Pirmā diena. Norunātā grupas tikšanās vieta - DUS blakus Liepājas šosejai netālu no Jaunpils krustojuma, tad ceļš uz Klaipēdas ostu, kur, lai nebūtu divas reizes jāšķērso Polija, ar prāmi jāpārceļas uz Vāciju. Motocikli noslogoti ne pa jokam: rezerves daļas, pārtika, teltis, guļammaisi utt. Prāmja biļetes jau laicīgi pasūtītas, ostā uz "iečekošanos" jābūt ap 19:00. Moči, izņemot Aivara spēkratu, kas šķauda un sprauslā, iet kā nākas, un ostā ierodamies plānotajā laikā. Novietojam braucamos prāmja "vēderā", paši ieņemam vietas kopkajītē. Prāmis lēnām atstāj ostu. Gintam tieši šodien dzimšanas diena. Uz prāmja klāja to atzīmējam ar visa laba vēlējumiem un kausu alus. Mums piebiedrojas nejauši sastaptie vācu motobraucēji. Kopīgi tosti, dziesmas un pasākums ievelkas krietni pēc pusnakts. Labi vien ir, jo pagulēt neērtajos kajītes krēslos tāpat nav iespējams. Pieveikti 197 kilometri.
Otrā diena. Rīts ataust drēgns un mitrs. Prāmis kavējas. Ap 11:00 piestājam ostā Zasnicā (Sassnitz). Nobraucam no prāmja. Te gadās neliela aizķeršanās, jo Kārļa V. mocim nonīkusi pakaļējā riepa. Kopīgiem spēkiem ātri vien tiek nomainīta sadurtā kamera un varam doties ceļā. Mums jānokļūst Kuhelmisā (Kuchelmis), kur notiek ikgadējais vācu JAWA fanu saiets. Pa ceļam apskatam piekrastes klintis Hagenā (Konigstuhl) un kādu kūrortpilsētiņu. Jau tumsā ierodamies Kuhelmisā. Vācu jawisti mūs sagaida ar bravo saucieniem un uguņošanu. Patīkami. Iepazīstamies, uzslienam teltis, paēdam vakariņas un pie alus kausa papļāpājam. Izrādās, viņi šādu nedēļu ilgu pasākumu rīko katru gadu, kad sabrauc JAWA cienītāji no visas Vācijas. Jāteic, absolūtais vairākums no viņiem ir cienījamā vecumā. Jauki, ka esot pensijā, var nodoties hobijam. Pieveikti 198 kilometri.
Trešā diena. Rīts ataust saulains, bet auksts - tikai +80C. Vispirms brokastis, tad paredzēts kopīgs izbrauciens ar putnu zoodārza (Vogelpark) apmeklējumu Marlovā (Marlow). Pirms tam tikai jānovērš Aivara Jawas šķaudīšana. Konsīlijs nolemj, ka vaina ir izpūtējā. Tas tiek nomontēts un uzlikts karsēties uz līdzpaņemtās plītiņas, tautā sauktas "kerasinkas". Vāciešiem tas ir vesels šovs, jo neviens agrāk nav redzējis, ka izpūtēji tiek grilēti, lai novērstu iekšējo uzdegumu. Lai nu kā, bet mērķis ir sasniegts - mocis rūc kā bitīte, un Aivara sejā atgriežas sen neredzēts smaids. Varam doties paredzētajā izbraukumā. Vācieši pabrīdina, ka viņi ātri nebraukšot. Mums nav iebildumu, bet tad seko pārsteigums - opji salec močos un aizvālē kā plēsti. Knapi līdzi tiekam. Jā, kas ikdienā pieradis traukties pa bāņiem, tiem 100km/h, protams, nav nekāds ātrums. Pēc putnu zoodārza apmeklējuma visi dodamies atpakaļ, pa ceļam šķērsojot vairākas skaistas mazpilsētiņas. Diena ir izdevusies, arī vakars jau klāt. Seko vakariņas, kopīga pasēdēšana, alus un dziesmas. Pieveikti 146 kilometri.
Ceturtā diena. Rīts. Vēl joprojām auksts. Brokastis, un tad jau gatavojamies pamest mūsu viesmīlīgos vācu draugus. Šodien paredzēts nokļūt Berlīnē un "ieņemt" reihstāgu. Jo vairāk uz dienvidiem, jo siltāks paliek. Tas priecē. Pēcpusdienā bez starpgadījumiem iebraucam Berlīnē. Pilsēta liela, satiksme blīva. Ļoti grūti braukt kolonā. Piestājam pie Brandenburgas vārtiem. Jūtos kā tāda filmu zvaigzne - visi apkārtējie steidz fotografēt mūsu komandu. Kā teica viens policists, sen neesot redzēts tik daudz braucošu Jawu Berlīnē. Novietojuši braucamos stāvvietā, kas nemaz nav stāvvieta, bet drošības saliņa astoņu joslu ielas vidū, dodamies aplūkot Aleksanderplatz. Jūtos vīlies, jo plača vidū izrakta milzīga būvbedre un norit ēkas būvniecības darbi. Vēl tik jāapmeklē reihstāgs. Te nu motociklam ir tā priekšrocība, ka var iebraukt tur, kur ar auto nekad netiktu. Tā nu pieripinam pie paša reihstāga. Neliela fotosesija, un dodamies ārā no Berlīnes. Ir jau vakars, un jāmeklē kempings, kur pārnakšņot. Navigatorā atrodam tuvāko kempingu 8kilometru attālumā, sazvanāmies, noskaidrojam, ka vietas ir, un dodamies turp. Te arī tiek pieļauta kļūda, nesameklējot kempinga vietu reālā kartē. Braucam, braucam, braucam, līdz, izmetuši slaidu loku, šodien otro reizi iebraucam Berlīnē, kur arī atrodas meklētais kempings ("D.C.C. Camping am Cossinsee"). Visi noguruši, "cemme" baigā. Ko vainot? Tikai sevi. Navigators dabū iesauku "nafigators". Uzslienam teltis. Kempings liels un labs ar visām labierīcībām, bet ir viens "bet". Par dušas, plīts, veļasmašīnas izmantošanu katru reizi jāmaksā atsevišķi, un lietošanas laiks ir dikti ierobežots. Man tas šķiet gana dīvaini. Vakariņas, pārspriežam dienas piedzīvojumus un dodamies pie miera. Pieveikti 270 kilometri.
Piektā diena. Laiks paliek arvien siltāks. Sapakojamies un dodamies Čehijas virzienā. Reljefs paliek pauguraināks. Ļoti skaisti dabas skati! Mazās pilsētiņas, kurām jābrauc cauri, ar savu arhitektūru raisa patiesu sajūsmu. Vienā tādā (Schlepzig) arī piestājam, lai pastaigātos pa šaurajām ieliņām. Apmeklējam vietējo lauku labumu tirgotavu, kurā atrodas arī mājas liķiera un brandvīna ražotne. Tiek piedāvāti turpat uz vietas gatavoti saldējumi. Izvēlos alus saldējumu. Garšīgs un īpatnējs. Pēc garduma notiesāšanas alkometrs uzrāda 1.5 (!!!) promiles. Braukt nedrīkst, bet pēc 20minūtēm viss ir OK. Nākamais apskates objekts - Šprēvalde (Spreewald). Ļoti interesanta vieta! Tāds kā Venēcijas lauku variants. Noparkojam močus, nopērkam biļetes braucienam laivā un gida-stūrmaņa pavadībā dodamies divu stundu izbraucienā pa neskaitāmajiem Šprēvaldes kanāliņiem. Laiks paskrējis nemanot. Dodamies tālāk un laicīgi atrodam kempingu (Thornwaldblick). Pieveikts 201kilometrs.
Sestā diena. Šodien paredzēts tikt līdz Prāgai. Drēzdenei pabraucam garām, jo pieņemts lēmums tik karstā laikā pilsētās neiegriezties, tāpēc ka, pirmkārt, bīstami spēkratus atstāt bez uzraudzības, otrkārt, motociklistu apģērbā šādā karstā laikā var iznīkt. Šķērsojot Saksijas Šveici (Sachsische Schweiz), piestājam aplūkot brīnumaino dabas veidojumu Bastejklintis (Basteibrücke) Elbas upes krastā. Skatus grūti aprakstīt, tas jāredz pašam. Pēc pastaigas un pusdienām vietējā ēstuvē, dodamies tālāk. Vakarpusē ierodamies Prāgā. Veiksmīgi tiek atrastas studentu kopmītnes, kas pārtapušas par hosteli ("Hostel Strahov", Prague 6, Vanickova 7). Esam paredzējuši šeit palikt divas naktis. Novietojam močus pie ieejas. Skrīveru konfekšu kārba dežurantei un tantuks ar mieru pieskatīt braucamos. Alda mocim strauji paliek tukša riepa. Laime gan, ka tas nenotika, braucot pa ielu! Kļūme tiek novērsta, un esam gatavi doties naksnīgā pastaigā pa vecpilsētu, kas atrodas nieka pusstundas gājiena attālumā no naktsmītnes. Nu dikti jau skaista vecpilsēta ir naktī! Naktsdzīve tur sit augstu vilni. Pilnas ieliņas cilvēku, pārsvarā jauniešu. Krietni pēc pusnakts nolemjam, ka laiks atgriezties hostelī. Ceļš ved kalnup. Ir divi varianti - vai nu iet kājām, vai braukt ar taksi. Mēs, tie švakākie, noķeram taksi. Tie stiprākie iešot kājām. Taksists gadās vietējais Šūmahers, un pēc 10 minūtēm jau esam numuriņā. Tie stiprākie tumsā nomaldās un ierodas pēc divām stundām, kad mēs jau saldi guļam. Pieveikti 202 kilometri.
Septītā diena. Šodienas plānos ietilpst apgūt netālu esošos objektus. Organizētā kolonnā piebraucam pie prezidenta pils vecpilsētā, lai to aplūkotu dienas gaismā. It kā jau transporta kustība nav atļauta, bet policija neiebilst. Ar savu ierašanos sagādājam neviltotu prieku tūristu bariem un viņu gidiem, kas tūlīt apstāj mūsu braucamos. Par Prāgas arhitektūras pērlēm uz mirkli tiek aizmirsts un gidi aizrautīgi sāk stāstīt par kādreizējo čehu motorbūves lepnumu - Jawu. Pa to laiku mēs nesteidzīgi izmetam loku pa vecpilsētas ieliņām un braucam tālāk. Nākamā pieturvieta - Konopište (Konopiště), kur atrodas Jawa muzejs. Gida pavadībā vēsturiskie motocikli tiek aplūkoti un iemūžināti foto un videofailos. Mūsu nākamais mērķis ir Jawu dzimtene - rūpnīca Tiņecā (Týnec nad Sázavou). Knapi to atrodam, jo nav nekādu norāžu, un pati rūpnīca ieaugusi kokos. Ēkas iespaidīgas, bet izskatās pamestas. Arī čehu motorbūves gigants, līdzīgi kā mūsu pašu "Sarkanā Zvaigzne", nav bijis gatavs kapitālisma tirgus attiecībām. Vienā ēkas daļā gan vēl darbība notiek, bet tas ir sīkums, salīdzinot ar kādreizējo varenību. Kopumā ņemot, visai nomācošs iespaids. Šodienas plāni izpildīti, dodamies atpakaļ uz Prāgas hosteli, lai vakarā tie, kam vēl spēks, vēlreiz dotos paklaiņot pa Prāgas ieliņām. Jūtos saguris, un šo vakara pasākuma sadaļu izlaižu. Pieveikti 111kilometri.
Astotā diena. Sakām ardievas Prāgai un dodamies Slovākijas virzienā. Šodienas mērķis - sasniegt Zemos Tatrus.
Maza atkāpe par ceļošanas īpatnībām, izmantojot retromoci. Jāpatur prātā, ka nebraucam ar superbaikiem, bet mototehniku ar cilindra darba tilpumu 350cm3, kas, salīdzinot ar mūsdienu tehniku, tāds mopēds vien ir. Tātad maksimālais ātrums, braucot pa šoseju nepārsniegs 80-90km/h. Ik pēc aptuveni 50kilometriem jātaisa pauze, jo braukšana nav sevišķi ērta - nogurst mugura, sēžamvieta un kājas. Rezumējot iepriekšminēto, jārēķinās, ka vidējais pārvietošanās ātrums diezin vai pārsniegs 50km/h. Tas viss jāņem vērā, plānojot dienas maršrutu.
Visu dienu braucot, pret vakaru šķērsojam Čehijas - Slovākijas robežu un nokļūstam Ružamberokā (Ružomberok). Izvēlamies pēc izskata necilu viesu māju ar domu, ka būs lētāk, bet vietu nav. Turpat blakus tāda lepnāka māja. Ejam apjautāties. Vietas ir! Cenas? Pa lēto! Latvijā par tādu naudu neizdotos atrast naktsmājas. Saimnieks ļoti laipns. Iekārtojamies numuriņos. Pēc veiksmīgā pārbrauciena var arī atļauties kādu "Kozel" aliņu. Pieveikts 471kilometrs.
Devītā diena. Krietni atpūtušies, atvadāmies no laipnā mājastēva un dodamies Augsto Tatru virzienā. Laiks gan ne visai - migla. Kalni gar ceļa malu jau paliek tādi nopietnāki. Iebraucam Tatranska Lomnica. Atstājam močus stāvvietā, ejam uz pacēlāju, lai nokļūtu kalnā Lomnický štít, kas atrodas 2634 metrus virs jūras līmeņa. Pacēlājs uzved mūs līdz pārsēšanās vietai Skalnate Pleso. Diemžēl uz smaili pacēlājs neved - migla. Žēl gan! Neko darīt, dodamies atpakaļ, "sitam pa federi" un braucam tālāk. Šodienas galamērķis -Spiškas cietoksnis (Spišský hrad). Veiksmīgi nokļūstam stāvvietā cietokšņa pakājē. Tas uzcelts uz kaļķakmens klints apmēram 11. - 12. gadsimtā un aizņem apmēram 4hektārus. Tā ir viena no lielākajām šāda veida senajām būvēm Viduseiropā. Iespaidīgi! Pa nebūt ne lēzenu taciņu dodamies apskatīt šo būvi no iekšpuses. Šajā vietā par tūristiem ir padomāts. Ir gan apraksti, gan audiogids, gan ēstuvītes un suvenīru bodītes. Pēc pastaigas pa cietoksni netālu arī atrodam viesu māju (Penzión Ranch F&A&H). Var teikt, ka mūsu ceļojums gandrīz beidzies, jo atlicis vairs tikai tālais mājupceļš. Pieveikti 160kilometri.
Desmitā diena. Rīts ataust silts un saulains. Dodamies pāri Tatriem Polijas virzienā. Ceļš ļoti gleznains! Līkums aiz līkuma, augšā, lejā. Karstums +350C. Mocīši un braucēji dabū trūkties, bet visi iztur. Jau tumsiņā iebraucam kempingā pie Ļubļinas (GRAF-MARINA, 20-518 Lublin, Krężnicka 6). Tas gan izskatās pamests un nekopts, bet mums, nogurušiem un pārkarsušiem, gana labs. Ka tik ir kur telti uzsliet. Pieveikti 407 kilometri.
Vienpadsmitā diena. Laiks pa nakti kardināli mainījies - pūš vējš un kļuvis aukstāks. Pirms izbraukšanas parādās arī vīriņš, kurš iekasē naudiņu par telts vietām. Cauri Polijai gan neinteresanta braukšana. Līdzenumi un ceļš, ceļš, ceļš. Labi, ka vējš pūš no mugurpuses. Vakarā iebraucam Augustovā. Ar vietējo palīdzību sameklējam kempingu (Krolowa Woda). Baigā nekuriene! Meža vidus, ezera mala, bet atpūtnieku daudz. Paņemam četrvietīgās mājiņas, lai pirms rītdienas brauciena kārtīgi atpūstos. Pieveikti 356 kilometri.
Divpadsmitā diena. Polija, Lietuva, Latvija. Beidzot! Latvijas robežzīmes varētu arī nebūt, jo brīdī, kad fūru vadītāji sāk signalizēt un rādīt kulakus, jo, redz, mēs par lēnu braucot, ir skaidrs - esam mājās. Grenctālē mūs sagaida mājās palikušie līdzjutēji. Te arī viens no otra atvadāmies, jo gandrīz katrs dzīvo savā Latvijas stūrī. Man vēl "jāmizo" līdz Madonai. Pie Rīgas sāk līt. Ap 23:00 nosalis, bet varen apmierināts ieripoju pagalmā. Pieveikti 560 (!) kilometri.
Mazas pārdomas un secinājumi, apkopojot ceļojuma laikā gūto pieredzi:
Retrojawas, ja tās ir pienācīgi sagatavotas, tomēr ir gana izturīgi braucamie.
Maršrutu plānojot, jāņem vērā, ka tie nav ātrgaitas braucamie.
Ekipējumu izvēloties, īpaša vērība jāvelta ķiveres, cimdu un apavu kvalitātei.
Ļoti svarīgi, kāda kompānija salasās, jo psiholoģiskajai saderībai ir nozīme. Mums paveicās. Neapmierināto nebija. Pat ļoti sadraudzējāmies brauciena laikā. Ne velti, joka pēc, pat tapa Jawas himna ( http://www.youtube.com/watch?v=DUnZA_ZMgEI&feature=youtu.be)
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
