Mani no divu gadu vecuma neviens nepieskatīja, es izdzīvoju; lepojies ar to?

Mani no divu gadu vecuma neviens nepieskatīja, es izdzīvoju; lepojies ar to?
Foto: Shutterstock

"Man šķiet totāli nepieņemami izmantot argumentus, kas ņudz kā tārpi makšķernieka skārdenē ar loģikas kļūdām – taču šādu personu iemīļotākais džingls ir – manā bērnībā mēs spēlējāmies uz ielas, nepieskatīti, vecāku zāles mētājās, kur mētājās, sagriezāmies ar žiletēm, bet izdzīvojām – un kādēļ lai tavs bērns neizdzīvotu?!"

Diskusiju par bērnu drošības jautājumiem rosina Elza Lāma, kura ir mamma vienam bērniņam, bet drīzumā satiks savu otro mazulīti. Viņa sākusi veidot blogu "Miersmajas", un ar prieku savās pārdomās par tik būtisko jautājumu – bērnu drošību un vecāku atbildību, – dalās arī ar "Cālis" lasītājiem (fotogrāfijām pie raksta ir tikai ilustratīvs raksturs – red.).

"Noklausīts spēļļaukumā. Oma mazmeitiņai:

– Nē, nekāp augšā pa stieni. Tur drīkst kāpt tikai lieli, spēcīgi puiši.
– Bet es varu uzkāpt.
– Nē. Tas ir paredzēts puišiem.

Kad dalījos ar šo sarunu "Twitter", diskusijā izkristalizējās divas galvenās tēmas – vieni atzīmēja, ka oma nepiedodami baroja dzimumu stereotipu melno caurumu, liegdama mazmeitai fiziskas aktivitātes tikai tādēļ, ka tas varbūt nav meitenīgi (par spīti tam, ka viņai kājās bija bikses – ērtas un piemērotas šādam pasākumam). Savukārt otri norādīja, ka, visticamāk, omai vienkārši bijis bail – viņai ir uzdots nosargāt mazbērnu, un viņa to dara, izmantojot savu ierobežoto ideju un spēju arsenālu. Piezīme par puišiem esot bijusi vien māņkustība, lai saknē iznīcinātu vēlmi kur rāpties un sevi apdraudēt.

Lai gan nepiekrītu, ka manis novērotajā situācijā pastāvēja jebkādas briesmas, taču šis ir valid point – ja reiz uztici savu bērnu kādam citam, tad tam citam tavs acuraugs ir jānosargā un jāatļauj tieši tik daudz, cik pašam šķiet atbilstoši. Laikam jau loģiski, ka labāk atļauj mazāk, nekā paver elles vārtus un ļauj mazajam velnēnam orģijas ar ugunsrijējiem.

Mani no divu gadu vecuma neviens nepieskatīja, es izdzīvoju; lepojies ar to?
Foto: Kārlis Dambrāns, DELFI

Tomēr novērotā situācija rosina pārdomas par drošību un izpratni par to, ko bērns drīkst darīt un cik tālu viņš/-a var eksperimentēt ar robežām, balansējot ar iespēju nopietni nodarīt sev pāri. Ja viens neļauj savam mantiniekam apdedzināt pirkstu pie sveces, lai noskaidrotu, ko nozīmē karsts, neaiztiec, cits jūtas gana ērti ļaut sīcim spēlēties ar šķērēm vai bāzt naglas kontaktdakšās. Izpratnes par robežām atšķiras, un tas laikam ir fine – līdz vienam mirklim.

Mana mēraukla ir vienkārša: cik liela iespējamība ir letālam iznākumam, un vai potenciālais ieguvums atsver potenciālo risku. Es bērnam nekad neliktu ap kaklu dzintara krelles, jo, manuprāt, iespēja nosmakt vai aizrīties ir pārāk bīstams risks, nekā iespēja kaut mazliet, mazliet mazināt zobu šķilšanās sāpes (un visdrīzāk – nē, neko ne par kripatiņu nemazināt). Es nekad neapklāju ratus vai autosēdeklīti ar lakatu, jo iespēja saulē uzkarsēt ratu kulbu līdz bīstamai temperatūrai un bērnam izraisīt karstuma dūrienu mani baida vairāk nekā saules stars acīs.

Manis minētie piemēri ir sīkums, salīdzinājumā ar zāļu, sadzīves ķīmijas līdzekļu vai asu priekšmetu atstāšanu bērnam pieejamā vietā, nenosegtām akām vai šauriem, dziļiem, it kā daiļiem, bet bezjēdzīgiem varžu dīķiem, staigniem grāvjiem ar slīpām nogāzēm un plīti, kas sit pa pirkstiem, vien paskatoties uz to. Tas, kas man liek bolīt acis totālā neizpratnē ir, ka pastāv cilvēki, kas ne niecīgākajā sava prāta nostūrī neapjēdz, ka viss iepriekš uzskaitītais ir augstākajā mērā bīstami – it kā spītējot vai apzināti ignorējot sarkanos karogus, ko katru gadu viņu acu priekšā nenogurstoši plivina iestāde pēc iestādes.

Man šķiet totāli nepieņemami izmantot argumentus, kas ņudz kā tārpi makšķernieka skārdenē ar loģikas kļūdām – taču šādu personu iemīļotākais džingls ir manā bērnībā mēs spēlējāmies uz ielas, nepieskatīti, vecāku zāles mētājās, kur mētājās, sagriezāmies ar žiletēm, bet izdzīvojām – un kādēļ lai tavs bērns neizdzīvotu?!

Jā, mans apzinīgais, pārsvarā paklausīgais, taču neprognozējami zinātkārais kukulis visticamāk izdzīvos un pastāv niecīgs risks, ka viņš ņems un rīs vecvecmāmiņas kuņģa pilienus ar izbeigušos derīguma termiņu. Taču – kādēļ riskēt? Kādēļ man riskēt ar mana (šobrīd) vienīgā bērna, mana mantinieka dzīvību (vai vismaz dzīves kvalitāti) tava slinkuma vai, atvainojiet, noziedzīga līmeņa bezatbildības dēļ? Pat ja man būtu seši bērni – arī tad es nevēlētos lieki riskēt ar viņu labklājību, jo es mīlu savus bērnus. Jā, bērnam ir jāiemācās robežas, jāapgūst pasaule, jā, jāapdedzinās, taču mans vecāka pienākums ir radīt kontrolētus, drošus apstākļus viņa eksperimentiem.

Off topic – manos laukos un Rīgas dzīvoklī esmu ērti iekārtojusi iedzīvi tā, lai varu bērnam ļaut ganīties savā vaļā, paturot viņu vien acs kaktiņa diapazonā un radot ilūziju, ka nu viņš ir lielais vīrs, kuru neviens nepieskata un ļauj vienkārši būt. Un tas ir tik ērti!

Es priecājos, ka gliemeža ātrumā, bet tomēr, sarūk to īpatņu skaits, kam drošība šķiet memmīšu padarīšana, taču pieaug to indivīdu skaits, kas saprot, ka standarti ir mainījušies, bērni ir mainījušies un vecāku (vai citu aizbildņu) pienākums ir rūpēties par viņu drošību – un pareizi. Bet ir vēl daudz nīcināmu utu un gnīdu."

Source info

Calis.lv


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl

Iesaisties sarunā!