Gleznotāja Ēstere Zemīte: 'Adoptēts? Bērniem tas ir tikai stāsts'
Foto: Privātais arhīvs

Vēl tad, kad gleznotāja un Mārupes vidusskolas sociālā pedagoģe Ēstere Zemīte nebija precējusies, viņa zināja, ka pienāks diena, kad ģimenē tiks uzņemts kāds bērns, kurš kaut kādu apstākļu dēļ bijis spiests tikt šķirts no saviem vecākiem. Lai gan, kā saka pati Ēstere, jaunībā, iespējams, nedaudz nobijusies no liktenīgā soļa, to ar uzviju piepildījusi tad, kad bija izveidota sava ģimene. Ēstere ar vīru Gintu Zommeru audzina deviņus gadus veco Jāni un piecus gadus veco Gati, kurš ģimenē ienāca piecu mēnešu vecumā, pārvests no bērnunama, bet vēl pie viņiem dzīvo nu jau pilngadību sasniegušais Džallo Abdula, jaunietis no Gambijas, kuram līdz 18. dzimšanas dienai Ēstere bija aizbildne.

Tikšanos norunājam piektdienas rīta pusē, kas ir viņas vienīgā brīvā diena no darba pienākumiem skolā. Saruna notiek mākslinieces ģimenes mājā Pārdaugavā. Ierodos norunātajā laikā, durvis atver mamma Silvija, mudinot doties tālāk. Ēstere būšot jāpagaida, jo aizbraukusi uz skolu pēc dēla, kurš pēkšņi sasirdzis. Pēc piecām minūtēm klāt arī Ēstere ar savu Jāni, kuru, kā jau slimnieciņu, mamma nedaudz apčubina, un varam sākt runāties. Pirms tam Ēstere pagatavo pļavā lasītu zāļu tēju, lielajā krūzē... Stāsts tapis, lai iedrošinātu arī citus padomāt, vai nav iespējams atrast savā sirdī un mājā kādu brīvu vietiņu, lai sniegtu mīlestību tiem, kuri ļoti, ļoti to gaida, bet dažreiz tā arī nesagaida...

Pirmie impulsi – Ēsteres vecāku ģimenē

Vecāki Ēsterei vienmēr bijuši autoritātes, viņu lēmums adoptēt Martinu – tumšādainu puisēnu, turklāt padomju laikos – toreiz gan jau daudziem lika neizpratnē grozīt galvu. Bet Ēsterei šis vecāku lēmums bijis kā paraugs, ka tā ir pareizi. Vecāki tumšādaino puisēnu Martinu (Martinu Zemīti – aut.), kurš tagad ir uzņēmējs un pats jau audzina bērnus, adoptēja tad, kad viņam bija gadiņš, bet Ēsterei – divi. Var sacīt, abi izauguši roku rokā, bet Ēsterei vēl ir divi vecāki brāļi, tātad – ģimene bija kupla. Doma, ka ne visiem bērniem pietiek mīlestības un siltuma, Ēsteri nodarbināja jau sen, un vēlme sniegt to kādam bez vecāku gādības palikušam bērnam ar gadiem tikai nostiprinājās.

"Bērnībā mēs dzīvojam ģimenē, bērni jūtas aprūpēti un laimīgi. Tikai vēlāk saprotam, ka esam saņēmuši mīlestību bez nosacījumiem. Tad nāk atskārsme, ka ne visiem tā ir laimējies," skaidro Ēstere.

Ēsteres tēvs Jānis Zemītis arī bija gleznotājs, viņš gan aizgājis mūžībā, bet meita gājusi tēta pēdās – bez krāsām un otām nevar iztikt. Sākotnēji Ēstere ieguva izglītību Latvijas Mākslas akadēmijā, bet tūliņ pēc tās beigšanas sāka mācīties sociālo darbu. 1997. gadā LELB Diakonijas centrs viņu uzaicināja vadīt projektu "Dienas centrs ielas bērniem". Tagad Ēstere pati brīnās, kā bez zināšanām, bez pieredzes šajā jomā spējusi iedzīvināt projektu – gan piesaistījusi sponsorus, gan izveidojusi vietu, kur bērniem no sociālā riska ģimenēm saturiski pavadīt brīvo laiku. "Tur es iepazinos ar novārtā pamestiem bērniem. Visiem ielu bērniem bija vecāki, bet apstākļi, kādos bērniem bija jādzīvo, bija briesmīgi. Ar trīs bērniem no tiem laikiem, kuri nu jau paši ir pieauguši, joprojām esam saglabājuši labus kontaktus," stāsta Ēstere.

Gleznotāja Ēstere Zemīte: 'Adoptēts? Bērniem tas ir tikai stāsts'
Foto: Privātais arhīvs

Tas bija arī laiks, kad gleznotājai pašai vēl ģimenes nebija, bet jau tad viņa nolēma iegūt aizbildņa statusu. Nevis konkrētam bērnam, bet vispār – ja nu kādam bērnam būtu tāda vajadzība. "Vērsos bāriņtiesā, informējot, ka varētu paņemt kādu bērnu, bet līdz tam netiku," saka Ēstere, kurai toreiz bija 30 gadi. "Varbūt nebiju pietiekami aktīva, bija maz domubiedru, pietrūka pieredzes un pārliecības. No bāriņtiesas puses arī nebija nekāda iedrošinājuma. Man tagad ir ļoti žēl, ka pie sevis nepaņēmu tos ielu bērnus, jo ģimene bērniem ir pats svarīgākais," atzīst gleznotāja.

Source info

Calis.lv


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl

Iesaisties sarunā!