bankai turpretim bija visas parastās naudas politikas sviras, bet varam arī teikt, ka lata politika bija ļoti līdzīga de facto naudas padomes režīmam. Latvijas Banka likumīgi varēja aizdot naudu komercbankām, bet oficiālo refinansēšanas likmi pirmajā naudas neatkarības gadā pacēla ļoti augstā līmenī. Tāpat sākotnēji Latvijas Banka varēja aizdot naudu valdībai, bet samērā īsā laikā valdība iemanījās lietot īstermiņa parādzīmes brīvajā tirgū. Latvijas Banka vadīja šī valsts obligāciju tirgus tehnisko attīstību, taču nekļuva par valdības lielāko kreditoru, kā tas notika, piemēram, Baltkrievijā un Gruzijā. (Starp citu, kā Starptautiskā Valūtas fonda konsultants mēģināju palīdzēt Gruzijas centrālbankai iegūt mazliet lielāku neatkarību no valdības, bet tajā laikā Ševardnadzes vara bija gandrīz absolūta. Lorda Aktona piekritēji atcerēsies, ka viņš kādreiz teica: absolūta vara liek absolūti korumpēties...)

Paldies Dievam, Latvijai izdevās izvairīties no sekošanas sliktiem piemēriem, bet sākumā šī cīņa bija grūta. Sabiedrībā daudzi taču negribēja aiziet no vecās, labās rubļa zonas, un visvisādi vietējie lietpratēji pareģoja katastrofālu galu Latvijas Valsts rubļiem, tā sauktajiem repsīšiem. Es uzsāku darbu Latvijas Bankā kā ASV Finanšu ministrijas konsultants 1992. gada augustā. Braucot atpakaļ uz Vašingtonu, toreiz tā bravūrīgi Latvijas televīzijas raidījumā piesitu pie naudas maka krūšu kabatā un teicu: “Būšu atkal oktobrī, un šī nauda tad būs vēl vērtīgāka nekā šobrīd!” Man ļoti laimējās... Patiešām, no 1992. gada vasaras līdz gada beigām krievu rublis grima kā akmens, bet LVR turējās un pat sāka kāpt pret dolāru.

Lats atgriezās latviešu naudas makos 1993. gada martā, kad Latvijas Banka apmainīja repsīšus pret LVL pēc kursa 200 repsīši vienlīdzīgi 1 latam. Es būtu ieteicis drusku zemāku kursu, teiksim 100 pagaidu rubļi pret vienu latu, bet Repše bija lata tēvs, kamēr es tikai krusttēvs. Nākamā gada laikā mūsu lats bija pasaules stiprākā valūta, pieaugot vērtībā pret dolāru vēl vairāk nekā japāņu jena. Latvijas naudas tiešā saistība ar rubļu zonu bija pārrauta jau 1992. gada rudenī, un ražošana lēnām pārorientējās no Austrumiem uz Rietumiem. Veco padomju sistēmas fabriku direktoriem un strādniekiem šīs maiņa nebija viegla – PSRS kara rūpniecībai nozīmīgi uzņēmumi, piemēram, Alfa un VEF, pēkšņi kļuva nevajadzīgi. Rubļi, ko viegli varēja nopelnīt Ukrainā, arī ļoti strauji zaudēja vērtību. Lata nostiprināšanās un stabilitāte sevišķi nepatika darboņiem eksporta sektorā, kas cerēja turpināt iedzīvoties ar zemu valūtas vērtību. Daudziem kreisi noskaņotajiem lietpratējiem arī nepatika šī naudas politika. Lata devalvācija bija ietilpināta vairāku apšaubāmu politisku partiju platformās, un to ideju ļoti dedzīgi atbalstīja pat vienas biznesa avīzes galvenais redaktors, nemaz nerunājot par pāris vietējiem profesoriem, kas Rietumu modes ekonomiku pilnīgi nesaprata. Tajā laikā dienasgaismu ieraudzīja Nobela prēmijas laureāta Jāzepa Stiglica raksts, kas brutāli uzbruka Starptautiskā Valūtas fonda spēcīgākajam ekonomistam Stenlijam Fišeram, Liepājas ebreju dzimtas atvasei, kas dzimis Rodēzijā (tagadējā Zimbabvē), tomēr bija aizbraucis apskatīt Liepāju. Drusku vēlāk parādījās Stiglica grāmata par globalizācijas problēmām, kurā viņš pieminēja savu samērā neparasto viedokli par inflāciju – respektīvi, ja inflācija nepārsniedz 40 procentu gadā, par to nevajadzētu sevišķi bažīties...

Lai gan man nav Nobela prēmijas ekonomikā, es sāktu par inflāciju nopietni domāt, tai tuvojoties jau 10 procentiem gadā. Tātad varbūt vissvarīgākais ieguvums no ātras pievienošanās eirozonai Latvijā ir tāds, ka tad būtu lielāka drošība pret kreisā spārna vēlmēm sākt eksperimentus ar naudas sistēmu. Pāreja uz eiro samērā īsā laikā daļēji būtu tāda kā apdrošināšanas polise pret korumpētības palielināšanos.

Ērmīgais pārejas periods

Sākot ar 2005. gada 1. janvāri, Latvija (un abas kaimiņvalstis) iesaistīsies tā sauktajā ERM II mehānisma izvērtēšanas procesā. To varam uzskatīt par divus gadus ilgu pārbaudi, kad jaunajām dalībvalstīm būs jāsniedz pārskats par tā sauktā Māstrihtas pakta prasībām. Dati par šo prasību pašreizējo līmeni astoņās Austrumu un Centrāleiropas valstīm ir atrodami tabulā. Varbūt visgrūtāk sasniedzams nākamo pāris gadu laikā - tiesa gan, ne Baltijā - būs pats pirmais mērķis, proti, ierobežot valsts budžeta iztrūkumu zem 3% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Kā redzam, Latvijā 2002. gadā tas bija tieši 3%, kamēr Lietuvā - 1,7%, bet Igaunijā budžets tika izpildīts ar 1,3% pārpalikumu. Turpretim Ungārijā, Slovākijā un Čehijā tas bija vismaz divas reizes lielāks par šo noteikto līmeni. Lai gan ir taisnība, ka pēdējo divu gadu laikā budžeta iztrūkumi kā Francijā, tā arī Vācijā un pāris citās vecās Eiropas zemēs pārsniedz šo trīs procentu prasību, jaunajām dalībniecēm šādu kritēriju noteikti piemēros ļoti stingri. Tāpat Lielbritānija, Zviedrija un Dānija līdz šim ir atteikušās pāriet uz eiro kā valsts vienīgo oficiālo valūtu, bet jaunajām valstīm šāda izvēle netiks dota (neskatoties uz to, Latvijā ir notikušas aptaujas, vai publika vēlētos palikt pie lata vai pāriet uz eiro, - kāpēc vispār organizēt šādas aptaujas?).

Tabulā arī varam redzēt, ka otrā svarīgā prasība fiskālās politikas laukā - noturēt valdības parādu zem 60 procentiem no IKP - Baltijas valstīm droši vien neradīs lielas grūtības, kamēr Ungārijā šis parāds noteikti pārsniegs noteikto robežu jau pāris gadu laikā. Laikam arī tāpēc Ungārijas noteicēji par pāreju uz eiro izteikušies īsi un vienkārši: “Kāpēc steigties?” Trešā prasība ir saistīta ar inflāciju, kur pašlaik kā Igaunija, tā Latvija mazliet grēko, kamēr Lietuvā inflācijas temps 2002. gadā bija ļoti zems. Vērtējot no šā viedokļa, visgrūtāk patlaban klājas Slovēnijai, kas daudzu citu rādītāju jomās (piemēram, IKP uz vienu iedzīvotāju) manāmi apsteidz citas bijušās kandidātvalstis. Ceturtais kritērijs, kas ir cieši saistīts arī ar inflācijas tempu, ir augļu procentu likmes līmenis ilgtermiņa valsts obligācijām. Šīs likmes nedrīkstēs pārsniegt viszemāko trīs pašreizējo dalībvalstu caurmēra līmeni par vairāk nekā 1,5 procentiem. Kā varam redzēt pēc Eiropas Centrālās bankas (ECB) datiem, tikai Igaunija mazliet pārsniedz šo mērķi, bet Latvija un Lietuva ir zem mērauklas (lai gan abām valstīm šo skaitli aprēķināja no piecu gadu, nevis desmit gadu termiņa obligācijām). Tāpēc arī varētu būt, ka ilgtermiņa procentu likmes Latvijā un Lietuvā pārsniedz 6,6% līmeni, taču varam teikt, ka augļu procenti visās trīs Baltijas valstīs droši vien kritīsies, tuvojoties brīdim, kad notiks pilnīga pievienošanās eiro sistēmai.

Pēc Eiropas Centrālās bankas pieejas integrācijas jautājumam varētu spriest, ka viņu lietpratēji sevišķi uzsver valūtas kursa lomu. Daļēji no tā arī varam secināt, ka vietējās naudas vienības cena pasaules tirgū labi atspoguļo vispārīgo riska vērtējumu, apkopojot kā politiskus, tā ekonomiskus faktorus. Ir paredzēts, ka ERM II pārbaudes periodā jauno dalībvalstu centrālbankas spēs noturēt vietējās valūtas cenu plus vai mīnus 15% rāmjos ap iecerēto paritāti, kas atļaus piesaisti eiro pēc pārbaudījuma izturēšanas. Tā kā Igaunija un Lietuva jau pašlaik lieto naudu, kas pielīdzināta eiro, šis noteikums uz tām īsti neattiecas. Latvijas Banka ir paziņojusi, ka ir gatava noturēt lata kursu daudz šaurākā zonā, respektīvi, plus vai mīnus 1%.

Kopumā monetārajā politikā pēc ERM II pārejas perioda Latvijas autonomija būs krietni samazināta. Latvijas Banka kļūs par ECB pārstāvniecību Rīgā, un LB padomei par augļu procentu likmēm un kreditēšanas apjomiem vairs nebūs jālemj.

ES kritēriju pašreizējais līmenis astoņās dalībvalstīs, 2002. gads

* Patēriņa cenu harmoniskais indekss.

** Piecu gadu termiņa obligācijas Latvijai, Lietuvai, un Slovēnijai, citām valstīm - desmit gadu termiņš. “European Central Bank, Occasional Paper”, Nr. 10, 2004. gada februāris, 26. lpp.

Rakstu pilnībā varat izlasīt "Kapitāla" augusta numurā.