Uzvarētājs iegūst visu. Kas slēpjas aiz Latvijas skolēnu uzvarām informātikas olimpiādēs  (5)

Saruna daļēji ir saistīta ar to, ka šogad notiks jubilejas, pēc kārtas 30. skolu informātikas olimpiāde. Mārtiņš Opmanis nepiekrīt tam, ka olimpiādes būtu daļa no skolas IT izglītības, jo sagatavošana tām neietilpst mācību procesā, taču vienlaikus viņš nenoliedz, ka sporta programmēšanas sacensības industrijai sniedz daudz. Daudzi dalībnieki vēlāk kļūst par industrijas zvaigznēm.

Olimpiādes arī tiešā veidā ietekmē visbiežāk piesaukto Latvijas skolu reitingu. Opmanis neuzskata, ka tas būtu taisnīgi (reģionālajām skolām šādos apstākļos esot grūti konkurēt), taču atzīst, ka vieglāka un ērtāka veida skolu salīdzināšanai nav. Uzvarētājs iegūst visu – šķiet, ka tāds ir "olimpiāžu kustības" moto.

Latvijai ir, ar ko lepoties – 25 gadu laikā Latvijas skolēni vispasaules informātikas olimpiādēs ieguvuši 7 zelta, 23 sudraba un 40 bronzas medaļas. Mūsu kaimiņu panākumi ir pieticīgāki: 5 zelta, 18 sudraba un 31 bronzas Igaunijai un 2 zelta, 25 sudraba un 40 bronzas – Lietuvai. Jādomā, ka mūsu bērnu panākumu pamatā noteikti ir labi organizēta un tikpat labi finansēta sistēma. Vai tā tiešām ir, uzzināsim no pirmavota.

– 30 olimpiādes pēc kārtas, gandrīz katru gadu – tas ir ļoti daudz. Bet kā viss sākās?

– Pirmā olimpiāde bija ne visai oficiāla un notika 1986. gada 22. februārī šajā ēkā (LUMII ēka Raiņa bulvārī, Rīgā). Toreiz komjaunieši nolēma, ka bez matemātikas kaut kas būtu jādara arī informātikas lauciņā. Ņemot vērā, ka te bija klase ar displejiem, kas savienoti ar SM-4 mašīnu, nolēma sarīkot olimpiādi. Tajā piedalījās 24 cilvēki.

Oficiāla olimpiāde LPSR līmenī notika 1988.gadā. Manuprāt, tās organizēšanas iniciatīva nāca no Maskavas.

Toreiz "informātikas", bet tagad jāsaka – "programmēšanas". Tolaik informātika un programmēšana bija sinonīmi – ja tu neproti programmēt, tad nevari arī izmantot datoru. Tagad ir citādi.

– Kāda ir olimpiādes struktūra? Viss sākas skolās?

– Struktūra ir līdzīga citām – skolas kārta, rajona kārta, valsts kārta, kā to paredz Ministru kabineta noteikumi Nr. 384. Tiek uzskatīts, ka organizē VISC, taču saturu izdomā bijušo olimpiādes dalībnieku grupa manā vadībā.

Turklāt programmēšanas olimpiāde ir vienīgā valsts olimpiāde, kuras beigu daļa norisinās ne tikai Rīgā. Šo modeli esmu noskatījis Lietuvā. Lūdzām to ieviest arī pie mums, taču VISC bija kategoriski pret. Tad iestājās krīze, naudas nebija un attieksme mainījās. 2009. gadā sarīkojām to Ventspilī, bet pēc tam arī citās reģionālajās pilsētās. Tas ir ļoti labs eksperiments, kura rezultātus tagad pasniedz kā apzinātu rīcību. It kā tā tas bija plānots (smejas).

Tas ir labi vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, es atklāju, ka reģionos ir ļoti daudz tehnikas. 2012. gadā bijām Jelgavā – tur bija 200 datoru, bet mums vajadzēja 80. Līdz ar to nekādu problēmu ar organizēšanu nebija. Otrkārt, cilvēki uz vietas ir daudz vairāk ieinteresēti sarīkot valsts mēroga pasākumu labā līmenī. Rīgā šāda olimpiāde ir viena no daudzajām, skolēnu ekskursijas neviens neorganizē. Savukārt reģionos visu parādīs un izstāstīs.

– Kur notiks olimpiāde 2017. gadā?

– Liepājā. No uzvarētāju grupām notiks atlase "Baltiādei", bet pēc tam – vispasaules informātikas olimpiādei.

– Kāpēc ar skolas olimpiādes organizēšanu nodarbojas LUMII, kas nav sevišķi tuva skolām?

– Mēs vienmēr to esam darījuši. Un tas nav naudas jautājums. Turklāt, ja skatītos ļoti pragmatiski – "ir nauda, ir olimpiāde, nav naudas, nav olimpiādes", tad olimpiādes sen jau nebūtu. Visdziļākā krīze bija 2010. gadā, kad es pats pirku medaļas. Tas bija drausmīgs budžeta variants, taču nekas – sarīkojām un viss beidzās labi. Šobrīd top liels projekts trīs miljonu eiro vērtībā četriem gadiem. Tur ir visādi interesanti noteikumi, un nebūs problēmu ar braucieniem uz vispasaules olimpiādi, taču – kas būs pēc tam?

Bija laiks, kad uz "Baltiādi" mēs braucām tikai par sponsoru naudu – LIKTA, "Accenture Latvia", "Microsoft", "Exigen Services Latvia", "Lattelecom". Ministrija teica: ""Baltiādei" naudas nav, neatbalstām". Tai pašā laikā braucieniem uz vispasaules olimpiādi nauda parasti bija, taču dažkārt arī tur palīdzēja sponsori. Tas ir viļņveidīgi – te nauda ir, te nav.

– Nekādas stabilitātes?

– Tagad mēs esam ar LIKTA un lielajiem sponsoriem – tas ir noteikts stabilitātes līmenis. Uz "Baltiādi" braucam viennozīmīgi, taču – pateicoties privātu kompāniju palīdzībai, nevis valstij. Protams, būtu daudz vienkāršāk, ja būtu stabils valsts atbalsts.

– Savāda situācija: bērni oficiāli pārstāv Latviju un dara to labi, pēc medaļu skaita apsteidz pat Igauniju, nemaz nerunājot par Lietuvu, bet... "naudas nav".

– Tas vienmēr tā ir bijis. Ja uzaicina uz pasākumu prezidentu vai premjerministru, atnāk, pasaka labus vārdus. Bet piešķirt naudu – ne vienmēr sanāk.

– Kurš trenē komandas, kas pārstāv Latviju Baltijas un pasaules līmenī?

– Sergejs Meļņiks.

– Tas ir – "Progmeistars"?

– Meļņiks. "Progmeistars" – tās ir telpas, datori, par ko liels paldies. Taču nodarbības vada tieši Sergejs Meļņiks, strādā daudz, arī vasarā. Jā, bija daži izņēmumi, kad trenējās bērni no provinces, kuri nebrauca uz Rīgu, taču gandrīz vienmēr tas ir tikai viņš. Ja palasīsiet Ministru kabineta nolikumu par apbalvošanu, tad informātikā tas ir Meļņiks. Un tas ir taisnīgi. Dažreiz tiek pieminēti citi skolotāji, taču tas ir "epsilons" Meļņika līmenī.

– Latvijā notiek arī neoficiālas olimpiādes, un tādu ir diezgan daudz. Piemēram, KSIM olimpiāde Ugālē, kas pārcēlās uz Cēsīm. Starp citu – kāpēc?

– Tā tika rīkota Ugālē 20 gadus, vispirms tur bija stipri skolēni, pat vispasaules olimpiādes medaļnieki. Tas ir Krists Boitmanis un Artūrs Žogla. Bet pakāpeniski līmenis nokritās. Turklāt pēc olimpiādes nolikuma Ugāles un Ventspils komandas finālā varēja piedalīties bez atlases. Galu galā skolotājs Aivars Žogla nolēma, ka pietiek. Jau 20 gadus rīkoja, jāpaiet malā. Tas bija viņa lēmums, savulaik viņš pats šo olimpiādi arī izveidoja.

Toreiz Cēsu Valsts ģimnāzijas skolotāja Diāna Siliņa piedāvāja sarīkot KSIM pie viņiem. Iebildumu nebija, visu noorganizēja ļoti labi, ir arī skolas vadības interese. Domāju, rīkosim Cēsīs arī turpmāk.

– Ar ko KSIM atšķiras no valsts olimpiādes?

– Tur ir nedaudz citādi uzdevumi. Tās nav individuālas, bet gan komandu sacensības, bet uzdevumi ir dažādi, pētnieciski. Kā esmu teicis – "mana radošā laboratorija" – ja esi izdomājis ko nestandarta, vienmēr varēja atdot Ugālei.

– Kādas vēl neoficiālas olimpiādes notiek Latvijā?

– Piemēram, CleverCode Kurzemes jauno programmētāju skolā. Viņi koncentrējas uz jaunajiem dalībniekiem savā reģionā, ļoti daudz strādā un labi strādā valsts līmenī. Tas ir viņu absolventu produkts, studenti izveidoja savu serveri, kaut gan uzdevumus arī es viņiem iedevu. Mums ir serveris Olimps, kuru Ģirts Folkmanis palaida 2011. gadā, un tas aizvien darbojas. Tur viņi rīko savas sacensības, viņiem ir savs reitings.

Bez olimpiādēm, kur es palīdzu, ir vēl dažas šī virziena sacensības. Piemēram, pagājušajā gadā pirmo reizi tika rīkots Ventspils IT Izaicinājums. Tā bija Ventspils ideja, bet es piedalījos kā eksperts. Ventspilij šajā virzienā ir lieli plāni, malači.

Zīmīgi, ka viņi ar savu formātu atrada nišu, lai gan man sākotnēji šķita, ka lielas intereses nebūs. Taču tā bija un vēl kāda! Ideja bija izveidot videoklipu par skolai aktuālu tematu. Atsaucība bija pārsteidzoša – daudz ļoti interesantu darbu.

Notiek arī IT konkurss "Bebrs" – ideja no Lietuvas, patlaban tajā piedalās jau ap 50 valstīm. Šogad Latvijai bija problēmas ar vietējiem rīkotājiem, bet tad to uzņēmās kompānija "Visma". Nolēma, ka tas ir ļoti nopietns projekts un ļoti labi to noorganizēja.

– Konkurence olimpiāžu laukā – tas ir labi vai slikti?

– Nedaudz biedē, ka šo konkursu reklāmas saka: jums nevajadzēs programmēt. Saka: programmēšana – tas ir grūti, sarežģīti, vajag vienkāršāk. Un tas arī piesaista jauniešus, viņiem ir interesanti, viņi piedalās.

– Vai valsts olimpiādei draud šī tendence – prom no programmēšanas?

– Pagaidām nē. Taču bija runas, ka skolās programmēšanu nemāca vai māca reti un maz, tāpēc informātikas olimpiāde būtu jāvirza praktiskajās sliedēs. Pagaidām izdevies nosargāt, aizbildinoties ar to, ka, ejot uz vispasaules olimpiādi, mēs nevaram sagraut pamatus, kas balsta mūsu skolēnu panākumus pasaulē.

– Šīs runas par "upju pagriešanu" bija ministrijas līmenī?

– Jā. Taču skaidrs, ka problēma ir dziļāka un nāk no skolotājiem, kuri nemāca programmēšanu, taču vēlas piedalīties sacensībās. Viņiem nepietiek ar alternatīvu.

– Jaunajā skolas programmā "Datorika" uzsvars tiek likts uz programmēšanu, t.i., tur ir tās apgūšanas moduļi. Varbūt tas palīdzēs saglabāt sporta programmēšanu?

– Moduļi ir, taču cits jautājums ir, kā to īstenos dzīvē. Man šķiet, ka ar skolotājiem ir sarežģīta situācija. Es taču redzu, kādi skolotāji brauc uz valsts olimpiādēm – viņi ir mana vecuma. Jā, ir daži jauni, taču viņu ir maz, un kurš mācīs programmēšanu nākotnē – tas ir jautājums. Piemēram, Ventspilī bija diezgan daudz jaunu informātikas skolotāju un nav pārklāšanās ar programmēšanas skolotājiem, tā ir kā cita grupa. It kā IT izglītība, tomēr kas cits.

– Olimpiāžu uzvarētāji – jūs sekojat viņu turpmākajām gaitām? Vai uzvaras viņiem dzīvē kaut kā palīdz?

– Mēs nevaram nospēlēt citu scenāriju – kā būtu, ja cilvēks neaizbrauktu. Kaut gan vienreiz mūs pat iesūdzēja tiesā, ka nepaņēmām uz "Baltiādi" – it kā būtu sabojājuši nākotni.

Taču olimpiāde nav vienīgais tramplīns un nav dzīves veiksmes garantija. Svarīgāks ir kas cits – vai industrija varēs pēc tam piedāvāt dalībniekiem pietiekami interesantu darbu? Viņi zina sev cenu un rutīnas darbam var nepiekrist.

Pirms dažiem gadiem man bija sajūta, ka Latvija neprot izmantot savus zelta medaļniekus. Tagad esmu gatavs nedaudz mīkstināt savu pozīciju, jo redzu, ka daži dalībnieki strādā ar interesantiem projektiem valsts labā.

Piemēram, Eduards Kaliničenko. Viņš izveidojis portālu, kurā apkopota statistika par vispasaules olimpiādes dalībniekiem. Sasniegts tāds līmenis, ka uz šo resursu atsaucas kā uz oficiālo avotu. Es arī nedaudz palīdzu, mēs viņu atbalstām un tur tiešām ir ļoti precīza informācija.

Eduards pabeidzis Kembridžas universitāti un šobrīd strādā, manuprāt, Francijā. Taču interesi pret olimpiādēm nav zaudējis, piedalās šajos procesos un pagājušajā gadā bija mūsu komandas vadītāja vietnieks. Un, kā jau teicu, lielāko daļu uzdevumu mūsu olimpiādēm izdomā bijušie dalībnieki.

– Ko saņem uzvarētāji?

– Ja viņi atbrauc ar medaļu, tad saņem reālu naudu. Taču to saņem tikai medaļnieki. Tā ir sistēma – kamēr tev nav rezultātu, ir ļoti grūti. Kad uzvari – tu esi visās avīzēs, telefons ir karsts, birst piedāvājumi. Vienu nedēļu. Pēc tam visi aizmirst.

– Augstskolās taču arī var iestāties?

– Jā, kaut arī parasti viņiem ar to tāpat nav grūtību. Šo bērnu problēma ir tāda, ka viņus plēš uz pusēm – brauc tur, piedalies tur. Kad un kā viņš gatavosies – nevienam nerūp.

– Uzvarētājs iegūst visu?

– Uzvarētājs iegūst visu.