Mammas vēstule meitai – par mīlestību, bailēm un cerībām

Mammas vēstule meitai – par mīlestību, bailēm un cerībām
Foto: Shutterstock

Bērni maina mūsu dzīvi. Skatoties uz viņiem, saprotam, cik ātri skrien laiks. Līdz ar bērna parādīšanos mēs pasauli ieraugām citādāku, pēkšņi pamanām lietas, kurām agrāk nepievērsām uzmanību. Līdz ar bērniem mūsu dzīve kļūst īpaši vērtīgāka: mēs vairāk priecājamies, pārdzīvojam, sapņojam un līdzpārdzīvojam. Un bērni aug, pakāpeniski viņi kļūst patstāvīgi un neatkarīgi, bet mēs, šodienas vecāki, – vāji un atkarīgi no viņiem. Viss virzās pa apli, un mēs, vecāki – vienā brīdī gaidām no saviem bērniem bezrobežu mīlestību, atbalstu un pieņemšanu.

Portāls "Ihappymama" piedāvā iepazīties ar psiholoģes Jekaterinas Zinovjevas aizkustinošu vēstījumu jeb "Vēstuli meitiņai".

"Man 18. Tevis vēl nav, un es nezinu, kad tu piedzimsi. Bet es jau domāju par tevi. Par to, kāda es gribu būt uz to brīdi, kad tu atnāksi pie manis. Par to, kādu ģimeni es radīšu, ko es spēšu tev sniegt, ko iemācīšu. Man vēl tik daudz jāuzzina par dzīvi. Es gribu sevi izmēģināt, riskēt, uzvarēt un kļūdīties, iemīlēties, iemācīties un augt, lai būtu piepildīta līdz tikšanās brīdim ar tevi.

Man 25. Tu esi atnākusi pie manis, mana meitenīte! Esmu ļoti laimīga, ka tu parādījies! Taču man tagad nebūt nav viegli. Es pat nevarēju iedomāties, ka tas ir tik grūti – uzņemties atbildību, pieņemt lēmumus, no kuriem ir atkarīga tāda maza un tik dārga cilvēka dzīve, pierast pie jaunās lomas un mainītā dzīvesveida. No jauna jāizvirza prioritātes un vienlaikus tajā visā mācīties nepazaudēt sevi. Man ir grūti. Dažreiz es dusmojos un "uzsprāgstu". Bet man ir svarīgi tev pateikt, ka es ļoti vēlos un cenšos būt tev laba mamma.

Mana mazā princese, es vēlos tev uzdāvināt visu pasauli, parādīt tev debesis un zvaigznes, saullēktus un saulrietus, kokus un puķes. Vēlos ar tevi kopā klausīties putnu dziesmās un vēja šalkoņā, paslēpties no negaisa, lasīt sēnes un ēst ogas. Pārsteidzoši, bet tikai tagad, raugoties uz pasauli ar tavām acīm, es pirmo reizi to redzu tik pilnīgi un spilgtu. Kā pa lapiņu rāpo mārīte, skudras kaut ko velk pa ceļu, organizējot īstenu skudru šoseju. Cik gan sen es neesmu apstājusies, neieskatījusies, neredzējusi, cik daudz dzīvju ir visapkārt!

Mammas vēstule meitai – par mīlestību, bailēm un cerībām
Foto: Shutterstock

Man 30. Bet tev – pieci. Tu esi maza, nenogurdināma kāpēcīte. Patiesa, atklāta, mīloša. Tu tāda "mana" esi tagad. Un ir tik ļoti bail, ka kāds tevi var ievainot, nodarīt tev sāpes. Gribas tevi pasargāt, nosargāt… Kā tevi ārstēt, kā mācīt, kā reaģēt sarežģītās situācijās… Virkne grūtu izvēļu. Vara, kuru ir tik grūti īstenot.

Šo piecu gadu laikā mēs esot nogājušas milzu ceļa posmu. Mēs mācījāmies būt kopā, kā viens vesels, un būt atsevišķi viena no otras. Kopā mēs esam izgājušas cauri krīzēm, pakāpušās uz nākamo attīstības pakāpienu. Mācījušās viena otru saprast bez vārdiem, un vienojušās, izmantojot valodu. Teikšu tev godīgi, bija periodi, kad man bija ļoti grūti. Bija bailes, nogurums, satraukums, dusmas un pat skumjas. Dažreiz es jutos kā būrītī un sapņoju par to, kā es kādreiz no tā izkļūšu. Bet es skatījos uz tevi, mana meitenīt, un redzēju, cik ļoti esmu tev vajadzīga, mīloša un pieņemoša. Un sapratu, cik ļoti man esi vajadzīga tu. Un tas piespieda mani strādāt ar sevi, mainīties, mācīties, pieaugt. Nekad agrāk es nedomāju, ka tieši tava bērnība mani padarīs patiešām par pieaugušu.

Man 35. Tev 10. Cik ātri tu audz, meitiņ. Jau grūti iedomāties tevi maziņu, kāda tu kādreiz biji. Tu kļūsti aizvien patstāvīgāka, arvien drosmīgāka un izlēmīgāk mijiedarbojies ar pasauli, un man prieks to redzēt. Man patīk draudzēties ar tevi, kad mēs dalāmies viena ar otru savās domās, novērojumos, pārdzīvojumos. Es tā novērtēju, ka pēc mierinājuma un atbalsta tu nāc pie manis. Es jūtu, ka mēs ar tevi esam komanda. Un tu vēl joprojām esi mana, mana. Cik svarīgi man ir nepakļauties kārdinājumam un brīvībai, kas pēkšņi parādījusies, neieslīgt darbā, draudzenēs, jaunākajos bērnos un nepazaudēt šos dažus dārgos gadus, kas sniedz tik trauslu un dziļu tuvību ar tevi, meitiņ.

Mammas vēstule meitai – par mīlestību, bailēm un cerībām
Foto: Shutterstock

Man 40. Bet tev 15. Smags periods. Tu esi pusaudze – spītīga, izaicinoša, mainīga. Tagad tu patiešām kļūsti patstāvīga – tev ir sava aizmugure, tev veidojas sava pārliecība un vērtības. Tu izdari savus pirmos soļus pieaugušo dzīvē. Un, ja tu zinātu, cik man ir grūti tevi palaist vaļā. Redzēt, kā tu krīti, stipri sasitoties un nespēt tevi apdrošināt, noķert, atturēt. Es tā baidos tevi pazaudēt. Tāpēc kliedzu, piespiežu, kontrolēju. Bet katru reizi, kad redzu, kā tu pēc kritiena piecelies un ej tālāk, pamēģini, meklē, es domās atlaižu tevi. Mana aizmugure ir ticība tev un tavam ceļam.

Lai cik stipri tu no manis neatgrūstos, es ļoti vēlos, lai tu atcerētos par to, ka tu man esi bezgalīgi dārga, meitiņ, un tu man esi nepieciešama jebkāda – gan stipra, gan vāja, un pārliecināta par sevi, kā uzvarētāja vai tā, kura ir uzvarēta. Mēs, tāpat kā iepriekš, esam viena komanda. Mēs abas ļoti vēlamies, lai tava dzīve izveidotos laimīga.

Man 45. Bet tev 20. Tu esi pavisam pieaugusi, stipra, skaista. Bet vienlaikus – naiva, meitenīga, trausla. Vīrieši, ziedi, randiņi. Augstskola, darbs, draudzenes. Bet es pierodu nejaukties tavā dzīvē. Un tas joprojām nav viegli, palikt maliņā. Zini, kas palīdz – atkal draudzība ar tevi, bet šoreiz nevis vienkārši kā mammai un meitai, bet kā divām sievietēm ar vienlīdzīgu cieņu un uzmanību pret katras no mums iekšējo pasauli. Bet vēl mans vīrs, ar kuru tagad viss ir citādāk. Un darbs, un mani sapņi, kuri jau sen uzstājīgi pieprasa to piepildīšanu.

Kas man ir svarīgs tev sakāms – esmu tev blakus, un ticu tev. Kas man tagad ir vajadzīgs – redzēt tavas laimīgās acis.

Man 50. Tev 25. Tu kļuvi par mammu, bet es tagad esmu vecmāmiņa. Neticama apzināšanās, ka dzīve turpinās, mūsu dzimta turpinās. Tu būsi man tuvāk, jo tagad mēs abas esam mammas. Tu varēsi labāk saprast mani, bet es tev varēšu nodot visu uzkrāto pieredzi, esot mammas lomā. Cik gan daudz man gribas tev izstāstīt. Bet!

Tu "atdalies", aizsargājies. Aizvainojumi – tavi vecie attiecībā pret mani, manas atbildes reakcijas tev. Sāpīgi, jo sākam pārrunāt to, kas noklusēts gadiem. Tāpēc, ka tu man atgriez visas manas kļūdas, bet es jau vairs neko nevaru mainīt. Un vienīgais, kas man tagad atliek – turēties par "manu patiesību". Jo es patiešām toreiz nevarēju citādāk, lai gan tagad, iespējams, es rīkotos citādāk.

Mammas vēstule meitai – par mīlestību, bailēm un cerībām
Foto: Shutterstock

Man ir ļoti svarīgas attiecības ar mazbērnu. Es nekādā gadījumā nevēlos viņam aizstāt tevi vai kļūt labāka, nekā tu. Pārsteidzoši, bet es viņam varu sniegt to mīlestību, kuru man tik ļoti gribējās sniegt tev, bet toreiz tas bija grūti. Ar viņu man izdodas paspēlēties, ar viņu man ir jautri, aizraujoši, un es neskatos pulkstenī. Bet vēl jokoties, smieties un lutināt viņu. Mazāk atbildības, baiļu, pienākumu. Un tādēļ ir tik viegli viņu mīlēt. Viņu, kā tevis turpinājumu, mana meitiņ.

Ko man tagad vajag? Neatgrūd mani, lūdzu. Esmu pieļāvusi kļūdas, bijusi netaisna. Bet es skaidri zinu, ka esmu ļoti centusies tev būt laba mamma. Tāda, kāda spēju būt. Es ļoti ceru, ka tu mani pieņemsi. Es ļoti vēlos būt blakus tev un taviem bērniem, būt tavai mammai un viņiem – vecmāmiņai.

Man 60. Bet tev 35. Kāda laime tevi redzēt pieaugušu, gudru sievieti. Cik es esmu priecīga ar tavi dalīties ar savām zināšanām un pieredzi, pat ja tā ir vien sālītu gurķu recepte. Cik lieliski, ka varam viena pie otras iet ciemos, lutināt ar to vai šo, un vienkārši draudzēties. Kā es priecājos par mazbērniem un baudu ģimenes pilnību.
Tikai viens – tuvojošais vecums. Un bailes no tukšuma, vientulības un nespēja. Pagaidām tikai bailes. Bet cik gan stipri gribas pieķerties tavai ģimenei, tavām problēmām, plāniem, rūpēm. Lai tikai nebūtu viena.

Un es meklēju, kā sevi piepildīt – jaunas aizraušanās, radošums, piepelnīšanās. Tagad man ir ļoti svarīgi atrast atbalstu nevis tevī, bet sevī. Lai tu būtu brīva.

Mammas vēstule meitai – par mīlestību, bailēm un cerībām
Foto: Shutterstock

Man 85. Bet tev 60. Lūk, arī mazbērni izauguši – jauni, stipri, skaisti! Kā tu un es kādreiz. Bet es joprojām esmu tava mamma, lai gan tagad ir grūti pašai to iedomāties. Visdrīzāk, mana mamma esi tu. Vecums – tas ir smagi. Un cik gan es tev esmu pateicīga par to, ka tu man esi. Vismazāk vēlos, lai es tev būtu par nastu. Un es ar visiem spēkiem pieķeros pašas atbalstam – maniem ieradumiem, vērtībām un pārliecībai. Iespējams, tāpēc es dažreiz izskatos ietiepīga, kaitnieciska, veciņa-skandāliste ar novecojušiem dzīves uzskatiem. Ar katru dienu man ir arvien grūtāk turēties realitātē, grūtāk pretoties un cīnīties. Es pati sev atgādinu bērnu, kurš atkal aug… Es tevi ļoti lūdzu, meitiņ, nerāj mani, nevaino un nevērtē. Arī man pašai ir neizturami par to, kas ar mani notiek. Visvairāk, kas man tagad ir nepieciešams, ir tava un tavas ģimenes pieņemšana, vienkārši pieņemiet mani.

Un tagad man vislielāko prieku sagādā – redzēt un pieglaust pie krūtīm savu mazmazbērnu. Tā patiešām ir laime zināt, ka dzīve turpinās, mūsu ģimene, mūsu dzimta turpinās, mēs ar tevi, manu meitiņ, dzīvojam viņos – mūsu zināšanās, pieredzē un mūsu vērtībās.
Es ļoti tevi mīlu, manu meitiņ, mans tuvākais cilvēks visas dzīves laikā. Un esmu tik laimīga – būt tava mamma."

Source info

Calis.lv


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl

Iesaisties sarunā!