Evas bīstamie dzemdību piedzīvojumi ar laimīgām beigām: kā pasaulē nāca Simona
Foto: Shutterstock

Pēdējo gadu laikā izdarīts ļoti daudz, lai cīnītos ar grūtnieču mirstību Latvijā, un pašlaik personālam un tehnikai izvirzītās prasības ir ļoti augstas, tāpēc jebkurā dzemdību nodaļā dzemdēt ir droši, tā pavisam nesen apgalvoja veselības ministre Anda Čakša, kura pati patlaban ir mazulīša gaidībās. Tomēr atsevišķi gadījumi parāda, ka situāciju nevar vērtēt tik viennozīmīgi, un bieži vien reģionālajās dzemdību iestādēs tomēr notiek lietas, kurām nevajadzētu.

Šis būs reāls dzemdību pieredzes stāsts, ar ko dalījās "Cālis" lasītāja. Tas parāda, ka tomēr galvaspilsētā strādājošie ārsti ir ar trenētāku aci, iespējams, labāku motivāciju rūpīgāk uzraudzīt savas pacientes. Stāsta varoņiem, ieskaitot ārstiem, vārdi ir mainīti, tāpat netiks pieminētas konkrētas pilsētas, kurās notikumi risinās. Stāsta galvenā varone – Eva – nevēlas nevienu lieki nomelnot, taču norādīt, ka, iespējams, sistēmā tomēr ir kādi caurumi, kurus steidzīgi vajadzētu aizlāpīt.

"Es nekādā gadījumā nenosodu nevienu ārstu vai vecmāti. Katra grūtniecība ir īpaša un individuāla, līdz ar to viens mazs sīkums var nozīmēt ļoti daudz. Man tā bija apstākļu sakritība un noveicās, jo meitiņa piedzima 38. grūtniecības nedēļā. Visu laiku, kamēr atrados slimnīcā, nesastapu nevienu vecmāti, kas nemitīgi nejautātu, kā jūtos un vai viss ir kārtībā. Ja pēc dažiem gadiņiem gaidīsim otro bērniņu, noteikti došos dzemdēt uz šo pašu slimnīcu. Bet pieredze mani būs izmācījusi sekot līdzi katram sīkumam. Galvenā problēma reģionos bieži vien ir tā, ka ir viens dežūrējošais ārsts uz gandrīz 20 palātām. Pie šādas slodzes kaut kas var paslīdēt garām," tā saka Eva, un turpinājumā vari lasīt par viņas pirmdzimtā bērna sagaidīšanu lielajā pasaulē.

Šeit atradīsi plašāku Čaksas skatījumu par situāciju, bet te lasi vienu no pēdējiem "Cālis" stāstiem no topošās mammas, kura diemžēl bērniņu zaudēja.

"Man tas dzemdību stāsts patiesībā sākās jau gandrīz divas nedēļas pirms mēs satikām Simonu. Jūnija pašās beigās ar Robertu krāmējām pēdējās mantas, lai pārvāktos uz jauno dzīvokli. Bijām vienojušies, ka 26. jūnija vakarā Roberts mani ved uz jaunajām mājām (kādu no Latvijas mazpilsētām, kuru neminēsim – red.). Es jau tās dienas pirmajā pusē jutu, ka man atkal uzdarbojas niere un ceļas temperatūra. Bet neko, ierāvu paracetamolu un braucām. Roberts mani atstāja pie manas mammas, pats aizbrauca uz Rīgu, bet es vakaru pavadīju, mammai cepot biezpiena plācenīšus. Nākamajā rītā jau temperatūra drusku lielāka, sazinos ar savu uzraugošo dakteri – viņa prom ārzemēs. Bet man zvana no manas klīnikas un saka, ka ar mani sazināsies cita daktere (Rīgā ārstu aprindās ļoti pazīstama ginekoloģe – red.), lai parunātu, ko darīt, ja nu paliek galīgi traki.

Tās dienas pēcpusdienā aizbraucu uz Gulbja laboratoriju nodot analīzes, sagaidīju jaunajā mājvietā kurjeru, kas atveda mums gultu, kur pašiem gulēt, un aizbraucu atpakaļ uz mammas mājām, kas ir dažus kilometrus ārpus pilsētiņas. Visu vakaru joprojām temperatūra, karsti. Neko, aizgāju gulēt cerot, ka no rīta būs labāk. Ar ārsti no Rīgas vienojāmies, ka, ja līdz sestdienai temperatūra nekrītas, jābrauc uz slimnīcu.

Source info

Calis.lv


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl

Noderīgas saites

Iesaisties sarunā!