Disleksija nav garīga atpalicība! Mammas stāsts un domstarpību starp izglītības sistēmu un vecākiem būtība
Foto: `Astaine Akash / cc`

Vai tu atpazīsti šo burtu un ciparu kombināciju – R48? Nē? Ja tu esi vecāks, tad ir tikai apsveicami, ka šis kods tev neko neizsaka, taču – vai to vajadzētu zināt pedagogiem? Jā, tā vismaz uzskata vecāki, kuru bērniem ir disleksija jeb lasīšanas traucējumi. Vai bērniem ar šādu diagnozi piemīt garīgās attīstības traucējumi? Jā, arī tā var būt, bet pamatā disleksijai nav saistības ar garīgu atpalicību, un tieši fakts, ka liela daļa speciālistu un pedagogu domā citādi, vecākiem, kuru bērniem ir disleksija un intelekts pietiekami augsts, tas sāp.

Un sāp ne tikai tas, bet arī fakts, ka bērnu iespējas iegūt izglītību ir ļoti apgrūtinātas. Ja vēl pamatskolā ir iespējams izlavierēt, paļaujoties uz skolotāju individuālu attieksmi jeb "labo sirdi", tad to nevar sacīt par vidusskolas laiku. Manas sarunu biedrenes ir mamma Ieva Ribena, kura dalīsies savā pieredzē ar dēla Dāga skolas gaitām, kā arī Latvijas Disleksijas biedrības valdes priekšsēdētāja Dr. philol. Eva Birzniece, kurai arī ir dēls ar disleksiju un labu intelektu, kas gājis cauri Latvijas izglītības sistēmai, bet tagad studē Dānijā.

Lai nodrošinātu dēlam vajadzīgo palīdzību viņa smagās disleksijas dēļ, kuru esot atteikusi Rīgas Valsts vācu ģimnāzija, Eva bija spiesta vērsties tiesā. Divu gadu laikā Rīgas dome un Izglītības un zinātnes ministrija pierādījušas, ka viņas dēlam nedrīkst izstrādāt individuālo izglītības plānu, kurā tiktu noteikta personālā datora lietošana mācību darba un pārbaudes laikā, uzstājot, ka viņam vidusskolā ir jāatjauno atzinums par disleksiju.

Viņa ieskicēs, pēc biedrības domām, lielākās sistēmiskās problēmas Latvijas izglītībā bērnu ar disleksiju mācīšanās procesā. Savukārt situāciju no otras puses skaidros gan Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāvji, gan Valsts izglītības satura centra Vispārējās izglītības departamenta Speciālās izglītības nodaļas vadītāja Mudīte Reigase, kura akcentē, ka bērniem ar disleksiju tiek sniegts pietiekams atbalsts, turklāt esot jāņem vērā, ka atbalsts nevar kļūt par privilēģiju.

Ievas stāsts: deviņus gadus "vilkām" mācības

Ievai ir 16 gadus vecs dēls, kurš patlaban mācās vidusskolā ar mākslas novirzienu. "Pirmo reizi ar terminu "disleksija" saskāros 1992. gadā Dānijā. Es šajā valstī mācījos un dzīvoju ģimenē, kurā zēnam tajā laikā bija aptuveni septiņi astoņi gadi, un tika konstatēts, ka viņam ir disleksija. Man, protams, kā jau cilvēkam no bijušās Padomju Savienības, bija klasiskā uztvere, ka mammai vienkārši vairāk ar bērnu vakarā ir jāpasēž, jāpalasa priekšā, viņam pašam vairāk jāpalasa un jāparaksta. Savukārt Dānijā to uztvēra ļoti vienkārši – bija testi, jau tajā laikā tika piešķirts dators un papildu nodarbības skolā. Un pret to izturējās ļoti mierīgi, bez īpaša stresa, cilvēks sabiedrībā netika uzreiz norakstīts.

Savukārt, kad man piedzima dēls, es arī sākumā to nesapratu. Pirmās problēmas parādījās bērnudārzā piecu sešu gadu vecumā, kad bija jāsāk vilkt burtus kopā. Burtus viņš pazina jau ļoti agri, jau no četru gadu vecuma visus burtiņus zināja. Vienu zilbi, kurā ir divi burtiņi, varēja savilkt kopā ļoti labi, kā sākās vārdi ar divām un trim zilbēm, parādījās problēmas. Tajā laikā ģimenē dzima pārējie mazie brāļi, un es visas problēmas "norakstīju" uz to, ka man nav bijis laika ar viņu pastrādāt individuāli. Tā kā gadi viņam mainās oktobrī, vienu gadu starp parastās skolas 1. klasi un bērnudārza beigšanu palaidām privātā skolā. Tur profesionāla skolotāja tā arī teica, ka šis ir pirmais gadījums viņas dzīvē – ir gudrs zēns, bet viņa nevar saprast, kāpēc es viņam nevaru iemācīt lasīt," stāsta Ieva.

Kad puika sāka iet skolā, viņam bija plašas zināšanas par augiem, par dzīvniekiem, bet ar lasīšanu gāja ļoti grūti. "Tajā brīdī es sapratu, ka, visticamāk, manam bērnam ir disleksija. Es varu būt pateicīga lielajai skolai, kur viņš nonāca, – "Rīdzei", kur pret viņu netika veiktas nekādas sankcijas, viņš netika padarīts par garīgi slimu, un skola nemēģināja no viņa tikt vaļā," tā Ieva. Viņa norāda, ka skola un skolotāji personīgā līmenī saka – jā, mēs saprotam, bet viņiem esot sasietas rokas. Arī skolas logopēds neesot īsti apmācīts. Pēc Ievas teiktā, viņam nav zināšanu un iemaņu, ko darīt ar bērnu, kuram ir disleksija.

Ja ļautu izmantot teksta redaktoru, tas nebūtu korekti pret citiem bērniem. Atbalsta pasākums nedrīkst sniegt privilēģijas. Mudīte Reigase

"Un te mūsu izglītības sistēma no Dānijas, piemēram, atpaliek par 60 gadiem. Ja Dānijā jau pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados sāka skolās ieviest atbalsta programmas, tad Latvijā mēs neesam pat tik tālu, lai uzsāktu dialogu valstiskā līmenī. Latvijā mēs esam šādā situācijā – es kā mamma eju uz skolu un saku skolotājiem: "Dāgam ir disleksija." Un viņi man prasa: "Kas tas ir?" Un tad es skaidroju. Tas ir tāpat kā ar acu veselības vai dzirdes traucējumiem – mēs uzliekam brilles un sabiedrībai ir pieņemami, ka klasē viens vai divi bērni sēž ar brillēm, bet mēs nepieņemam, ka klasē viens vai divi skolēni to pašu tekstu, kas ir papīra formā, lasa ar savu skeneri, izmantojot austiņas, un tādējādi seko līdzi. Šobrīd mums ir tāda stadija: "Jūs noņemiet brilles un pacentieties labāk koncentrēties, jūs tikai palasiet vairāk, katru dienu pavingriniet acis." Bet tas nedarbojas. Civilizācija ir nonākusi līdz attīstības līmenim, ka mums ir telefoni, datori. Rietumu pasaules valstīs prioritāte ir indivīds un zināšanas. Veids, kādā šis cilvēks saņem zināšanas, ir mazsvarīgs, sekundārs – vai tas ir klausāms, skatāms vai lasāms, tam nav nozīmes, svarīgi, ka cilvēks ir gudrs un var sniegt savu ieguldījumu sabiedrībai," uzsver Ieva.

Kā jau iepriekš Ieva minēja, viņas dēls tagad mācās 10. klasē. "Visus šos gadus mēs tiešām esam vilkuši, esam pateicīgi skolotājiem, ka viņam ir vairāk ļauts atbildēt mutiski un pievērtas acis uz viņa rakstiskajiem darbiem. Ir fiziski sēdēts mājās un lasīta priekšā vēsture, dzejoļi. Viņam ir ļoti laba atmiņa, dzejoļus iemācījās ātri, bet es dzejoli lasīju priekšā un viņš atkārtojot iemācījās no galvas. Tā arī viņš mācījās ģeogrāfiju, literatūru, vēsturi," stāsta Ieva.

Šovasar Ievas dēlam bija jākārto 9. klases centralizētie eksāmeni, taču viņš no tiem tika atbrīvots, un ne jau tāpēc, ka ģimene tā gribētu. "Kad es radiem teicu, ka Dāgs ir atbrīvots no eksāmeniem, viņi atzina: "O, kā valsts nāk pretim." Taču patiesībā tas tikai pierāda, ka valsts iet vienkāršāko ceļu – nevis ļaut kārtot eksāmenus digitāli, kas vienīgais nodrošina pietiekamu iespēju kompensēt disleksiju, bet vienkārši viņu vispār atbrīvo," norāda Ieva.

"Dāgam šobrīd ir paveicies, jo, pirmkārt, viņa mamma pirms 25 gadiem ir mācījusies Dānijā un tādu terminu kā "disleksija" ir dzirdējusi. Otrkārt, mūsu ģimene ir pietiekami labi nodrošināta finanšu ziņā, spējīga nodrošināt logopēdu. Pa šiem gadiem mums ir bijuši trīs dažādi, un katram bija savs viedoklis. Un tā mēs kūlāmies, bet Dāgs kārtoja eksāmenus izvēlētajā vidusskolā, sekmīgi tos nokārtojot, tiesa, tie nebija saistīti ar matemātiku, latviešu valodu un literatūru. Bet skolā jau pirmajā stundā pateica, ka telefonus un datorus nevar izmantot, būs daudz jāraksta, daudz jālasa, kas viņa gadījumā nav kvalitatīvi. Katrā ziņā šī cīņa par izglītību Latvijā nav beigusies. Mans nākamais jeb B variants, ja būs jāaiziet prom no šīs vidusskolas disleksijas un disgrāfijas dēļ, būs dēla izglītības ieguve Dānijā. Vispār Latvijā ļoti maz runājam par izglītības imigrantiem, kuri ceļo prom no Latvijas izglītības dēļ, gan vidusskolās, gan augstskolās. Es vēl ceru, ka būs labi," tā Ieva.

Iespējams, ar Ievas stāstu vēl nav saprotams, kur ir problēma un kāpēc par tās risināšanu vecāki gadiem ilgi cīnās. Par to tālāk stāstīs Eva Birzniece, taču sarunā piedalās arī Ieva, ik pa laikam papildinot biedrības vadītājas sacīto. Abas darbojas roku rokā, lai bērniem ar disleksiju izcīnītu vienādas tiesības iegūt labu izglītību – līdzās tiem, kuriem nav problēmu lasīt un rakstīt. Abas nesen arī atgriezušās no kārtējā pieredzes brauciena uz Dāniju.

Source info

Calis.lv


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl

Iesaisties sarunā!