Pazīstama psihologa domugraudi par bērnu audzināšanu; lietas, ko vecāki bieži putro

Pazīstama psihologa domugraudi par bērnu audzināšanu; lietas, ko vecāki bieži putro
Foto: Shutterstock

Varētu šķist, ka par bērnu audzināšanu mums viss jau ir skaidrs, bet praksē vecāki nebūt nav apdrošināti pret kļūdām, tādēļ nereti vēršas pie ekspertiem pēc padomiem. Un ko mēs redzam? Simtiem padomu, kā izaudzināt ģēniju, līderi, apgūt trīs svešvalodas no autiņu vecuma, kā ātrāk iemācīties lasīt, kā piespiest bērnu klausīties un tamlīdzīgi.

Bet, vai audzināšanā ir vērts sākt ar šo visu? Pazīstamais psihologs Mihails Labkovskijs pastāsta par, no pirmā acu skata, vienkāršām lietām, bet tās ir ļoti svarīgas bērnu un vecāku attiecībās. 19 psihologa skatījumus atspoguļo portāls "Ihappymama".

Ja būsi nelaimīgs cilvēks, tu nekādi nevarēsi izveidot attiecības ar bērnu, lai viņš būtu laimīgs. Bet, ja ir laimīgi vecāki, tad arī speciāli neko nevajag darīt.

Daudzi uzskata, ka viņiem, vecākiem, viss ir normāli, bet problēmas ir tikai viņu bērniem. Un brīnās, kad vienā ģimenē izaug divi pilnīgi atšķirīgi bērni: viens par sevi pārliecināts, veiksmīgs, teicamnieks politikā un cīņā, bet otrs – kompleksains neveiksminieks, mūžīgi īgnais vai agresīvais. Bet tas taču nozīmē, ka bērni atšķirīgi jutušies ģimenē, un kādam no viņiem nepietika uzmanības. Kāds bija daudz jutīgāks un vairāk alka mīlestības, bet vecāki to nepamanīja.

Sekot tam, lai bērns būtu apģērbts, apauts un pabarots – tās ir rūpes, nevis audzināšana. Diemžēl daudzi vecāki ir pārliecināti, ka ar rūpēm ir pietiekami.

Kā tu komunicē ar bērnu viņa bērnībā, tā viņš arī komunicēs ar tevi tavās vecumdienās.

Pazīstama psihologa domugraudi par bērnu audzināšanu; lietas, ko vecāki bieži putro
Foto: Shutterstock

Skolai ir jāiemāca ne tik daudz matemātika un literatūra, cik pati dzīve. No skolas ir svarīgi saņemt ne tik daudz teorētisko zināšanu, cik praktisko prasmju: prasmi komunicēt, veidot attiecības, atbildēt par sevi – saviem vārdiem un darbiem, risināt savas problēmas, vienoties, plānot savu laiku… Tieši šīs prasmes palīdz justies par sevi pārliecinātam pieaugušo dzīvē un nopelnīt dzīvošanai.

Bērna pārmērīgi pārdzīvojumi sliktu atzīmju dēļ – tā ir tikai vecāku spoguļreakcija. Ja vecāki mierīgi reaģē uz nesekmīgu atzīmi vai neveiksmi sportā, vēl uz kādiem zaudējumiem, ja vecāki smaida, sakot: "Mans labais, nesatraucies," tad arī bērns ir mierīgs, stabils, noteikti līdzsvarojas mācībās un atrod lietu, kur viņam viss izdodas.

Ja sākumskolā tavs bērns netiek galā ar programmu, ja tev nākas ilgi sēdēt viņam līdzās pie mācībām – problēma nav bērnā, bet skolā. Grūtāk – nenozīmē labāk! Bērnam nav jānomokās, cenšoties panākt programmu, ko veidojuši pedagogi. 1. klasē mājasdarbu izpildīšanai vajadzētu aizņemt no 15 līdz 45 minūtēm.

Bērnus drīkst un dažreiz pat vajag sodīt. Taču skaidri ir jānodala bērns un viņa rīcība. Piemēram, jūs iepriekš vienojāties, ka līdz tavai atnākšanai no darba viņš būs izpildījis mājasdarbus, paēdīs un aiz sevis novāks. Un tu atnāc mājās un redzi šādu ainu: katliņš ar zupu stāv neaiztikts, mācību grāmatas, visticamāk, nav atvērtas, uz paklāja mētājas kaut kādi papīriņi, bet bērns sēž, degunu iebāzis planšetē. Galvenais šajā brīdī nepārvērsties fūrijā, nekliegt par to, ka "visiem bērni kā bērni" un ka tavs bērns izaugs – nulle. Bez mazākās agresijas pieeja pie bērna. Pasmaidi, apskauj viņu un saki: "Es tevi ļoti mīlu, bet planšeti tu nedēļu neredzēsi." Bet kliegt, aizvainot, apvainoties un nesarunāties – lūk, to gan nevajag.

Pazīstama psihologa domugraudi par bērnu audzināšanu; lietas, ko vecāki bieži putro
Foto: Shutterstock

Kabatas naudai bērnam jābūt jau no sešu gadu vecuma. Ne jau lielai, bet regulāri izsniegtai summai, ar kuru bērns var rīkoties pēc saviem ieskatiem. Un ļoti svarīgi, lai nauda nekļūtu par instrumentu manipulēšanai. Nevajag kontrolēt, kā bērns to tērē, un izsniegt pa daļām atkarībā no viņa panākumiem un uzvedības.

Nevajag bērnu vietā dzīvot viņu dzīvi, lemt, ko viņiem darīt un ko nē, risināt viņu vietā problēmas, izdarīt spiedienu uz viņiem savu ambīciju, gaidu, norāžu dēļ. Tu taču novecosi, kā tad viņi paši dzīvos?

Visā pasaulē universitātēs mācās tikai visgudrākie un visbagātākie. Pārējie iet strādāt, meklē sevi un pelna augstākajai izglītībai. Bet mums kas?

Esmu pret pastāvīgu, piekasīgu kontroli, raksta speciālists. Bērnam jābūt pārliecinātam, ka viņu ģimenē mīl, ciena, ar viņu rēķinās un viņam uzticas. Lūk, šajā gadījumā viņš nesapīsies ar "sliktu kompāniju" un izbēgs no daudziem kārdinājumiem, kuru priekšā nespēj atturēties vienaudži, kuru ģimenēs ir saspringta situācija.

"Kad es strādāju skolā, tad Zinību dienā teicu, ka jāmācās kaut vai tāpēc, ka par darbu, kuru jādara ar prātu, maksā daudz reižu vairāk, nekā par fizisku darbu. Un ka izmācoties, varēsi strādāt un saņemt naudu par to, ko pašam patīk darīt," zina teikts psihologs.

Pazīstama psihologa domugraudi par bērnu audzināšanu; lietas, ko vecāki bieži putro
Foto: Shutterstock

Nekārtība pusaudža istabā atbilst viņa iekšējam stāvoklim. Ārējais haoss izsaka viņa dvēseles pasauli. Labi vēl, ja viņš mazgājas… Pieprasīt "ieviest kārtību" var tikai tad, ja bērna mantas jau mētājas ārpus viņa istabas.

Audzināt – nenozīmē skaidrot, kā jādzīvo. Tas nestrādā. Bērni attīstās tikai analoģiski. Ko drīkst, bet ko nedrīkst, kā jādara un kā labāk nerīkoties, bērni saprot nevis no vecāku teiktā, bet tikai un vienīgi no pašu rīcības. Vienkāršāk runājot, ja tēvs saka, ka dzert alkoholu ir kaitīgi, bet pats nepaliek sausā, pastāv daudz iespēju, ka dēls kļūs par alkoholiķi. Šis ir spilgtākais piemērs, bet ir daudz citu lietu, ko bērni uztver un uztver ne mazāk jutīgi.

Ar bērniem jārunā par dzīvi kopumā, nevis par to, kā jādzīvo. Ja vecāki ar bērnu var runāt tikai par problēmām – viņiem pašiem ir problēma.

Ja bērns cenšas manipulēt ar pieaugušajiem – viņam vienkārši ir neiroze. Un tai ir jāmeklē cēlonis. Veseli cilvēki nemanipulē – viņi risina savas problēmas, rīkojoties tiešā veidā.

Sarunā ar bērnu nekritizē viņu, neaiztiec viņa personību, neizej ārpus rāmjiem, analizējot viņa rīcību. Runā nevis par viņu, bet par sevi. Nevis "tu esi slikts", bet "es domāju, tu rīkojies slikti". Izmanto formulējumu: "Man nepatīk, ka tu…", "Es nevēlētos, lai…".

Bērnam ir jājūt, ka vecāki – tie ir labi, bet stipri cilvēki. Kuri var viņu aizstāvēt, var viņam kaut ko atteikt, bet vienmēr rīkojas viņu interesēs, un galvenais – ļoti viņu mīl.

Source info

Calis.lv


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl

Noderīgas saites

Iesaisties sarunā!