Profesore Gunta Ancāne: tāds fenomens kā bērna 'niķi' nepastāv
Foto: Shutterstock

Bieži vien, runājot par bērniem, dzirdams: viņš atkal "niķojas" vai arī – tas bērns ir pārpilns "niķu"! Tādēļ pamatots ir jautājums: vai eksistē tāds fenomens kā "niķi"? Un atbilde ir – nē!

Ar vārdu "niķi" visbiežāk apzīmē bērnu emocionālu un fizisku diskomfortu, sliktu pašsajūtu, kuras izpausmes viņu uzvedībā bojā vecāku ērtības, plānus, dzīvi. Nosaucot bērna nelabsajūtu par "niķiem", vecāki automātiski liek kaut ko mainīt savā uzvedībā bērnam.

Visu par un ap niķiem aplūko profesore, Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras un klīnikas vadītāja Dr.med. Gunta Ancāne, kura sagatavojusi atziņu un ieteikumu krājumu "Vecākiem. Par sevi un bērniem". Šis izdevums ir atziņu krājums, ko profesore dāvina Latvijas iedzīvotājiem valsts simtgadē. Krājums būs pieejams bibliotēkās, bet profesore laipni piekritusi ar vērtīgo informāciju dalīties arī ar portāla "Cālis" lasītājiem.

Saprotot, ka bērns nevis "niķojas", bet nejūtas labi, vecāki automātiski cenšas kaut ko mainīt savā uzvedībā, lai bērns justos labāk. Jēdziens "niķi" un "gražošanās" neeksistē. Kad bērns nejūtas labi, viņam ir grūti uzvesties sociāli adekvāti. Viņš savu emocionālo un/vai fizisko diskomfortu izrāda neverbāli, atkarībā no vecuma raudot, vicinot rokas, kājas, kliedzot u.tml.

Nosaukt ciešanas par "niķiem" ir nežēlīgi. Tā vietā būtu meklējams diskomforta cēlonis, neskatoties uz to, ka paši vecāki tobrīd ir emocionālā diskomfortā. Reizēm tieši šis arī ir bērna diskomforta cēlonis – ka vecāki ir saspringti un nelaimīgi, nepriecīgi. Reizēm vecāki par "gražošanos" nosauc bērna skaidri izteiktu vēlmi, ko es gribu un ko es negribu.

Bērns vienmēr testē, cik stipras ir robežas. Tādas ir cilvēku attiecības – un valstu attiecības – stiprākās mēģina pakļaut un izmantot vājākās. Gunta Ancāne

Bērnam ir nepieciešama cieņa, tai skaitā tikt sadzirdētam. Pirmā un galvenā cieņas izpausme – uztvert bērna emocijas un sarunāties atbilstoši tām, nevis kā pacientam ar debilitāti nemitīgi muļķīgi smaidīt par visu, ko bērns saka un jūt. Patoloģiskā gadījumā vecāki vai vecvecāki mēdz muļķīgi smieties no paša sākuma, un bērns jūtas nesaprasts, atstumts un izsmiets, kas ir labs pamats, lai sāktos tā saucamie "niķi". Taču tā nav uzmanības pievēršana no bērna puses. Tas ir izmisums.

"Jāpiebilst, ka ir cilvēki, kuri vārda tiešā nozīmē barojas no bērna labsajūtas. Mazi bērni biežāk ir emocionālā diskomfortā nekā komfortā, un šie pieaugušie nespēj bērnam palīdzēt emocionāli atgūties. Šie ir cilvēki ar patoloģisku struktūru, kuri spēj emocijas tikai ņemt, tai skaitā arī no bērniem. Ja šādi cilvēki ir vecvecāki, vecākiem būtu pamats pārdomāt iespēju bērnu kontaktu ar viņiem ierobežot. Tie ir tie vecvecāki, kuri uzskata, ka labi bērni ir tie, kuri smaida, viņus uzjautrina, nevis viņiem pašiem ir kaut kas jādara, lai bērni smaidītu," izdevumā norāda Ancāne.

Source info

Calis.lv


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.
Iesaisties sarunā!