Kas ir pamata ienākums? Tipiski, ar to saprot sociālās aizsardzības vai labklājības režīmu, kura ietvaros visi kādas valsts pilsoņi vai pastāvīgie iedzīvotāji no valsts saņem regulāru, beznosacījuma pabalstu, kas spēj segt visas nepieciešamās pamatvajadzības.

Šiem maksājumiem nav nekādu īpašu prasību pret to saņēmējiem – tie tiek maksāti neatkarīgi no ienākumiem un sociālā statusa.

Viens no būtiskākajiem pamata ienākuma pozitīvajiem efektiem ir tas, ka iedzīvotājiem tiek garantēti ienākumi, kas nodrošina pamata vajadzības, līdz ar to tiek apkarota nabadzība un iedzīvotāji ar lielāku drošības pamatu var pievērsties citām, daudz produktīvākām un radošākām lietām, piemēram, uzņēmējdarbībai un pētniecībai. Turklāt, pamata ienākums, atgrieztos valsts budžetā caur patēriņu un nodokļiem. Arī no administrēšanas viedokļa – šāda sistēma ir vienkāršāka un lētāka, kurā nav nepieciešams noteikt individuālos transfērus katram iedzīvotājam.

Taču viss nav tik vienkārši. Ja viss būtu tik labi, tad šī sistēma noteikti jau sen darbotos visā pasaulē. Kas tad ir biežāk minētie argumenti pret pamata ienākumu, kas līdz šim ir kavējis šīs koncepcijas īstenošanu.

Viens no pretargumentiem ir tas, ka garantēti ienākumi var demotivēt strādāt, kā arī daļa iedzīvotāju šo naudu varēt iztērēt alkoholam un narkotikām, kas noteikti neveicina ekonomisko attīstību. Līdz šim veiktie eksperimenti, ieskaitot iepriekš minēto Namībijas piemēru, norāda uz pretējo. Kā vēl viens pretarguments tiek minēta sistēmas dārdzība un tas, ka diskusijas par sistēmu un pamata ienākuma apmēriem varētu būt nebeidzamas, un nonākt pie kopsaucēja varētu būt pat neiespējami.

Šķiet, ka pašlaik sabiedrības vēl nav gatavas tik radikālām izmaiņām labklājības sistēmā, piemēram, Šveicē 2016. gadā referendumā pamata ienākuma ideju noraidīja ar 70% sabiedrības balsojot pret.

Arī Vācijas Parlaments 2013. gada diskusijās secināja, ka pamata ienākums nav īstenojama koncepcija vairāku iemeslu dēļ, kur būtiskākās bija bažas par demotivāciju strādāt ar neprognozējamām sekām uz nacionālo ekonomiku, jau esošo nodokļu, sociālās apdrošināšanas un pensiju sistēmas reorganizāciju augstās izmaksas, potenciāli augsta imigrācija, ēnu ekonomikas pieaugums un sistēmas dārdzība.