Sems Lovzs ir jaunā britu motošosejas zvaigzne un cerība, kurš šogad startē "Moto2" kategorijā, kas ir vienu pakāpi zem "karaliskās" "MotoGP" klases, un ir viens no titula pretendentiem. Lovzam ir identiskais dvīņu brālis Alekss, kurš šogad startē "Superbike" čempionātā. Ar atraktīvo britu pilotu intervijas autors tikās pirms Asenes TT posma Holandē, kur vēlāk Lovzs izcīnīja trešo vietu, kas bija viņa trešais goda pjedestāls šajā sezonā.
- Vai nodarbošanās ar motosportu ir Tavas ģiemenes tradīcija?
- Jā, arī mans tēvs mīlēja motociklus un motosacīkstes, tomēr viņam tas bija hobija līmenī. Savukārt es sāku ar to nodarboties jau piecu gadu vecumā un toreiz braucu motokrosā. Varu teikt, ka motosports mums ir ģimenē, tomēr tā nav bijusi profesionāla nodarbe pirms manas paaudzes. Nevaru noliegt, ka viss sākās ar tēva iniciatīvu - viņš mums ar brāli nopirka motociklu un kopš tā laika esam iemīlējušies tajā.
- Tagad jūs abi ar brāli esat profesionālajā līmenī. Kurš no jums ir labāks?
- Protams, man jāsaka, ka es (smejas). Tomēr šī sezona viņam nav izdevusies, tāpēc grūti novērtēt. Taču, ja mums ir vienādi motocikli, esam ļoti līdzvērtīgi.
- Tātad esat mēģinājuši spēkoties?
- Jā, mēs to darījām, tikai kad bijām jaunāki. Taču tieši tagad salīdzināt spēkus būtu krietni interesantāk, jo noteikti esam mainījušies attīstības gaitā. Turklāt mums abiem ir stiprās un vājās puses, kuras varētu salīdzināt. Ar brāli esam ļoti tuvi un līdz ar to varētu savstarpēji visu pārrunāt, izanalizēt un, iespējams, palīdzēt viens otram. Tomēr man ir jāsaka, ka es esmu ātrāks par viņu (smejas).
- Man ir jāpajautā arī kāds dvīņu brāļu jautājums - vai esat kādreiz samainījušies vietām?
- Jā, ikdienā ļoti bieži, bet sacīkstēs gan nekad, jo tā tomēr ir profesionāla nodarbe un tas nebūtu labākais risinājums. Reiz viņš manā vietā veica fiziskās izturības pārbaudes testu pirms sacīkstēm, jo biju apslimis. Taču tas bija sen. Skolā, protams, mēs to darījām regulāri, jo tolaik arī bijām vēl krietni līdzīgāki. Bieži mainījāmies vietām mācībās un ar meitenēm. Jo īpaši ar meitenēm mēs izmantojām šo triku, jo tas bija ļoti jautri - dažkārt viņas atklāja, bet visbiežāk tomēr nē. Vari pats iedomāties, kas tad notika un cik jautri bija!
- Tev ir bijuši vairāki incidenti trasē ar Simone Korsi un viņš noteikti nav tavs labākais draugs. Kas vēl ir tavā 'melnajā sarakstā' un vai personīgās attiecības ietekmē Tavu rīcību trasē?
- Jā, mums ar Simoni bija pāris "saķeršanās" trasē, bet mēs vēlāk runājām pa telefonu un vismaz neturam ļaunu prātu viens uz otru. Viņš vienmēr ir ļoti agresīvs pirmajos apļos un nereti arī citi cieš no tā. Iespējams, Mudžello bija arī mana kļūda, bet viņš ir pieļāvis vairākas ļoti līdzīgas kļūdas. Tomēr kopumā man ar viņu nav problēmu. Nav arī ar citiem braucējiem, jo, ja turi ļaunu prātu uz kādu, tas pamatīgi traucē trasē, jo tu skaties uz konkurentu citādi. Protams, daži puiši man ir draugi, citi man ne īpaši patīk, taču trasē man viņi visi ir vienlīdzīgi.
- Esot šajā profesionālajā līmenī, sacīkšu braucējam ir jāupurē sava 'normālā dzīve', brīvais laiks utt. Kas ir Tavs lielākais "upuris"?
- Varbūt tīņa vecumā tās bija ballītes un izklaides, jo visi mani draugi brīvdienās devās uz klubu, kamēr es gatavojos kārtējām sacīkstēm. Profesionālajā līmenī to apvienot nav iespējams. Man tas nav upuris, bet es to vienkārši nekad neesmu darījis, kad biju jaunāks. Tomēr šis ir labākais darbs pasaulē un es nejūtu, ka būtu daudz zaudējis dēļ tā.
- Vai piekrīti, ka lai gūtu panākumus šajā līmenī braucējam ir jābūt nedaudz savtīgam un egoistiskam?
- Jā, nedaudz noteikti jābūt egoistiskam, un visam dzīvē ir jābūt pakārtotam tev. Ja tā nav, tava karjera būs īsa un līdz virsotnei nevarēsi nokļūt. Tas gan nenozīmē, ka tev nevar būt draugi vai attiecības, tomēr jānodrošina iespēja koncentrēties uz darbu un mērķi. Sevi vienmēr ir jānostāda pozīcijā, kura ļauj perfekti paveikt savu darbu. Man ir jādara viss, lai nokļūtu pie mērķa - par to nedrīkst būt jautājumu un tas vienkārši ir jāpieņem un jādara, pat tad, ja tas nav īpaši patīkami kādam citam.
- Kas tavuprāt ir svarīgākais lēmums karjerā, kas tev ļāva nokļūt šajā līmenī un turpināt cīnīties par pašu augstāko mērķi?
- Kad 2013. gadā es izcīnīju pasaules "SuperSport" čempiona titulu, nolēmu pievienoties "Moto2" čempionātam un mums nācās samaksāt ļoti lielu naudu, lai izpirktu manu līgumu no "SuperSport" komandas. Tas bija drosmīgs un smags lēmums, taču nešaubos, ka tas bija ļoti pareizs solis, jo tagad es esmu šajā padokā un skatos uz iespējām pievienoties "MotoGP". Ja es būtu palicis "SuperSport", tas nebūtu iespējams - labākajā gadījumā tagad startētu "SuperBike" čempionātā kopā ar brāli un no turienes iekļūt "MotoGP" jau ir krietni grūtāk. Tāpēc tas bija labākais lēmums manā karjerā, lai arī tas izmaksāja ļoti dārgi.
- Varbūt ne visai patīkams jautājums sacīkšu braucējam, bet lasītājiem noteikti interesētu uzzināt, kā avārijas un kritieni psiholoģiski ietekmē Tevi? Vai nākamajā reizē, braucot tajā pagriezienā, esi piesardzīgāks un līdz ar to arī lēnāks?
- Jā, man ir bijis pietiekami daudz kritienu un šajā ziņā ir liela pieredze, tāpēc esmu īstais, kam to prasīt (smejas). Problēma ir tikai tad, ja esi piedzīvojis kritienu un nesaproti, kāpēc tas notika vai kas to izraisīja. Tad, iespējams, esmu piesardzīgāks šajā pagriezienā. Taču, ja es piedzīvoju kritienu, ko izraisīja paša kļūda, nākamreiz tajā līkumā braucu tikpat ātri vai vēl ātrāk, lai pilnībā izskaustu šo kļūdu. Varu droši teikt, ka tikai kritieni, kurus neizproti, var sagādāt psiholoģiskas problēmas. Parasti pats saprotu iemeslus vai arī komanda pēc datu izpētes var palīdzēt saprast, kas ir noticis. Kad esmu uz motocikla, nekad nedomāju par kritieniem vai avārijām - es to pilnībā izslēdzu no apziņas un koncentrējos uz braukšanu.
- Ja kāds no Tev tuviem cilvēkiem ir klāt boksos un pārdzīvo vai Tu to jūti kā atbalstu vai tomēr tas novērš uzmanību no darba?
- Man tā nekad nav bijusi problēma. Man patīk izjust atbalstu sacīkšu nedēļas nogales laikā. Manis pēc visi mani atbalstītāji varētu būt boksos, ja viņiem tur atrastos vieta, bet tas nekādā veidā neietekmētu rezultātu. Cilvēku atbalsts vienmēr ir patīkama lieta. Es mīlu motociklus un sacīkšu nedēļas nogali un jo vairāk cilvēku kopā ar mani to izbauda, jo man ir patīkamāk. Jo īpaši, ja man veicas un rezultāti ir labi, bet ja sniegums ir sūdīgs, tad labāk iet mājās, taču tā notiek reti (smejas).
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
