‘Vakara intervijā’ Filips Glāss – pilns teksts

- Kā tas notika?

- Viņš nesa uz mājām klausīties mūziku un mēs to klausījāmies kopā. Jau kopš ļoti agra vecuma es klausījos mūziku kopā ar viņu. Sākot no trīs, četru gadu vecuma.

- Džezu vai klasisko mūziku?

- Visu. Tas jau ir tas interesantākais šajā vīrā. Viņš nekad nebija mācījies mūzikas skolā, un tāpēc viņš nezināja, ka viena mūzika ir svarīgāka par otru, jo viņam vienkārši patika mūzika. Un arī es nezināju. Šī sajūta ir manī saglabājusies visu manu dzīvi, jo vēlāk, kad biju vecāks, es varēju klausīties džezu, popmūziku, simfonisko mūziku, taču es nekad nedomāju, ka kāda no tām varētu būt nozīmīgāka par pārējām. Es domāju, ka daži komponisti bija talantīgāki nekā citi, bet mani neuztrauca tas, vai mūziku klausījos koncertzālē vai džeza klubā.

- Vai jūs domājat, ka mūzika ir katrā no mums?

- Esmu daudz bijis kopā ar bērniem. Bērni jau kopš dzimšanas ir muzikāli.Viņi piedzimst muzikāli. Man ir viens dēls, kurš ir mēnesi vecs un otrs dēls, kurš tagad ir 22 mēnešus vecs. Vecākais spēlē nepārtraukti, viņš spēlē bungas, ermoņikas, un viņš droši vien neatceras sevi nespēlējam mūziku. Mēs apmeklējam mūzikas nodarbības bērniem, un es domāju, ka bērnos muzikalitāte ir iedzimta. Ja mēs vēlāk nemācam bērniem spēlēt mūziku, ja viņiem vairs nav tādas iespējas, tad – iespējams viņi neattīstīs tālāk sevī šīs spējas, taču es domāju, ka tieši tāpat kā mēs esam dzimuši, lai redzētu šo pasauli, mēs esam dzimuši, lai to dzirdētu.

- Jūs kādreiz esat teicis, ka šis ir brīnišķīgs laiks, lai rakstītu mūziku, taču tas nav viegls laiks. Kāpēc tas nav viegls?

- Es domāju, ka jauniem komponistiem šodien ir tik daudz iespēju, ka viņiem ir jāizdara izvēle. Kad es biju 25 – 30 gadus vecs, es dzīvoju laikā, kad mūzikas pasaule bija kļuvusi ļoti šaura mākslas, mūzikas, koncertu mūzikas ziņā. Bija gandrīz tikai viens mūzikas veids, kuru komponēja un izpildīja. Tāpēc bija ļoti vienkārši darīt kaut ko citu , jo visi nodarbojās ar vienu un to pašu. Tagad mūzikas pasaule ir kļuvusi ļoti atvērta, daļēji manas paaudzes dēļ, jo mēs atkal darījām dzīvu mūzikas valodu. Tā vairs nebija vienkārši abstrakta vai dodekafoniska, tā varēja būt jebkura stila mūzika. Jaunam komponistam tagad ļoti jādomā par to, ko viņš vēlas pateikt. Turpretim manas paaudzes laikā mēs bijām vairāk norūpējušies par mūzikas valodu, par to, kā mēs ko sakām un tas ir daudz vienkāršāks uzdevums, daudz vienkāršāks jautājums.

- Kāpēc jums bija nepieciešams satikt Dalailamu?

- Kad es viņu satiku? Es viņu satiku 1972.gadā. Pirms 31 gada. Es biju Indijā un kāds mans draugs ieteica satikt viņu un tāpēc es devos un viņu satiku.

- Kāpēc jums tas bija jādara?

- Kāpēc man tas bija jādara! Man nekas nav jādara! Es kādu laiku biju dzīvojis Parīzē un es aizbraucu uz Indiju, jo man bija jāsatiek Ravi Shankar. Es biju strādājis par viņa asistentu un mani ļoti ieinteresēja indiešu kultūra, mūzika. Pēc tam, kad biju viņu saticis 1967. vai 1968. gadā, es aizbraucu uz Indiju.

- Jums nebija īpaša interese par Tibetas budismu?

- Tajā laikā nē. Ne īpaši. Tas bija tieši tas laiks, kad tibetieši tikko bija sākuši emigrēt uz Eiropu un Ameriku. Viņi patiesībā bija bēgļi. Es devos satikt Dalailamu, nebija viņu īpaši grūti satikt, jo viņš vēl nebija saņēmis Nobela prēmiju. Es varēju aizbraukt uz Dharamsalu un norunāt tikšanos ar viņa sekretāru un divas dienas vēlāk man jau tika dota iespēja viņu satikt! Šodien tā vairs nav. Taču es viņu satieku arī tagad. Es viņam spēlēju koncertu pirms 3 mēnešiem, tā kā es viņu atkal satiku, un pēdējo gadu laikā – šad tad es viņu satieku. Taču, kad satiku viņu pirmo reizi, tas nebija tik parasti. Ir daudzas lietas, kas tagad mainījušās. Mēs runājam par globalizāciju mūzikā.

- Atvainojiet, kas ir globalizācija mūzikā?

- Globalizācija? Pasaules mūzika. Piemēram es patlaban strādāju pie mūzikas olimpiskajām spēlēm, kur izmantota mūzika no Āfrikas, Austrālijas, Ķīnas, Pakistānas, Kanādas un Grieķijas. Tas nozīmē, ka es mēģinu apvienot dažādas mūzikas tradīcijas, kuras patiesībā neizklausās līdzīgas. Interesantākais ir tas, ka šīs kompozīcijas ir pavisam atšķirīgas. Mūzika no Āfrikas ir pavisam citāda, nekā Austrālijas mūzika. Tas nozīmē, ka mēs meklējam mūzikas saknes ļoti plašā areālā. Es nedomāju, ka manas mūzikas saknes meklējamas Centrāleiropā vai pat Ziemeļamerikā. Tā var būt cēlusies no daudz dažādām vietām. Kāds man nesen Amerikā kāds teica, ka dosies uz Eiropu meklēt saknes, es teicu – kāpēc gan tev labāk nemeklēt kaut ko lielāku un nozīmīgāku. Viņš teica, ka vēloties sameklēt no kurienes cēlusies viņa ģimene un es viņam teicu – kāpēc Tu nemeklē no kurienes cēlusies cilvēce? Kāpēc nemeklēt nozīmīgākas lietas, bet nodarboties ar sīkākam? Jūs man pirms tam vaicājāt par Lietuvu – es nezinu, es nezinu kāda ir saistība. Mani vecākie bērni zina no kurienes cēlušies, taču es nē. Mēs runājam par globalizāciju, jo saprotam, ka cilvēkiem kopīgs ir daudz kas vairāk nekā tikai valoda, apģērbs, ēdiens vai politiskā sistēma.

- Vai iespējams atbildēt uz jautājumu par ko ir jūsu mūzika?

- Jā, mēs varētu par to parunāt. Kad biju jauns, komponisti debatēja par jautājumu – kas ir komponista darbs, kāda ir viņu vieta pasaulē, ko mēs pasaulei dodam. Daži iesaistījās politisko stratēģiju izstrādē, iesaistījās politiskajā dzīvē, tad es izlēmu sākt strādāt teātrī. Viena no manām pirmajām operām bija par Gandiju. Tas bija par sabiedrības transformāciju bez vardarbības. Tāda bija manas operas tēma. Pēc tam es izveidoju Koyannisqatsi, kas ir par sabiedrības transformāciju tehnoloģiju iespaidā. Un es sapratu, ka tad, kad strādāju teātrī, es varēju savos darbos apspēlēt un ietvert būtiskas un sociālas problēmas. Un tad mans darbs ieguva citu dimensiju, jo es varēju savu darbu nolikt mūsu dzīves centrā.

- Vai jūs piekristu apgalvojumam, ka mūzika ir par to kā paiet laiks?

- Nē, laiks tā nestrādā?

- Bet laika problēma mūzikā?

- Laika problēma? Nē, es domāju citādāk. Es par mūziku domāju kā par plastisku parādību. Tā ir kā gumija. To var stiept un vilkt, tai ir visādas formas. Mēs mērām laiku kā kontinuitāti, taču mēs neuztveram neizdzīvojam laiku tādā veidā. Viena no interesantākajām lietām mūzikā ir tā, ka mūzika mums māca pārdzīvot. laiku daudz dažādos veidos. Mēs sakām, ka tā ir par to, kā paiet laiks. Varbūt es arī piekrītu tam, bet es nedomāju, ka tas paiet parastā veidā, es domāju, ka laiks mūzikā paiet ļoti nevienmērīgi. Tas, ko mēs varam mācīties no mūzikas ir tas, ka ir iespējams pārvaldīt laiku – to var padarīt garāku un īsāku.

- Kādā ziņā jums ir bail no tehnoloģijām?

- Tad, kad jūs man vaicājat, kāpēc man bail no tehnoloģijām, apskatieties Godfrija Redžio filmu Koyannisqatsi. Viņš vēlējās parādīt, kā pasaule strauji izmainīsies tehnoloģiju iespaidā. Vēl vairāk – to, ka tehnoloģijas ir no cilvēkiem neatkarīga kultūra. Tā ir kultūra, kas rada nosacījumus, kurus nevar paredzēt. Piemēram internets – to radīja militāristi kā alternatīvu komunikāciju sistēmu pirms 12 vai 15 gadiem, taču tagad tas ir veids kā mēs komunicējam. Neviens nedomāja, ka mēs izmantosim e-pastu tā, kā to darām šodien. Pēdējie 5 gadi man personīgi ir ļoti daudz ko izmainījuši, jo tad, kad ceļoju un nepārbaudu savu e-pastu, tajā būs sakrājušās kādas 30 vai 40 ziņas. Komunikāciju līmenis šodien ir ļoti intensīvs un mēs nekad necerējām, ka tā būs. Neviens to neieplānoja, taču tas kļuva pieejams neplānoti.

- Intervijā mūsu raidījumam Gidons Krēmers teica, ka vijole ir viņa rokas turpinājums.

- Tā tiešām ir patiesība!

- Bet elektriskās klavieres? Kas tās ir jums?

- Tas ir tas pats. Bet jūs zināt, arī roka ir tehnoloģija. Jebkas, ar kā palīdzību mēs manipulējam pasauli, ir tehnoloģija. Tas, kāpēc mums ir tieši tāds īkšķis, ir pierādījums tam, kāpēc mēs vēl joprojām nedzīvojam kokos! Citādi mēs vēl joprojām būtu kā pērtiķi. Valodas attīstība arī ir tehnoloģijas veids. Pagāja 400 gadi, lai izgatavotu mūsdienu koncertklavieres un tad – tikai 20 gadi un tika radītas elektriskās klavieres. Taču klavieru tehnoloģiju attīstība tiešām ir fantastiska! Apskatieties, kā izvietoti baltie un melnie taustiņi, neiedomājami. Pirms dažiem gadiem es biju kādā mazpilsētā Polijā, esmu aizmirsis kā to sauc, un viņi man vaicāja, vai es vēloties redzēt Šopēna klavieres, es atbildēju – protams, taču man teica, ka es tās varu apskatīt, tikai nedrīkstu tām pieskarties. Un tad es iegāju telpā, kad mani neviens neredzēja un tām pieskāros! Bet tās klavieres bija tik mazas! Un es domāju - kā tādu mūziku varēja uzrakstīt uz tādām klavierēm! Taču mūsdienu klavieres liekas ir tieši tādas, ar kādām mūziku rakstīja Šopēns! Bet mēs nezinām, ko viņš iedomājās. Es piekrītu Gidonam, vijole ir rokas turpinājums. Ir tikai dažas lietas, kas to neparedz, piemēram dejas, tās ir brīnišķīgas, jo mēs vēl joprojām izmantojam savu ķermeni, lai dejotu, mums nav tehnoloģiju dejas. Jā, protams, ir horeogrāfi, kas strādā ar datoru, viņi izstrādā horeogrāfiju uz datora, taču galu galā, kad redzat dejotāju, jūs redzat cilvēka ķermeni, kurš dejo. Tā ir vistīrākā mākslas forma, kas saglabājusies; arī dzejnieki vēl joprojām runā paši!

- Vai jūs esat bieži sastapies ar problēmu, ka jūsu darbus nesaprot, piemēram, mūziķi?

- Ir gadījies, ka diriģents, kurš gatavojas strādāt ar manu darbu, ir dzirdējis, ka tas ir ļoti vienkāršs un tāpēc to nemācās. Un, kad es aizeju uz pirmo mēģinājumu un viņš atver partitūru, es redzu viņa acīs, ka viņš to nekad nav redzējis – un tad viņš saka – Ak, Dievs! Un tad viņš saka, ka ir sapratis, ka to nemaz tik viegli nav nospēlēt! Tā var būt liela problēma. Tīrību ir grūti panākt. Lai panāktu tīrību, ir daudz jādomā. Arī vienkāršību sasniegt ir ļoti grūti. Vienkāršība nav tik vienkārša, tā var būt ļoti sarežģīta. Es to sauktu par vienkāršības ilūziju. Piemēram, kad klausāties mūziku, jums liekas, ka tā nemaz nemainās, taču patiesībā, ja tā nemainītos, jūs to vispār nevarētu klausīties! Lai panāktu sajūtu, ka tā ir nemainīga, tai visu laiku jāmainās.

- Kā jūs domājat vai mūzika var izpostīt pasauli?

- Tā neizposta pasauli. Viena no jaukākajām lietām mūzikā ir tā, ka mūzika ir absolūti pozitīva. Nekad neesmu redzējis, ka kāds mirtu no mūzikas. Vēl ne, varbūt, ka tas vēl notiks. Kad cilvēki man vaicā kāda ir mūzikas jēga, es iedomājos, ko man reiz teica mans draugs Allens Ginsbergs – ka mākslai – viņa dzejai, mūzikai vai glezniecībai - tai ir spēja atbrīvot pasauli no ciešanām un es domāju, ka tā ir mākslas jēga. Tai nav negatīva ietekme. Ir brīnišķīgi būt māksliniekam un apzināties, ka māksla šādi darbojas.

- Vai jūs skatāties filmas?

- Nē.

- Kāpēc?

- Tāpēc, ka es eju uz operu un teātri. Man nepietiek stundas dienā, lai izdarītu visu. Ja es strādāju ar filmu, es to noskatos, bet ir daudz filmu, kuras nekad nav izdevies redzēt. Nepietiek laika. Tās ir tik daudz. Tāpēc, ka es tiku nominēts Kinoakadēmijas balvai, es tagad piederu akadēmijai un viņi man tās sūta DVD. Es varētu katru nakti pavadīt, skatoties filmas, taču – ja es to darītu, es neredzētu savus bērnus, es naktī nerakstītu mūziku. Es tās varētu skatīties lidmašīnā, taču patiesībā es labāk lasu grāmatas, es vācu grāmatas, kuras lasīt lidmašīnā. Man nepietiek laika.

- Kas jums likās tik īpašs taksista darbā, ko nevarēja sasniegt nekur citur?

- Īpašs ir tas, ka varēju aiziet no darba jebkurā brīdī, kad to vēlējos. Es varēju strādāt nedēļu un tad 10 dienas koncertēt un tad atgriezties pēc 10 dienām un mana mašīna vienmēr bija manā rīcībā. Man nekad nebija jāprasa atļauja un man vienmēr bija darbs.

- Un tagad?

- Tagad es pelnu iztiku rakstot mūziku. To es daru kopš 41 gada vecuma. Pēdējos 25 gadus es esmu varējis nopelnīt, rakstot mūziku, tāpēc man nav jāuztraucas par darbu. Es nekad neesmu gribējis strādāt darbu, kas ierobežotu manas iespējas uzstāties. Ja es strādātu skolā un man būtu jādodas koncertēt uz Igauniju, Maskavu un varbūt Latviju, kur nekad vēl neesmu ticis uzaicināts, bet varbūt kādreiz tikšu, varbūt es nebūtu varējis doties, jo man būtu bijis jāstrādā. Es baidījos strādāt darbu, kas ierobežotu manas iespējas uzstāties. Labākais taksista darbā bija tas, ka tas bija absolūti īslaicīgs darbs. Es varēju strādāt jebkurā laikā, kad vēlējos. Man bija tikai jāparādās garāžā, man bija atļauja un viņi mani pazina, es parādījos garāža 3 pēcpusdienā un man vienmēr tika iedota mašīna. Vēl arī tas, ka man patika Ņujorka. Es neesmu dzimis Ņujorkā, es piedzimu mazākā pilsētā, bet man vienmēr patikusi Ņujorka.

- Esmu dzirdējis, ka Ņujorkā ir briesmīga satiksme!

- Jā, tas tā ir tādu cilvēku dēļ kā es! Es biju briesmīgs autovadītājs! Tas droši vien ir manis dēļ!