Mūsdienās garākā čūska ir tīklainais pitons – tie regulāri mēdz pārsniegt sešu metru garumu, bet garākie eksemplāri pietuvojas 10 metriem. Smagākās un lielākās čūskas gods savukārt pienākas zaļajai anakondai – lielākie īpatņi var svērt pat ceturtdaļu tonnas! Taču šīs abas sugas šķiet vien kā vidusmēra čūskas, ja salīdzina ar rāpuli, kas mitis tropiskajos mežos un purvainās vietās pirms 60 miljoniem gadu, paleocēna ērā.
Tas bija dažus miljonus gadu pēc tam, kad pēc gigantiska asteroīda trieciena un šīs kataklizmas sekām bojā bija gājuši dinozauri. Dzīvība uz Zemes palēnām atguvās. Ja iepriekš uz sauszemes valdīja ar asiem zobiem apbruņoti tiranozauri un to "radinieki", tad nu bija pienācis lielo čūsku laiks.
Titāniskā boa ir izmirušu milzu čūsku ģints un iekļāva visas boa un anakondu sugas, kas dzīvoja mūsdienu Kolumbijas teritorijā paleocēna vidus un beigu posmā. Šajā laikā pamazām sāka pieaugt arī zīdītāju daudzveidība, taču tie aizvien bija izmērā nelieli. Mitrajā un siltajā klimatā vislabāk jutās tieši lieli rāpuļi.
Cik liela tad bija milzu boa? Karlosa Džaramilo veiktie pētījumi liecina, ka 13 metrus garas boa nebija nekas neparasts. Tātad par trešdaļu garākas nekā mūsdienās lielāko sugu paši grandiozākie eksemplāri. Balstoties uz atrastajām fosilijām, Džaramilo ar komandu arī izveidoja divus šīs čūskas pilna mēroga modeļus. "Tikai tad, kad tu tai nostājies blakus, tu patiesi apjaut, cik milzīga bija šī čūska!" pētnieks atzīst izdevumam "Discover Magazine".
Liecības par šo gigantisko boa uzietas pirms vairāk nekā desmit gadiem kādās ogļu raktuvēs Kolumbijā. Kopš tā laika apkaimē atrasta ne viena vien fosilija, kas liecina – šīs čūskas savulaik bijušas ļoti izplatītas. Titāniskā boa savu dzīvi, visticamāk, pavadījusi uz zemes. Tā bija pārāk smaga, lai rāptos kokos. Pārsvarā čūska gulējusi nekustīgi, gaidot, kad pa tvērienam būs kāds upuris. Ēdienkartē bija gan milzu bruņurupuči, gan krokodili, kas norīti veseli. Pēc tam čūska bagātīgo maltīti lēnām sagremojusi mēnešiem ilgi. Veiksmīgu medību gadījumā, ja upuris ir gana liels, tai būtu jāpaēd vien trīs līdz četras reizes gadā, spriež Džaramilo.
Paleocēnā klimats bija siltāks nekā tagad. Tas liek uzdot jautājumu – vai planētai sasilstot, arī čūskas atkal kļūtu lielākas? Floridas Universitātes paleontologs Džonatans Blohs par šādu notikumu attīstību izsakās ar šaubām – mūsdienās tās dzīvotnes, kur savulaik vislabāk jutās milzu čūskas, tiek strauji iznīcinātas saimnieciskās darbības rezultātā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
