Jānis Kalviņš, Andris Akermanis: Ir apdraudēta 2010.gada apkures sezonas uzsākšana

Pat tā saucamajos "labajos gados", kad iedzīvotāju maksātspēja bija ievērojami augstāka, daļa iedzīvotāju ziemas mēnešos pilnībā nespēja norēķināties par siltumu, bet parādu kārtoja vasaras mēnešos, jo iedzīvotāju komunālo maksājumu daļā siltuma izmaksas sastāda aptuveni 80%. Nespējot visu samaksāt ziemā, cilvēki maksāja vasarā, tādēļ parasti vasaras mēnešos siltumenerģijas uzņēmumi saņēma samaksu 102% - 103% apjomā, bet šogad šis procents diemžēl ir tikai 85%. Ko tas nozīmē?

Tas nozīmē, ka iedzīvotāji ne tikai nespēj samaksāt parādu par iepriekšējo apkures sezonu, bet arī kārtējos rēķinus.

Atbilstoši dabasgāzes tarifa pieaugumam, siltuma tarifs jūlijā ir pieaudzis par 30% pat bez nodokļu izmaiņām, un to nosaka dabasgāzes cenas kāpums starptautiskajā tirgū. Ja no 2010.gada 1.jūlija tiek piemērots akcīzes nodoklis siltumenerģijas ražošanā izmatotajai dabasgāzei, tas palielinās siltuma tarifu vēl par 6%. Savukārt, ja tiek atcelta arī pazeminātā PVN likme (10%) un pielietota pilnā PVN likme (21%), tas izraisa tarifa palielināšanos vēl par 11%. Tātad, bez dabasgāzes cenas celšanās dēļ paredzamā tarifa kāpuma 30%, nodokļi var palielināt tarifu vēl par 17%.

Vai iedzīvotāju maciņi izturēs siltumenerģijas tarifa kāpumu par 47%?! Apkures sezonā rēķinu apmērs, skatot visu centralizēto siltumapgādi kopā, var pieaugt līdz 100 miljoniem latu, vai to spēs izturēt siltumenerģijas ražošanas uzņēmumu budžeti? Jau "labajos gados" norēķinu subjektīvās un objektīvās kavēšanās dēļ siltumenerģijas ražošanas uzņēmumiem apkures sezonas sākumā nācās izturēt aptuveni 45 dienu ilgu likviditātes problēmu periodu, kad apkurei nepieciešamo gāzi jau vajadzēja iepirkt, bet iedzīvotāji vēl nemaksāja par patērēto siltumu. Šogad situācija ir tāda, ka siltumenerģijas ražošanas uzņēmumiem var pietrūkt naudas līdzekļu, par ko iegādāties dabasgāzi. Kā zināms banku kredītresursu piesaistīšana šobrīd ir problemātiska, bet parādu dzēšanai gandrīz pat neiespējama. Likviditātes krīze ir satraukusi visus, jo atceramies vēl nesen lielas problēmas ar dabasgāzes saņemšanu vairākās pilsētās.

Ko šādā situācijā darīt? Ļoti labi, ka valdība, ekonomikas ministrs Artis Kampars aktīvi risina sarunas ar Krieviju par dabasgāzes iepirkuma cenas samazināšanu. Tomēr Latvijas puses iespējas ietekmēt Krievijas puses lēmumus ir ierobežotas. Jādara tas, ko varam darīt mēs paši, proti, mēs varam necelt nodokļus siltumenerģijas ražošanai. Plānotā akcīzes nodokļa piemērošana dabasgāzei, ražojot siltumu, budžeta ienākumu palielināšanā nav būtiska, valsts budžeta ieguvums varētu būt 7 - 8 miljoni latu gadā, bet tas palielina iedzīvotāju maksājumu slogu, kas mūsu uztverē ir uz kritiskās iespēju robežas - iedzīvotāji nevis negrib, bet nevar samaksāt par siltumu.

Diskusijā par akcīzes nodokļa piemērošanu dabasgāzei siltuma ražošanā kā arguments tiek minēta nepieciešamība atbalstīt atjaunojamo resursu izmantošanu siltuma ražošanā. Mēs šādu nostāju pilnībā atbalstām. Taču pārejai uz šķeldas vai citu vietējo kurināmā resursu izmantošanu siltuma ražošanā ir nepieciešams laiks un investīcijas. Tas nevar notikt uz "burvja mājiena" un nekādā gadījumā jau šajā apkures sezonā. Eiropas Savienības direktīvas, kuras Latvija pilda, ieviešot minēto akcīzes nodokli, paredz, ka šis nodoklis ir jāievieš līdz 2014.gadam. Mūsu skatījumā tas arī ir optimāls termiņš, lai siltumenerģijas uzņēmumi, kuri jau tagad aktīvi strādā pie ražošanas pārorientēšanas uz šķeldu, izmantojot ES līdzfinansējuma iespējas, varētu to izdarīt.

Tāpat jāņem vērā, ka siltuma uzņēmumi jau no 2007. gada gaidīja, kad valsts saskaņos ar Eiropas Savienības institūcijām un tiks atvērtas struktūrfondu programmas siltumapgādei. Diemžēl programmu sagatavošana gāja lēni un to saskaņošana ar Eiropas institūcijām bija birokrātiski laikietilpīga. Struktūrfondu programmas, kas atbalsta atjaunojamo energoresursu ieviešanu, tika izsludinātas tikai 2009. gada pirmajā pusē, bet pirmie līgumi tika noslēgti 2009. gada beigās. Turklāt viena no programmām vēl tiek uzlabota un tiks atkārtoti izsludināta 2010. gada beigās, kas nozīmē, ka projektu iesniegšana, vērtēšana, līguma slēgšana un finansējuma saņemšana prasīs vēl vismaz 6-12 mēnešus. Būvniecība (iepirkuma konkursi, projektēšana, izbūve utt.) ir sarežgīts process, kas aizņem no diviem līdz četriem gadiem.

Tātad pirmie ar ES fodu naudu atbalstītie projekti varētu tikt realizēti tikai 2012. gadā. Līdz ar to nodokļa ieviešana ir nelīdzsvarota ar valsts politiku un ir nepamatoti, ka iedzīvotāji būs spiesti maksāt nodokli par siltumenerģiju no dabasgāzes daudz ātrāk nekā to paredz Eiropas Savienības direktīvas.

Pašvaldības, siltuma uzņēmumi un iedzīvotāji paļāvās uz konsekventu valsts politiku un nesaprot, kāpēc valsts soda viņus par pašu neizdarību.

Šis var būt viens no liktenīgiem pēdējiem "pilieniem" mājsaimniecību maksātnespējā, kas iespaidos ne tikai viņus pašus, bet arī uzņēmumu maksātspēju, gan pašvaldību budžetus, gan daudzdzīvokļu māju vai pat pilsētu atslēgšanu no apkures jau apkures sezonas laikā.

Uzņēmumu likviditātes pasliktināšanās, neskaidra un nekonsekventa valsts politika, jauni nodokļi apdraud arī šo projektu īstenošanu. Bankas šādā neskaidrā situācijā nav gatavas izsniegt kredītus, bet uzņēmumi savus ieguldījumus ir spiesti novirzīt pieaugošo parādu segšanai nevis attīstībai,jo siltumenerģijas uzņēmumu primārais uzdevums ir nodrošināt iedzīvotājus ar siltumu. Tādēļ, lai to nodrošinātu ierobežotu budžeta iespēju apstākļos, nāksies bremzēt vai pat apturēt uzsākto ES projektu īstenošanu.

Atsevišķu pilsētu siltumagādes uzņēmumu maksātnespējas radīs nopietnas konsekvences visai industrijai. Nozares uzņēmumi vēl vairāk saskarsies ar kredītresursu nepieejamību gan Eiropas fondu, gan citiem pašizmaksu samazinošiem attīstības projektiem vai "labākajā gadījumā" gaidāms kredītprocentu pieaugums, ierindojot siltumapgādes nozari paaugstināta riska kategorijā.

Ilgtermiņa skatījumā pāreja uz vietējo kurināmā resursu izmantošanu siltuma ražošanā, kā mēs to jau uzsvērām, ir pareiza, tā palielina valsts enerģētisko drošību un atbilst ES kopējai politikai. Tomēr pašlaik ap 70% siltuma nodrošina dabasgāzes izmantošana siltuma ražošanā. Centralizēto siltumapgādi izmanto 65% Latvijas iedzīvotāju. Palielināt akcīzi, stimulējot ātrāku pāreju uz atjaunojamo dabas resursu izmantošanu, mūsuprāt, ir lietderīgi veikt laikā, kad ekonomiskā situācija uzlabojas, un iedzīvotāji spēj maksāt. Šodien gāzes tarifa pieaugums izraisīs nopietnas sociālas sekas un ar reālu risku, ka pat veselas pašvaldības var nesaņemt dabasgāzi sakarā ar kavētiem maksājumiem.

Īpaši tas attiecas uz Latvijas lielo pilsētu iedzīvotājiem, kurās dabasgāzes nozīme siltuma ražošanā ir vēl lielāka. Savukārt pašvaldību budžeti jau tagad līkst zem mazturīgo iedzīvotāju pieprasīto pabalstu sloga. Lielo pilsētu pašvaldību budžetu iespējas subsidēt savus iedzīvotājus ir izsmeltas. Parādu apjoms nākamās apkures sezonas laikā varētu pieaugt pat 3-4 reizes, gan mazturīgo mājsaimniecību skaita pieauguma, gan dabasgāzes un nodokļu tarifa pieauguma dēļ.

Saskatot reālus draudus 2010.gada apkures sezonas uzsākšanai, Latvijas Lielo pilsētu asociācija un Latvijas Siltumenerģijas uzņēmumu asociācija, pauž kopīgu viedokli, ka nodokļu palielinājums dabasgāzes izmantošanai siltuma ražošanā var radīt kritisku stāvokli pašvaldību iedzīvotāju siltumapgādes jomā.