Ar Bruno Gancu sarunājās Gints Grūbe
- Vai aktieris par cilvēka dabu zina kaut ko vairāk nekā, piemēram, žurnālisti?
- Jā, pavisam noteikti.
- Un ar ko tas saistīts?
- Žurnālistus kā piemēru minējāt jūs… Es domāju, ka būšana par aktieri ir saistīta ar īpašu apdāvinātību. Varbūt izcelsme tam ir narcistiska, ka tu domā, ka tev ir kaut kas ko citiem pastāstīt, demonstrēt. saistīts ar spēles dziņu, gluži kā bērniem. Bet labi aktieri, manuprāt, daudz zina par cilvēku, jā. Tam es ticu. It sevišķi, kad viņi kļūst vecāki.
- Jūs reiz stāstījāt intervijā televīzijas kanālam ARTE, ka teātris jums vēl aizvien ir neticama vieta…Kas ir tas, ko teātrīt var vairāk iegūt, panākt vairāk nekā kino?
- Nē. Ne panākt.. Bet pati situācija… Tur ir skatītāji, tad tāds kā podests, kaut kas, kas ir augstāk, nu tā, lai cilvēki tevi varētu redzēt. Tas viss ir noslēgts. Un ja šī podesta virzienā ir vērsta gaisma, tad ienāk cilvēks… un viss ir iespējams. Jūs varat pateikt: es esmu kamielis, es esmu aisbergs, es esmu indiānis – tā kā es tagad esmu, un cilvēki tam piekrīt. Viņi saka – skaidrs, tikai parādi, kā… Tā ir vienošanās, kas funkcionē tikai teātrī. Priekš manis tas ir kaut kas maģisks. Es teātra telpa uzskatu par kaut ko lielisku. Lai gan lielākā daļa no tā, ko es tur redzu, nav nekas labs…
- Bet jums tā ir problēma, ka teātrim apriori piemīt tagadnes laika problēma. Tas nepaliek kā kino, ko tu vari pēc gadiem paskatīties, kur tu redzi savu darbu iemūžinātu…
- Jā, bet tas nav gluži tiesa… Agrāk tas bija brīnišķīgs aspekts – teātris notiek tikai tad, kad tas notiek. Jūs vakarā esat teātrī un skatāties to un tā kā nav nekādi “konservi” un ja tas ir bijis labs, tas turpina dzīvot jūsu atmiņās. Citādi jūs to aizmirstat uzreiz.Un nav neviena cita vieta, kur to paglabāt. Tikai jūsu paša pārdzīvojumā un atmiņās. Es pirms dažām dienām redzēju teātra iestudējumu, kurā es spēlēju pirms 34 gadiem. Apskatījos, kāds es izskatījos.. Agrāk visu slavenākos iestudējumus Vācijā ierakstīja – tāpēc tādām lietām ir daudz konservi, jo man bija tā laime strādāt ar ļoti labiem režisoriem. Daudzas lietas, ko esmu spēlējis, var iegūt uz video, televīzijā, kino lentās. Bet ideja par to, ka teātris notiek tikai tajā vakarā, kad tiek spēlēts, o leģendu es uzskatu par kaut ko grandiozu
- Kā jūs strādājat ar lomām? Režisors Roberts Vilsons stāstīja, ka savulaik, kad ieradies strādāt Berlīnes “Schaubuhne”, bijis ļoti pārsteigts, ka aktieri, gatavojoties lomām, trīs mēnešus lasot grāmatas…
- Jā…Mēs toreiz gribējām nevis tikai sev radīt citus darba nosacījumus salīdzinājumā ar tiem, kurus pazinām no normāliem valsts teātriem, no kurienes mēs nācām. Mēs nenācām no skolām vai no ielas, mēs visi bijām no valsts teātriem – operas, baleta, dramatiskā teātra. Tās bija īstas fabrikas. Un bija noteiktas lietas, kuras mums nepatika. Un tad bija vēl 68. gada politiskais konteksts un mēs nolēmām, ka mums ir jāpārbauda mūsu darba metodes, ka mums jārada tāds teātris, kurā mēs strādājam tā, kā mēs gribam. Tas nozīmē, ka tu nevis lasi – tu spēlē Hamletu un nākamajā rītā tev ir mēģinājums…. Bet gan tas, ka mēs mācījāmies, kas ir tas, ko mēs iestudējam, kas ir Šekspīrs, kas tam apkārt ir par telpu. Sākums bija lasīšana. Un to es vēl aizvien uzskatu par fantastisku metodi. Šodien man gan tas jādara pārsvarā pašam, jo man nav nekāda sava dramaturga, bet filmējot, neviens man nejautā, vai es ko esmu lasījis vai nē. Tur gan ir scenārijs…
- Es lasīju, ka jūs bieži tiekat izvēlēts par aktieri acu dēļ. Režisors Džonatans Demme tā jums arī teicis, ka acis ir tās, kas viņam likušas jūs izvēlēties lomai filmā „Mančūras kandidāts”. -
- Es lasīju Amerikā, ka manās acīs var izlasīt visu eiropiešu izsmalcinātības postu. Ka tas viss esot tik bēdīgi… es teicu – jā, OK. Ko es tur varu pateikt? Var tā būt… Agrāk cilvēki teica, ka acis, bet tagad viņi visi saka – balss. Ko es varu darīt ar to balsi? Priecājos, ka viņiem patīk mana balss. Neesmu lepns ne par savām acīm, ne par savu balsi.
- Bet kas ir svarīgāks instruments aktierim?
- Kino acis nav mazsvarīgs faktors. Tas tiesa. Teātrī tā nav. Tur ir daudz kas cits. Viss ķermenis.
- Kā jums šķiet, kas notiek ar visām tām lomām, ko cilvēks reiz spēlējis… Vai tas ir līdzīgi kā ar grāmatām, ko esam izlasījuši, ka mēs nevaram pateikt, kur tās ir palikušas?
- Tās visas ir mūsos… Arī tās lomas visas ir manī…Es nezinu, kas ar tām notiks Tas ir labs jautājums, bet es neesmu par to vēl daudz domājis. Bet es zinu, ka tas viss ir kaut kur tur , kaut kur nolikts, manī.
- Vai tad, kad jūs spēlējat Hitleru, jūs reizē arī spēlējāt arī eņģeli?
- Jā… tas varbūt… Tur ir savādi saskares punkti. Ne tas Vāgnera varonis, par kādu Hitlers arī gribēja būt. Parsifāls, baltais, lielais, kurš uznāk uz pasaules skatuves un parāda, kas ir pareizs cilvēks un kā tautai patiesībā ir jādzīvo…saprotiet, tur arī bija priekšstati par to, kas ir varonis, glābējs… Es nesaku eņģelis, bet glābējs. Es domāju, kā pašā sākumā viņam bija šādi priekšstati.
Kad tika uzņemta filma „Sakāve”, Bruno Gancs esot visiem saviem draugiem uz paziņām kritis uz nerviem ar savām runām par Hitleru. Visur, kur vien viņš devies, viņš gribējis vaicāt vai stāstīt par fīreru un ne vienmēr pierastajā politkorektajā manierē, t.i., ar zināmu distancētības sajūtu. Viņš pats teicis, ja būtu bijis vācietis, viņš nekad šai lomai nebūtu piekritis. Tā kā Hitleram bijusi parkinsona slimība, tad viņš apmeklējis speciālus kursus parkinsona slimniekiem. Viņš izstudējis vācu vēsturnieka Joahima Festa sarakstīto Hitlera biogrāfiju, Tomasu Mannu, Hitlera sekretāres Traudles Jungas atmiņas… Pēc filmas Gancs paziņoja, ka Hitlera fenomens paliek neaptverams, jo acīmredzot Hitlers esot darījis visu, lai savu būtību no citiem slēptu.
- Režisors Hiršbīgels jums filmējoties Hitlera lomai filmā „Sakāve”, esot lūdzis sevī atrast ļaunumu. Vai jums izdevās to atrast?
- To ļaunumu, ko viņš domāja, to es sevī neatradu. Tas Hitleram neapšaubāmi piemita, bet ar to tehniku, kas bija manā rīcībā – un tā bija lasīšana par Hitleru, es to nevarēju dziļāk iepazīt. Es nenonācu pie Hitlera būtības. Es nesaprotu, no kurienes nāca viņam tas fanātiskais naids pret ebrejiem. Es nezinu, no kurienes viņā bija tā nežēlība. Lai gan pret atsevišķiem cilvēkiem viņš varēja būt ļoti šarmants… Tas no Minhenes nāca, attiecībās ar sievietēm, tur valdīja citi likumi, jo bija jau viņš austrietis. Bet šī nežēlība un naids pret ebrejiem un priekšstati vēl par to, ka katram vācietim sevi jāupurē, jo tas ir tik pašsaprotami, jo vācietim jāiestājas par savu dzimteni. Tie it kā vīrišķie priekšstati par godu, tās ir lietas, kuras man neizdevās atrast, no kurienes tās ir. Es domāju, ka tas ir no tā laika, kad viņš dzīvoja vīriešu kopmītnē Vīnē un bija vēl jauns, iespaidojams, atradās smagā sociālā apspiestībā, ka tur visas tās lietas notika. Un vēlāk tas viss palielinājās un iegūstot varu, attīstījās vēl vairāk. Vīne toreiz bija ļoti nemierīga, piepildīta pilsēta, kurā ietilpa daudzi un dažādi etnosi un viņš pirmo reizi tur redzēja, strādnieku sacelšanos, tik daudz ortodoksālo ebreju…Viņš to nesaprata un viss, ko viņš nesaprata, to viņš ienīda.
1986. gadā Vims Venderss uzņēma filmu „Debesis pār Berlīni”.Venderss to bija iecerējis kā filmu par pilsētu un cilvēkiem, kuri uzdod mūžīgo jautājumu – kā man jādzīvo. „Berlīne manā vēlmē pārstāv visas pasaules pilsētas. Es nezinu nevienu citu vietu, kas tik labi būtu tam piemērota.. Berlīne ir patiesības vēsturiskā vieta. Neviena cita pilsēta tik ļoti nav bijusi izdzīvošanas vieta, tik saskaldīta kā laiks, kā vīrieši un sievietes, jaunie un vecie, nabagie un bagātie un kā katra mūsu pieredze, „ tā pirms filma uzņemšanas rakstīja Venderss. Filma ir stāsts par diviem eņģeļiem Damienu un Kasio, kurus spēlēja aktieri Bruno Gancs un Otto Zanders. Filma ieguva Kannās savulaik Zelta palmas zaru un tiek uzskatīta par vienu no izcilākajiem kino vēstījumiem kādai pilsētai.
- Kā jums šķiet, vai eņģeļi vēl aizvien dzīvo Berlīnē?
- Agrāk es domāju, ka Berlīnei ir īpašas attiecības ar eņģeļiem, bet tagad es tam vairs neticu. Es nezinu, jo es vienmēr braucu gar “Siegesaule” statuju un tur augšā bija tas eņģelis… Berlīne man ir cieši saistīta ar eņģeļiem, droši vien, ka saistībā ar filmu. Es nedomāju, ka cilvēki te ir kā eņģeli, bet pilsētas skats, tas viens eņģelis saista Berlīni komiskā veidā ar eņģeļiem,
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
