'DELFI Auto' pieredze: ceļu policija kļūdīties drīkst, autovadītājs nē

Fragments no publikācijas LA (20.07.2010.): "Domāju, ka vairums autobraucēju ir kārtībai un drošībai lojāli arī bez iebiedēšanas, kas, starp citu, bija vērojama ne tikai Līgo svētku priekšvakarā vien. Piekrītu, ka vienmēr būs arī tādi, ko tikai baiļu sajūta spēs noturēt rāmjos. Taču tie, kurus pat bailes nespēj iegrožot, par spīti biedēšanai tāpat nekur nepazudīs. Tātad ierindas ceļu policistiem kā ikdienas, tā svētku dienās metodiski un konsekventi jādara savs darbs, bet viņu komandieriem jāspēj nodrošināt dienesta funkciju izpilde sabiedrības vairuma interesēs.

"Menti!" – instinktīvi iesaucas man blakām sēdošā daiļa dzimuma būtne. Pie "kājas", kā mēdz teikt, man, jo ikdienā braucu piesprādzējies (vismaz garākus attālumus kā nepilns kilometrs pilsētā) un likuma noteiktajās robežās (ar pašas policijas saprātīgi pieļautajām atkāpēm). IR TIK PATĪKAMI, KAD NAV JĀBAIDĀS.

Tiesa, neesmu jau es vienmēr nevainīgs eņģelis. Ir ceļu policijas sodu reģistrā arī man pa grēciņam. No likuma sausā viedokļa sods attiecībā uz mani allaž ir bijis taisnīgs. Tāpēc neticu stāstiem no sērijas – "poliči" man vienkārši piesējās. Cita lieta, ka mani kopumā sarūgtina visbiežāk novērotās mūsu ceļu policijas darba metodes. Īpaši pilsētās.

Pārāk bieži viņi darbojas vietās, kur potenciālie draudi satiksmes drošībai ir samērā mazi. Nevis tur, kur bīstamība kaut kādu apstākļu dēļ ir paaugstināta, bet tur, kur vieglāk "iekasēt". Nu, piemēram, Pļaviņu pilsētiņā nevis dzīvākā krustojuma tuvumā, kur auto kustība intensīva, skola blakām, veikals pretī pāri ielai, un policija jau ar klātbūtni vien disciplinētu visus satiksmes dalībniekus, bet ap kilometru tālāk uz Jēkabpils pusi. Tur relatīvi bīstamības gandrīz nekādas, bet garena pagrieziena nelielā aizsegā ir baltā šilte "Pļaviņas". Kāds jau pirms tās par ātru gāzei uzminis, bet cits vēl nav paspējis gluži līdz pareizajam ātrumam sabremzēties.

Runā, ka Ceļu policijā neoficiāli, bet visiem saistoši darbojas "ražošanas plāna" izpildes uzdevums. Neesi no maiņas atnesis tik un tik protokolus, tātad slikts darbinieks. Ja tas taisnība, tad skaidrs, kāpēc tās metodes tādas..." LA publicētā fragmenta beigas.

Jēkabpilī būdams, vēlreiz apskatīju man izsniegtā administratīvā pārkāpuma protokola otro eksemplāru un konstatēju, ka neprecīzi fiksēts manis vadītā auto reģistrācijas numurs. Jaunākā inspektora Āboliņa (diemžēl protokolu otro eksemplāru jeb kopiju ar roku rakstītā daļa, kā gandrīz vienmēr, arī manā gadījumā bija ar sliktu teksta nospiedumu un amatpersonas vārdu izlasīt nevaru) aizpildītajā protokolā Nr. PD 401937 iztrūka viena manis vadītā auto reģistrācijas numura cipara.

Pēc aptuveni stundas, man atgriežoties Pļaviņās, policijas ekipāža joprojām cītīgi strādāja tanī pašā vietā, metrus 50 pirms Pļaviņu pilsētas robežas. Ņemot vērā man izsniegtā otrā eksemplāra vājo kvalitāti, nolēmu pārliecināties, vai nekļūdos. Apstājos, piegāju pie policijas auto un lūdzu kungus formā nolasīt manis vadītā auto protokolā fiksēto reģistrācijas numuru no policijas rīcībā esošā pirmā eksemplāra. Atbilde sakrita ar manis konstatēto kļūdaino numuru. "Vai tad tāds nav?" pieri saraucis uz manu nevilšo smaidu noprasīja viens no policistiem. Atteicu: "Paldies, kungi! Tas bija viss, ko gribēju uzzināt," un devos prom. Kā vēlāk izrādījās, ja vēlējos no uzliktā soda izvairīties, šī protokola ieraksta pārbaude bija liela kļūda.

Policijas rīcībā, protams, palika ne tikai protokola pirmais eksemplārs, bet arī radariekārtas videoieraksts. Intereses pēc piezvanīju diviem pazīstamiem policijas darbiniekiem un, izklāstot situāciju, pajautāju viņu viedokli, vai šādā situācijā kļūdainam protokolam ir juridisks spēks un tas man ir saistošs. Abi atbildēja vienādi – pēc būtības kļūdaino protokolu vajadzētu anulēt, un es varot rakstīt atbilstošu iesniegumu policistu priekšniecībai. Taču sekoja piebilde, ka anulēšana visticamāk tiks atteikta, ja būs saglabājies videoieraksts, bet par protokolā fiksēto vienkārši atrunāšoties kā cilvēcisku pārrakstīšanās kļūdu, kas nav būtiska, jo pārkāpums taču ir fiksēts.

Intereses pēc nākamajā dienā tomēr devos uz ceļu policiju. Mani laipni pieņēma un uzklausīja viens no struktūrvienības komandējošā sastāva policistiem. Par padoto kolēģu misēkli viņš, protams, jau bija lietas kursā, jo bija noziņots. Nebiju nācis ar mērķi gatavot publikāciju, arī netiku stādījies priekšā kā žurnālists, lai tādējādi, iespējams, kaut kā sev par labu iespaidotu policistu rīcību. Man līdzi nebija ne diktofona, ne slēptās kameras, tādēļ pat nevaru pierādīt sarunas saturu un arī amatpersonas uzvārdu un amatu tādēļ nesaukšu. Taču sarunas būtību tomēr gribu darīt zināmu publiski, jo tās necerēti vaļsirdīgais tonis policijas telpās mani pārsteidza.

Manu pārkāpumu konstatējušo un kļūdaino protokolu sastādījušo policistu priekšnieks uz jautājumu, vai protokols ir spēkā, atbildēja tieši tā, kā prognozēja mani telefoniski aptaujātie policisti - paziņas. Man esot tiesības pārsūdzēt lēmumu, bet policijas līmenī sekošot atteikums, jo manu pārkāpumu apstiprinot video, kas tikšot rūpīgi saglabāts, bet neatbilstība protokolā esot tikai cilvēciska kļūdīšanās. Pretenziju gadījumā lietu galīgi izlemšot tiesa, bet pieredze liecinot, ka tiesas parasti šādos gadījumos arī ieņemot līdzīgu nostāju.

Uz jautājumu, kā būtu, ja video netiktu saglabāts, saņēmu vaļsirdīgu atbildi, ka tad gan nāktos protokolu anulēt un sodu atcelt. Laipnais un atklātais policistu priekšnieks pat paskaidroja, ka videoradaru atmiņa ir ierobežota un darba gaitā ar jauniem ierakstiem vecie tiekot nodzēsti. Ja es pats nebūtu "pabrīdinājis" policistus, tad, iespējams, mēneša laikā, kad iztek apstrīdēšanai atvēlētais laiks, manu pārkāpumu pierādošais video jau būtu zudis, bet nu gan nē. Vēl tika piebilsts, ka Rīgā šādi video pierādījumi intensīvās satiksmes dēļ tiekot izdzēsti ievērojami ātrāk.

Pie reizes amatpersonai izsacīju arī manis jau rakstā LA pausto viedokli par ceļu policijas darba metodēm. Atbildes atklātums mani apstiprināja nojautas un dzirdētās baumas par "ražošanas plānu". Redz', ja policisti strādāšot Pļaviņu centrā pie skolas, visiem labi pārredzamā vietā, tad jau tur neviens ātrumu nepārsniegšot, "uz sarkanā" pāri krustojumam nebraukšot, pat gājēji būšot daudz disciplinētāki nekā ierasts, un vakarā pēc maiņas policistiem nebūtu ko parādīt, ka viņi ir centīgi strādājuši. Cita lieta, rau', nomalē, pie pilsētas robežas.

Kļūdainais protokols un uzliktais sods no manas puses apstrīdēts netika. Žēl sava laika, nervu un galu galā (likuma izpratnē) es tiešām atļauto braukšanas ātrumu biju pārkāpis. Soda nauda 30 latu apmērā ir pārskaitīta valsts budžetā.

Taču zināmas mieles palika un no šī gadījuma atliek secināt:
– Ceļu patruļdienesta policisti mūsu valstī drīkst cilvēciski kļūdīties, bet autovadītājs nedrīkst (arī es taču varēju apelēt, ka pilsētas teritorija jau faktiski beigusies, ka tikai nejauši kļūdījos uzņemot ātrumu pārāk agri vai tamlīdzīgi);
– Ja var ticēt policistu priekšnieka teiktajam, pilsoņiem jābūt gataviem, ka arī tiesa mūsu valstī var uzskatīt, ka ceļu patruļdienesta policisti drīkst cilvēciski kļūdīties, bet autovadītājs nedrīkst;
– Diemžēl Ceļu patruļdienests mūsu valstī pārāk uzkrītoši darbojas kā "kases aparāts", bet satiksmes drošības maksimāla nodrošināšana nereti paliek kaut kur otrā plānā;
– Pilsoņiem ceļu satiksmes noteikumi ir jāievēro visur, bet ne tikai potenciāli bīstamākajās vietās un vietās, kur visi zina, ka "parasti stāv". Ja mēs to ievērosim, varbūt policija vienkārši būs apstākļu spiesta mainīt savu darba stilu un vairāk domās par preventīvā darba efektivitāti, nevis "kases piepildīšanu".