Laiks pēc Nacionālā filmu festivāla "Lielais Kristaps" ir īstais brīdis, kad paskatīties atpakaļ - uz to, ko redzējām kinozālēs. Tā ir filmu raža, kas uzņemta pēdējos divos gados un, visticamāk, liecina par to, kāds tad tas latvju kino ir un uz kurieni dodas. Tāpēc žurnāls "Kino Raksti" aicināja uz sarunu cilvēkus, kas kaut vai amata pienākumu dēļ ir noskatījušies visu šo apjomīgo filmu ražu un var nonākt pie kādiem secinājumiem. Sarunā piedalās "Lielā Kristapa" žūrija - Viktors Freibergs, Bruno Aščuks, Aiks Karapetjans un priekšsēdētāja Anna Viduleja, bet skatam no malas pieaicinātas Daira Āboliņa un Šarlote Līduma no pasaules kinokritiķu asociācijas FIPRESCI Latvijas nodaļas.
Tomēr izrādījās, ka šodien runāt par tīru kino ir praktiski neiespējami - tik cieši tas saistīts ar nozares finansējumu, profesionālām problēmām, autoru sociālo jutīgumu, sabiedrības viedokli un vēl veselu virkni apstākļu, kas sarunas pavedienu izvadāja pa visdažādākajiem līkločiem. Varbūt tāpēc, ka diskusija tika iesākta ar smagāko tēmu - spēlfilmām. Katrā ziņā ir skaidrs, ka šis bija tikai iesākums, nākamajā "Kino Rakstu" numurā (2010. gada janvārī) turpināsim - par dokumentālo kino, animāciju, studentu filmām un pārējo, kas šoreiz sarunas vēriena dēļ palika aiz borta.
Kristīne Matīsa: Mēs šovakar, es ceru, nerunāsim par festivāla organizatoriskajām lietām - arī tāpēc, ka šajos pārmaiņu laikos nav iespējams zināt, kas un vai vispār pēc diviem gadiem organizēs nākamo festivālu; varbūt tā būs viena no funkcijām, kas samazinātajam Kino centram vairs nebūs paceļama un tiks nodota Kinoproducentu asociācijai vai Kinematogrāfistu savienībai. Tāpat mēs šovakar noteikti netaisnosimies par žūrijas lēmumiem un neapspriedīsim, kāpēc tā vai cita filma ir vai nav dabūjusi balvu vai nomināciju. Daudz lietderīgāk būtu mēģināt saprast, ko mums parādīja "Lielais Kristaps" - kā izskatās Latvijas kino, kas ir tā stiprās un vājās puses. Vai, piemēram, pēc festivāla filmu skatēm ir iespējams runāt par Latvijas kino kā vienotu organismu ar kopīgām tendencēm, vai arī tas ir tik dažāds, ka varam runāt tikai par atsevišķām filmām?
Bruno Aščuks: Es gan gribēju iesākt ar dažām pieredzes mācībām, ko varētu nodot nākamā festivāla organizētājiem. Teiksim, saglabājot savus principus un lēmumus, tos varbūt jāmēģina tomēr kaut kā pozitīvāk pasniegt, lai nedotu iespēju izvērsties negatīvai noskaņai. Par tiem pašiem aktieriem - žūrijai, protams, ir skaidrs, kāpēc mēs nenominējām balvām nevienu galvenās lomas tēlotāju, bet reakcija uzreiz bija negatīva: "Kā tā, vai tad Latvijā nav labu aktieru?!"
Kristīne Matīsa: Žūrijas priekšsēdētāja Anna, protams, preses konferencē mēģināja izskaidrot, ka tā ir spēlfilmu tendence - arvien vairāk ir filmu, kurās galveno lomu vispār nav -, bet publikai droši vien tādi skaidrojumi ir par sarežģītu, visi uztver tikai virspusi - aktieru nav!
Bruno Aščuks: Nuja, un lai no tādas reakcijas izvairītos, mēs taču mierīgi varējām nominācijas nosaukumā nemaz nelietot ne galveno lomu, ne otro plānu - apvienot šīs kategorijas kā balvas labākajam aktierim un aktrisei, un viss.
Daira Āboliņa: Nu, mīļie, tagad jau vairs neko nevar darīt, bet ar šo žūrijas lēmumu tika apliecināts tas, ko jūs varbūt nemaz nebijāt paredzējuši, bet kas līdz šim jau dažādos veidos spiedās ārā pa visām vīlēm - kinoaktieru problēma patiešām Latvijā eksistē! Par kaut kādu regulāras filmēšanās treniņu vispār vairs nevar būt runa, teātra aktieriem nav kinopieredzes un attiecīgi nav arī rezultāta. Varbūt Gints Bērziņš bija pirmais, kas to šovasar publiski pateica1, varbūt kā apliecinājums šai tēzei var kalpot arī Mika Ozoliņa filma2, kas skaidri pierāda - pat ja latviešu aktieriem piemīt kaut kas tāds, ko var saukt par stilu, tad viņi ar savu ekspresiju kameras priekšā ļoti būtiski atšķiras no tā, ko pasaulē šobrīd saprot ar kinoaktieri. Ja tā ir tīra latviešu filma un režisors spēj šo īpašo teatralitāti kinematogrāfiski noformēt, tad tas varbūt strādā un var tikt noturēts par tādu latvisku piegājienu. Bet tikko kaut kas tiek miksēts starptautiski un režisoram ir cita tipa pieredze... Labi, nerunāsim par Ozoliņu, tie paši lietuviešu aktieri filmā "Nevajadzīgie ļaudis"3 taču pēc būtības ļoti stipri atšķiras no latviešu aktieriem, viņi ir daudz niansētāki.
Bruno Aščuks: Es nekādā gadījumā nedomāju, ka žūrijai būtu par kaut ko jātaisnojas, mani tikai mazliet samulsināja šī brīžiem pilnīgi neadekvātā reakcija uz dažiem lēmumiem, lai gan es ļoti labi saprotu, ka balvas vienmēr var sadalīt arī citādāk.
Daira Āboliņa: Tas viss tika uztverts kaut kā ļoti latviski. Es, piemēram, neesmu sastapusi vēl nevienu Kannu festivāla vai Berlināles žūriju, kurai kāds nesvilptu vai neūjinātu gala preses konferencē, tas ir tikai normāli!
Bruno Aščuks: Un vēl viena lieta, kas ir jāsaprot - vai mēs gribam tādu ļoti šauri noslēgtu nacionālu festivālu un līdz ar to arī kino, kurā kategoriski nepielaiž nevienu no malas? Jo liela daļa trokšņa bija arī par to, ka "Nevajadzīgos ļaudis" visi dēvē par lietuviešu filmu, taču tieši spēlfilmu jomā situācija šajā festivālā bija ļoti zīmīga - piemēram, Aleksandram Hānam4 saistība ar Latviju ir, manuprāt, daudz attālāka nekā Mārim Martinsonam. Parādās Miks Ozoliņš ar Amerikā uzņemtu filmu, parādās arī vienkārši kopražojumi, kā "Mazie laupītāji"5. Un tas taču ir tieši tas, uz ko mēs it kā vienmēr esam gribējuši iet - uz to, ka esam Eiropā un starptautiski sadarbojamies, ir dažādi fondi, no kuriem piesaistīt finansējumu, pie mums parādās arī Eiropas klases profesionāļi. Bet tad uzreiz pretī ir Anša Bērziņa vēstule - kāpēc dod naudu ārzemniekiem, nevis savējiem?!
Daira Āboliņa: It kā savulaik Pēters Simms nebūtu divus gadus pēc kārtas atzīts par labāko latviešu režisoru!
Bruno Aščuks: Tieši tā!
Aiks Karapetjans: Es tomēr gribu paturpināt par tiem aktieriem. Francijā, piemēram, kinoaktieri, kas piedalās studentu filmās, principā par šo darbu neprasa naudu, savukārt te honorāri ir gandrīz tādi paši kā lielfilmās, bet aktieri un režisori atklāti haltūrē - to taču uz ekrāna var redzēt!
Daira Āboliņa: Varbūt tā nav haltūra, bet nespēja?
Bruno Aščuks: Vai pieredzes trūkums. Ne jau velti pat ļoti labi aktieri tomēr iet filmēties tajos diezgan muļķīgajos televīzijas seriālos - tikai tāpēc, lai iegūtu vismaz kaut kādu pieredzi, kā strādāt kameras priekšā.
Anna Viduleja: Nu, redziet, es savukārt aktierus ļoti mīlu, un tāpēc man šķiet ļoti būtiski skaidri noformulēt šī festivāla situāciju. Kategorija "Labākais aktieris" un "Labākā aktrise" šogad izpalika nevis tāpēc, ka galveno lomu tēlotāji būtu tēlojuši zemā kvalitātē, bet tāpēc, ka šajā kategorijā nebija konkurences, jo latviešu kino šogad nepiedāvāja pietiekami plašu galveno lomu klāstu.
Daira Āboliņa: Un "Rīgas sargi"6?
Anna Viduleja: Es teiktu, ka tā tomēr ir ļoti līdzīga tendence - mēs nevaram runāt par viena likteņa izvērstu attīstību. Centrālā tendence tomēr ir, ka filmas veido par vairākiem tēliem, un šajā ziņā labākais ir tas, ka filmas zināmā mērā veido sabiedrības portretu. Acīmredzot tas mums visiem šobrīd ir svarīgākais - pievērsties nevis vienas personības attīstībai vai problēmām, bet situācijai sabiedrībā. Un tikai tāpēc mēs nolēmām, ka vienīgā prātīgā izeja ir vērtēt šo dažādo raksturu virknējumu spilgtās, bet fragmentārās izpausmes.
Protams, šis ir interesants fenomens - tas, ko esam vēlējušies teikt, ir izskanējis citādāk un izprovocējis pavisam citu sarunas tēmu. Runājot par šo tēmu, par Latvijas aktieru kinematogrāfiskumu - man šķiet, mums tomēr diemžēl jāatgriežas pie senās problēmas, pie scenārija. Ja kaut vai visizcilāko aktieri ieliek neadekvātā situācijā, viņam ir ļoti grūti ar cieņu tikt galā.
Daira Āboliņa: Bet Pēteris Krilovs "Lielā Kristapa" preses konferencē teica, ka tā tomēr esot režijas problēma...
Šarlote Līduma: Es gan gribētu teikt, ka arī man visu pēdējo gadu latviešu filmu kopējā katastrofālā nelaime šķiet laba scenārija trūkums. Tādu vienkārši nav! Tāpēc skatītājs filmu nesaprot, bet viņam tā tiek pasniegta kā kultūra, savukārt Holivudas filmu, kurā viņš visu saprot, zākā par izklaidi. Bet sakiet, kāpēc viņam vajadzīga tā kultūra, ja tur jāmokās, jo neko nevar saprast?!
Daira Āboliņa: Mīļie draugi, bet tad tā problēma ir dziļāka! Jo pēdējos gados Latvijā nekas nav uzskatīts par tik aktuālu kā scenārijs, visi scenāriji tiek ārzemēs attīstīti; turklāt cilvēkus, kuri sevi sauc par scenāristiem, nu jau vairs noteikti nevar uzskatīt par diletantiem. Viņu, protams, nav daudz, bet, piemēram, gan Nora Ikstena, gan Dace Rukšāne savulaik ir stažējušās ārzemēs un tur strādājušas ar saviem scenārijiem...
Tātad ir kāda problēma pašā lietas būtībā. Varbūt ir pēdējais laiks izdarīt to, par ko arī tiek runāts jau gadus piecus, - pasludināt, ka mēs piešķirsim nacionālās stipendijas tiem, kas spēj iestāties pasaules vadošo kinoaugstskolu scenāristu fakultātēs...
Bruno Aščuks: - Nu, tad jau par to visu jārunā plašākā kontekstā. Jo citādi - labi, mēs iedosim cilvēkam naudu, lai izmācās, bet ko viņš darīs, kad būs izmācījies? Viņš taču Latvijā nevarēs strādāt savā kinoscenārista profesijā!
Daira Āboliņa: Šeit neviens kinocilvēks nevar strādāt tikai savā profesijā!
Bruno Aščuks: - Un tas jau arī ir tas pamatjautājums! Bet scenāristi Latvijā, manuprāt, ir mūžīga problēma - nesen televīzijā redzēju kādus arhīva kadrus, kuros runāja kinostudijas scenāriju redkolēģijas vadītājs Grigulis7 un teica - nu, līdz šim mums ar scenārijiem bija ļoti grūti, bet tagad nāk jaunie, Viktors Lorencs, Zigmunds Skujiņš un citi, nu viss būs daudz labāk!
Daira Āboliņa: Bet, draugi, tā problēma sāk kļūt fatāla! Nu jau cik gadus Kultūras akadēmijā ir dramaturgu kurss, kuru vada profesionāls dramaturgs Lauris Gundars, tur taču jau gandrīz vairākas paaudzes izaugušas...
Bruno Aščuks: Nu labi, un cik spēlfilmu varēs iesākt no nākamā gada filmu nozares budžeta, par kuru šobrīd neviens vēl neko nezina? Man kā producentam jau ir iekrājušies vairāki scenāriji...
Daira Āboliņa: Labi scenāriji?
Bruno Aščuks: Nu, teiksim, dažādi, bet, ja tu runā par profesionalitāti, tad starp šo scenāriju autoriem ir arī Alvis Lapiņš... Tomēr šos scenārijus, kam jau pat proves ir uzņemtas, nav pat iespējams novērtēt un salīdzināt, jo šogad nebija konkursa jaunu aktierfilmu iesākšanai. Tāpēc tas, ko tu saki par daudziem Kultūras akadēmijas dramaturgiem, ir taisnība, bet viņiem jau nav, kur sevi pierādīt!
Anna Viduleja: Es gribētu atgādināt, ka kino ir kolaboracionisms - tā ir sadarbības māksla. Un tas, kas mums vitāli pietrūkst, ir iespēja mācīties attiecības. Pat ja scenāristam izdodas kādu patiesu atklāsmi ielikt patiesā situācijā un dialogos, tad es pieņemu, ka viņam ir grūtības sadarboties ar režisoru, kuram savukārt ir grūti sadarboties ar operatoru, kostīmu mākslinieku vai citiem filmas radošajā grupā, jo tādu apmācības tradīciju Latvijā nav. Lielbritānijā, par kuru es mazliet vairāk zinu, tiek no bērna kājas ieaudzināts - autorkino laiks ir pagājis, tu neesi vienīgais ģēnijs, kurš vienīgais zina, kā vajag, un var vadīt visu radošo grupu. Tavs uzdevums ir iedvesmot un sadarboties.
Daira Āboliņa: Anna, es tev varētu vienā aspektā piekrist. Atceros Elvitas Rukas scenāriju filmai "Medības"8, kad tas vēl bija diezgan zaļš, nupat tikai iesniegts laikam Kultūrkapitāla fonda konkursā, un tur bija kaut kas tāds, ka man likās - nu, ja to taisīs viens jauns režisors, tad tur nu kaut kas varētu saāķēties. Bet tagad uz ekrāna es redzu, ka atkal nav saāķējies! Un tas acīmredzot ir tas, par ko Anna runā - varbūt šie cilvēki sarunājas kādā individuālistu valodā, kas ir pašam kā māksliniekam saprotama, bet tai pašā laikā absolūti nav savienojama ar filmas radošās grupas valodu.
Šarlote Līduma: Es gribētu iebilst pret to, ka autorkino laiks ir pagājis. Tikai - tas laikam bija Dalī, kurš savulaik teica par glezniecību - vispirms galvenais ir iemācīties visu pareizi, kā vecmeistari dara, un pēc tam tu vari darīt, kā pats gribi. Bet nelaime jau tā, ka visi grib būt ģēniji uzreiz, bez iemācīšanās.
Anna Viduleja: Es, protams, pārspīlēju un arī pati ceru, ka autorkino laikmets nav beidzies, lai arī nav īpaši cerīgu liecību, ka šodienas kinematogrāfijā varētu parādīties kas līdzīgs Fellīni, Tarkovskim vai Godāram. Protams, ja personība ir spilgta, tā izlauzīsies un viņas balss izskanēs cauri visa veida šķēršļiem, bet mēs taču šobrīd runājam par Latvijas kinoražošanu, kuras līmeni mēs gribētu redzēt daudzmaz līdzīgu Eiropai.
Aiks Karapetjans: Runājot par Eiropu - mēs te krīzes laikā visu cenšamies nogriezt un naudu ietaupīt, bet Francijā Sarkozī tieši pašlaik finansējumu kultūrai paaugstināja par 40 procentiem! Es varu salīdzināt arī ar savu otro dzimteni Armēniju, kur inteliģence ir daudz lielāka autoritāte nekā Latvijā - šeit inteliģence vispār nerunā par kaut cik aktuālām lietām, tā nav opozīcijā valdošajam viedoklim un neaizstāv nekādus principus. Sociāli aktīvu pozīciju savulaik ieņēma arī Godārs un Trifo, bet Latvijā inteliģencei nav autoritātes ne sabiedrībā, ne valdībā.
Kristīne Matīsa: Tu domā, caur filmām būtu jāpauž sociāla aktivitāte?
Aiks Karapetjans: Ne tikai caur filmām, arī ar publiskām runām, un ne tikai tad, kad taisās kultūrai naudu nogriezt. Latvijas inteliģence uztraucas tikai par savām problēmām un vispār nepaskatās, kas notiek apkārt. Es šodien braucu ar tramvaju uz Ķengaragu gar Centrāltirgu un skatījos uz tiem cilvēkiem - tas ir gatavs kino, atliek ņemt kameru un taisīt, mēģināt kaut ko atspoguļot. Tas ir tas, ko darīja Dardēni Beļģijā vai Trifo Francijā, autorkino nemaz nav jāizdomā kaut kāda sava pasaule, kam nav sakara ar realitāti.
Anna Viduleja: Es domāju, Aik, tas, par ko tu runā, pašlaik jau mūsu kino notiek, un "Lielais Kristaps" to lieliski parādīja. Piemēram, jau minētie "Nevajadzīgie ļaudis" ir šodienas kino, tā nav nekāda idealizēta vide, bet gan reālas mūsdienas, turklāt autoriem ir sociāli aktīva attieksme, un tāpēc jau mēs šo filmu slavējam.
Daira Āboliņa: Jā, nu tikai nepārslavējiet, ja? Es varu nosaukt vismaz trīs piemērus, kas pierāda, ka režisors ir ietekmējies no pazīstamām Eiropas un pasaules shēmām, un patiesībā dara to, kas pasaulē bija modē pirms trim gadiem, bet šis dramaturģiskais uzstādījums sevi ļoti ātri izdzīvoja.
Anna Viduleja: Labi, iespējams, bet pamatvērtības ir svarīgākais; piemēram, līdzpārdzīvojums. Teiksim, šīs filmas tēls - sieviete, kura brauc uz Īriju meklēt darbu, - ir ar ļoti personisku attieksmi veidots raksturs, un, pateicoties kinotēliem, kurus izmanto autori, šim raksturam ir iespējams līdzpārdzīvot. Es saprotu, ka vienmēr vēl ir, uz ko tiekties, bet atbalstāma ir tendence runāt spilgtos kino tēlos par mums būtisku tēmu...
Bruno Aščuks: ...ko grūti atrast citās šāgada filmās.
Viktors Freibergs: Nu, jūs te parunājāt, tagad es pateikšu... (Smiekli.) ... par scenārijiem. Es saprotu, ka scenārists ir ļoti specifiska profesija, tomēr tā vismaz sākotnēji nenoliedzami ir sava veida rakstniecība - jo jāveido un jākonstruē personāži, kas būs dzīvi. Un parasti nezin kāpēc lieto vienu vienkāršu shēmu - ja tā runā dzīvē, tad to pašu var mierīgi laist uz ekrāna, it kā personāžiem būtu jārunā kaut kādās banālās frāzēs. Protams, ja paskatās Harolda Pintera lugas, tad šķiet - cik vienkārši to uzrakstīt! Tomēr arī tajā banālajā frāzē čau, kā tev iet? var sakoncentrēt runātā jēgu un daudznozīmību, ar vienu frāzi var radīt tēla raksturu, ja šo frāzi lieto īstajā vietā.
Nu labi, pieņemsim, ka scenārijs tiek ideālā veidā izstrādāts - kā Antonioni filmās, kur kadrs nav vienkārši tukšs, bet speciāli iztukšots, radot sajūtu, ka pirms tam tas bijis piepildīts. Arī scenārijam būtu jārada šī sajūta, ka tas ir kāds reducēts koncentrāts, nevis vienkārši pavirša kopēšana.
Bet tad scenārijā ienāk aktieris, kaut visvienkāršākajā sadzīviskajā situācijā, un tas viss vairs nestrādā! Nezinu, kas vainojams - es, paldies dievam, neesmu ne aktieris, ne režisors, ne producents; varu izteikties par visiem. (Smiekli.) Aktieri vienkārši atražo klišejas - ja viņam jāpaziņo slikta vēsts, tad viņš to izdara tieši tā, kā vienmēr tas darīts līdz šim, kā ir pieņemts spēlēt... Mīmikā latviešu aktieri vēl varbūt ir diezgan plastiski, bet, tikko atver muti, tā man pēdējie daži mati ceļas stāvus, jo balss visu nogalina! Būtībā tas nozīmē, ka nav valodas izjūtas - ne scenāristiem, ne aktieriem. Intonācija, balss tembrs un skaļums - tās visas ir ļoti būtiskas lietas, par ko jādomā arī aktierim, ne tikai režisoram.
Daira Āboliņa: Tāpēc, ka cilvēki iedomājas - realitāte nozīmē "taisni kā dzīvē", bet tā taču iznāk imitācija!
Viktors Freibergs: Jā, tas ir kaut kāds pārpratums. Protams, reālismu definēt nevarēs neviens - piemēram, literatūras teorijā tas ir vissarežģītākais koncepts. Tāpēc eksistē šīs maldīgās iedomas, ka pietiek uztaisīt tā, kā "parasti notiek". Bet tādā veidā nav iespējams izveidot tēlu, kas raksturo kaut ko vairāk, nekā tikai šo vienu epizodi.
Protams, kino jau ir tāda absurda lieta, kur, no vienas puses, ir jārada konkrēta, unikāla mirkļa izjūta un atmosfēra (kuras diemžēl lielākajā daļā filmu vispār nav), un tajā pašā laikā caur šo unikālo mirkli jāpavēsta kaut kas vispārinātāks. Tad skatītājam rodas empātija ar filmu, ar personāžu - šāda veida atplaiksnījumi ir arī "Nevajadzīgajos ļaudīs".
Anna Viduleja: Es jau kolēģiem žūrijas diskusijās esmu darījusi zināmu savu izpratni par kino, kurā esmu ietekmējusies no krievu teorētiķa Ļeontjeva. Viņa formulējums par mākslas, tātad arī kino funkciju ir: "раскрыть, выразить и скоммуницировать личностный смысл автора"9. Un man šķiet, ka visu jautājumu pamatā ir - vai mūsu autoriem, scenāristiem, režisoriem vispār ir kāds личностный смысл, kāda personiska jēga par šo pasauli, vai viņi spēj to sevī atklāt un izteikt interesantos kino tēlos, un galu galā - vai šie tēli ir saprotami un komunicē ar skatītāju.
Daira Āboliņa: Nu, es pieļauju, ka kāda jēga par to, kas notiek, viņiem tomēr ir, bet par tiem tālākajiem posmiem...
Anna Viduleja: Man savukārt šķiet, ka taisni tās jēgas nav. Es, protams, neņemtos tagad analizēt, ko tā personiskā jēga nozīmē, bet viens no piemēriem ir - tuksnesī cilvēks ūdenim piešķir pavisam citu personisko jēgu nekā tām straumēm, kas līst no krāna un aiztek notekcaurulēs.
Savukārt atklāsmi mēs varam cerēt iegūt tikai tad, ja mūsu darbībā ir kāds nopietnāks virsuzdevums nekā prieks rotaļāties ar dārgām spēļu mantām - kā tas diemžēl latviešu kinematogrāfijā bieži redzams.
Aiks Karapetjans: Mēs neesam opozīcijā, tur tā problēma - esam pārāk bailīgi!
Anna Viduleja: Aik, nav jau kam būt opozīcijā! Vai tad ir kāda skaidra pozīcija? Valda apjukums!
Aiks Karapetjans: - Bet, piemēram, Vācijā vai Francijā dokumentālisti vienmēr ir opozīcijā valdībai; ja viņi padzirdētu, ka valdība taisās nākamgad tērēt nezin cik miljonus latu Afganistānā, uzreiz būtu kāds viedoklis un diskusija. Bet pie mums ir filma no pilnīgām valdības pozīcijām - cik labi, ka mēs esam Afganistānā!
Daira Āboliņa: Varbūt mēs kā cilvēki esam kaut kādā ziņā morāli bankrotējuši?
Un varbūt taisnība ir Vestardam Šimkus, kurš kādā intervijā skaidri un gaiši teica - diemžēl mēs kā kultūras tauta neizdzīvosim, jo esam pārāk vārgi, mums nav iekšēja spēka!
Aiks Karapetjans: Mums ir drosme aizsargāt citus, bet ne sevi.
Daira Āboliņa: Tev taisnība, bet mums šogad ir Kairiša filma par Mārtiņu Rubeni10, kurš ir tieši tāds opozicionārs.
Aiks Karapetjans: Jā, bet ko viņš aizstāv? Ķīniešus, kas ir nenormāli tālu no mums!
Anna Viduleja: Kāda atšķirība, Aik? Vai tad kilometriem ir kāda nozīme?
Bruno Aščuks: Bet zināma taisnība Aikam ir, jo daudz drosmīgāk būtu pateikt nevis - es nebraukšu uz olimpiādi tāpēc, ka Ķīnā notiek tas un tas, bet nebraukšu tāpēc, ka Latvijā viss ir šķērsām!
Man likās ļoti svarīgi tas, ko Aiks teica par tiem cilvēkiem tramvajā - tieši tas jau arī ir tas, ko mēs atzīmējām, apbalvojot "Nevajadzīgos ļaudis" (ar visām iebildēm pret šo filmu, kādas arī man ir). Un tādu interesi par dzīvi šeit un tagad ir ļoti grūti ieraudzīt citās filmās - kāds, piemēram, Mika Ozoliņa filmai ir sakars ar to, kas notiek šodien Latvijā?! Cilvēkam galvā vienīgā problēma ir - kā dabūt miljonu no zelta zivtiņas, pārdot meiteni vai nepārdot! Godīgi sakot, arī "Mazajiem laupītājiem" - pat ņemot vērā visu banku krīzi - ir diezgan maz sakara ar reālo dzīvi.
Daira Āboliņa: Tāpēc, ka tas ir formāli! Es pat domāju, ka šogad vairāk kā jebkad režisori mēģina koķetēt ar lietām, kas it kā attiecas uz realitāti, un šajā kontekstā man visvairāk žēl Anda Miziša filmu. Man kaut kā likās, ka šī iecere bija tik ļoti tuvu tam, lai varētu kaut ko pateikt par šodienas Latviju, portretēt situāciju. Diemžēl tas viss ir palicis kaut kādos fragmentos vai slejās - kā avīze, kas ir sagriezta un izklāta uz galda, bet kopā salīmēta nav! Attiecību starp šiem filmas varoņiem nav, un pat ja ir, tad viņi ir no dažādām planētām. Tas atkal ir jautājums par šo dīvaino nespēju sarunājoties saprasties, vispār nonākt kontaktā - tātad kaut ko ļoti būtisku šie autori neprot...
Anna Viduleja: - Man arī šķiet, ka šis "Lielais Kristaps" uzrāda vairākas kopīgas iezīmes gan spēlfilmās, gan dokumentālajā kino, un tā centrālā slavējamā lieta ir tendence runāt par mums visiem būtisko saprotamā veidā, analizēt to un arī - aizstāvēt savus cilvēkus, nezinu, kā lai to precīzāk pasaka.
Daira Āboliņa: Jā, iepriekšējos gados tādu mēģinājumu bija ļoti maz, ērtāk vienmēr likās ar kādu atkāpi, ar kādu retro uzreiz jau paiet nostāk no šodienas. Tas, protams, arī ir tāds lineārs paņēmiens, kā atkāpties no realitātes - tikpat labi jau konkrētās attiecībās ar tagadni var palikt arī, runājot retro valodā.
Bet vispār mēs te kaut kā ļoti ātri visu salikām pa plauktiņiem - amatu mēs neprotam un filozofi arī neesam, tātad viss, sveiki, ejam mājās.
Bruno Aščuks: Nu nē, kopumā tas tā nav. Mēs te vairāk runājam par aktierkino, kur tiešām redzamas profesionālas problēmas, toties dokumentālajā...
Kristīne Matīsa: Pirms gadiem trim kādā Kinematogrāfistu savienības rīkotā diskusijā Ivars Zviedris teica - varbūt beidzot vajag atzīt, ka latvieši neprot taisīt aktierkino, un netērēt tam naudu, bet atdot visu dokumentālistiem...
Bruno Aščuks: Nē, aktierkino arī ir bijis labs - kad gadā uzņēma desmit filmas, tad viena divas bija veiksmīgas... Bet tagad mēs uzņemam gadā vienu filmu un brīnāmies, ka tā nav laba!
Daira Āboliņa: Jā, bet uzmanīgu dara tas, ka visās filmās redzamas vienas un tās pašas problēmas!
Anna Viduleja: Es arī domāju, ka aktierkino attīstībai ražošanas apjoms ir ļoti būtisks...
Daira Āboliņa: Un to jūs sakāt šajā krīzes laikā, kad cilvēki nezina, vai rīt varēs aiziet uz veikalu?
Anna Viduleja: Jā, jo ir diezgan biedējoši iedomāties, kas šajos tuvākajos gados notiks ar latviešu aktierkino.
Kristīne Matīsa: Šogad "Lielais Kristaps" izbaudīja tādu trekno gadu rezultātu, kādu varbūt vēl ilgi nepiedzīvosim - festivālam pieteiktas deviņas un konkursā sešas pilnmetrāžas spēlfilmas ir rekords, kas kopš padomjlaiku intensīvās ražošanas nav piedzīvots...
Anna Viduleja: Un šis ražošanas apjoma pieaugums ir radījis ārkārtīgi pozitīvu lietu - ļoti daudzās kinoprofesijās mums ir parādījušies jauni, talantīgi vārdi. Pirms gadiem pieciem vēl tika aktīvi diskutēts par to, kā lai saglabā paaudžu pārmantojamību skaņu režijā, montāžā un citās profesijās, bet, paldies Dievam, tagad redzam, ka viņi ir! Tāpēc no šāda profesionālā viedokļa filmas kā produkta kvalitāte ir ievērojami paaugstinājusies.
Daira Āboliņa: Es nu gan īsti nepiekrītu. Protams, šogad nebija vērojami tādi ekscesi kā savulaik, kad uz ekrāna aktierim mute un ausis vienkārši aizpeld, bet žūrija izliekas, ka neko neredz, jo kaut kādu māksliniecisko centienu dēļ esam gatavi piedot profesionālas neprasmes. Tomēr tieši šo profesionālo brāķu dēļ pat tad, ja mums arī uzrodas kaut kas konvertējams, tas nav nevienam rādāms, jo ir vai nu šausmīgi slikta skaņa, vai vēl kāds defekts, kura dēļ šo filmu nekur pat uz noskatīšanos nepieņem.
Katrā ziņā es vairs neesmu tāda optimiste, kāda biju vēl pirms laba laika - man patika mētāties ar apgalvojumiem, ka paies vēl pieci gadi, un kāda latviešu filma noteikti iekļūs kāda A klases festivāla konkursā, varbūt pat saņems balvu; nu tā taču nevarētu būt, ka tas nekad nenotiks! Tagad es vairs tā neapgalvotu, jo izrādās, ka šis kontakts starp filmas veidotājiem, par ko Anna sākumā runāja, ir tik personiska lieta, tā ķīmija ir tik smalka... Tas būs brīnums, ja pie laba scenārija dabūs klāt labu režisoru, aktieri sapratīs, ko no viņiem grib, un vēl nebūs skaņas brāķa vai attēla defektu... Es par to kaut kā vairs neesmu tik pārliecināta. (Smiekli.)
Bruno Aščuks: Par brīnumiem jau nekad nevar būt pārliecināts, tie vienkārši ir jāgaida, un tad notiek! Tikai, ja tāda talantu grupa vispār parādītos, tad būtu jānovalda tās tipiski latviskās tieksmes un jācenšas tai nevis traucēt, bet palīdzēt...
Kristīne Matīsa: Diemžēl tieši spēlfilmas ir tās, pēc kurām ne tikai A klases festivāli, bet arī pašmāju skatītājs vērtē kino ainu valstī un veido savu viedokli par to. Tāpēc konceptuāls jautājums, ap kuru "Lielā Kristapa" laikā bija diezgan daudz ņemšanās arī publiskajā telpā - vai Nacionālā festivāla žūrijai ir kaut kādā mērā jārēķinās ar skatītāju viedokli par filmām? Man gan pašai ir pietiekami daudz pretargumentu, kāpēc skatītāju skaits kādai filmai automātiski negarantē visas balvas - tad jau nebūtu jārīko festivāls, pietiktu ar statistikas pārvaldes datiem; acīmredzot ir tomēr kāds iemesls, kāpēc pasaulē izdomāti kinofestivāli un to žūrijas. Tomēr arī Dita Rietuma, kura nevarēja būt klāt diskusijā, lūdz pajautāt - kāpēc izskatās, ka žūrija apzināti nav pievērsusi uzmanību tām filmām, ap kurām publiskajā telpā līdz šim bijis lielāks troksnis, tātad tās skatītājiem ir vismaz pazīstamākas, ja ne labāk patikušas?
Bruno Aščuks: - Bet tas taču ir pašsaprotami, ka žūrija neņem vērā, piemēram, režisora iepriekšējos nopelnus vai citus blakusapstākļus - noskatās konkrētu filmu un runā par to! Un diskusijas bija ļoti vētrainas, viedokļi brīžiem ļoti atšķirīgi - tas arī ir dabiski.
Mani gan izbrīna, ka šādu jautājumu uzdod tieši Dita, jo tieši viņa taču noteikti ir visos festivālos pieredzējusi, ka publikas un žūrijas interese par konkrētām filmām ne vienmēr sakrīt...
Viktors Freibergs: Izskaidrojums ir ļoti vienkāršs - kino, protams, ir kolektīva un mehāniska māksla, tāpat arī skatīšanās ir kolektīva māksla - visi sasēžas kinozālē, un droši vien ir loģiski, ka viņus saskaita. Tomēr es nezinu nevienu konkursu, kurā žūrijai pārmestu, ka to labāko dzejas krājumu neviens nav lasījis vai gada gleznu neviens nav skatījies. Vienkārši kinozāles mehānika vedina domāt par skaitļiem, bet tas taču nebūtu jāabsolutizē. Oskars Vailds ir teicis - nevis mākslai jācenšas kļūt populārai, bet cilvēkus jācenšas padarīt par māksliniekiem.
Kristīne Matīsa: Man šajā sakarībā nesen trāpījās brīnišķīgs citāts, ko pirms 29 (!) gadiem - 1980. gadā rakstījis kinozinātnieks Ābrams Kleckins, tātad šī problēma ir gandrīz mūžīga. "Kad kārtējo reizi noskaidrojas, ka filma, kas ieguvusi speciālistu augstu novērtējumu un balvas visai autoritatīvos festivālos, tomēr nespēj izsaukt lielum lielā vairumā skatītāju pat ne atzinību - viselementārāko interesi, lietpratēji kārtējo reizi skumji nopūšas un gudri spriež par skatītāju nepietiekamo sagatavotību, par kino izglītības ieviešanas nepieciešamību mūsu skolās utt." Tālāk Kleckins raksta, ka izglītība diemžēl nepalīdzēs, ja skatītājam nav iekšējas vajadzības "meklēt mākslas darbā tā māksliniecisko būtību"; viņš meklē atslodzi, izklaidi, laika nosišanas veidu utt. Tas ir gandrīz tas pats, par ko runāja Šarlote - skatītājs neredz jēgu piepūlēties un par to vēl naudu maksāt...
Viktors Freibergs: Nu, bet ne jau Kristapa žūrija viņus izaudzinās, tāda mērķa mums noteikti nebija.
Daira Āboliņa: Nevienai žūrijai nekad nav ne par ko jātaisnojas.
Kristīne Matīsa: Protams, ne, ar to jau mēs iesākām šo sarunu, bet varbūt žūrijai vērtēšanas procesā ir jātur prātā kādi tamlīdzīgi kritēriji?
Daira Āboliņa: Katra žūrija izveido sev kādus kritērijus un principus, un ar tiem arī strādā. Protams, ja šogad žūrija būtu nolēmusi atzīmēt filmas, kam ir pietiekams mākslinieciskais spēks un tās patikušas arī publikai... Tikai neidealizēsim "Rīgas sargu" fenomenu, viena daļa publikas, kas tos noskatījās, vēlāk teica - labāk nebūtu to darījuši...
Bruno Aščuks: To jau rādīja arī interneta komentāri Kristapa laikā...
Daira Āboliņa: Jā, bet no otras puses - kaut kādā kontaktā ar auditoriju filmām tomēr būtu jānonāk! Kāpēc tad tie režisori vispār šīs filmas taisa? Neviens no viņiem pagaidām nerada tāda līmeņa mākslu, ka būtu neapšaubāms kā autors un mākslinieks, bet arī publika šīs filmas neakceptē...
Šarlote Līduma: Mēs atgriežamies pie tā paša jautājuma - publika neakceptē tāpēc, ka nesaprot, un nesaprot tāpēc, ka scenārijs ir tiešām nesaprotams...
Viktors Freibergs: Es domāju, arī režisoram būtu jāpēta auditorija un jādomā, lai viņa filma patiktu publikai. Ne jau nu tik primitīvi, ka izrēķināt shēmu, uz kuru visi noteikti pavilksies, bet režisors taču nedrīkst atsvešināties no tās vides, kurā dzīvo un kurai taisa savu kino. Tur jau no malas neviens nevar palīdzēt - vai tad Nacionālais Kino centrs tagad izstrādās rekomendāciju sarakstu, kam jābūt filmā, lai tā patiktu publikai?! Filmu taisa režisors un producents, un, ja viņi nepazīst vidi...
Daira Āboliņa: Visbiežāk viņi pat nezina, kādu filmu grib uzņemt! Tajā ziņā gan Ēķim un Graubam var uzsist uz pleca - viņi zināja, ko grib, un trāpīja īstajā auditorijā. Tomēr liela daļa pārējo sākumā gan domā, ka taisa filmu publikai, bet tad, kad izrādās, ka publika to neskatās, tad lepni pasludina sevi par māksliniekiem, kam nemaz nevajag nekādus skatītāju tūkstošus...
Bet sakiet, ko gribat, tas tomēr ir slimīgi, ja no apmēram 30 režisoriem, kas mums te Latvijā būtu saskaitāmi, tikai vienu pašu Graubu interesē uztaisīt filmu, kas patiks tautai. Tomēr tāpēc jau arī nevar sākt taisīt kaut kādus izņēmumus, piemēram, nodibināt balvu šāda tipa filmām, lai autoriem nav tik sāpīgi, ka neko citu viņi nedabū... Jo tas vedina uz ļoti skumju secinājumu - ka nav iespējams uzņemt profesionāli grodu filmu, kas patiktu tautai. Vai tad tās ir nesavienojamas lietas?
Anna Viduleja: Mūzikā ir skaidrāka lietu kārtība - Lielā mūzikas balva izvērtē un atzīmē sasniegumus klasiskās mūzikas jomā, jo tā ir un paliks augsne, no kuras barojas džezs, roks, pops un citi mūzikas virzieni. Šie skatītājam vieglāk uztveramie un skaitliskam vairumam tīkamākie virzieni var pastāvēt un attīstīties tādēļ, ka pastāv klasiskā mūzika.
Filmu nozarē nepastāv skaidrs nošķīrums, tādēļ ir svarīgi kopt un veicināt klasiskās kino vērtības atsevišķās profesijās un darbos kopumā, lai būtu vide, kurā rasties arī kvalitatīviem izklaides un komerckino virzieniem.
Ja "Lielais Kristaps" ir instruments, ar kura palīdzību norādīt uz kvalitātēm, kas latviešu kino - kaut vai kā tendences - parādās un būtu veicināmas, tad, protams, mēs meklējam un atzīmējam sociāli aktīvas, patiesas un profesionāli augstvērtīgas filmas. Man liktos būtiski, ja tagad profesionāli kinokritiķi novērtētu šo situāciju, izanalizētu un uzrādītu šodienas kinoprocesa bildi - ko tad mēs te redzam.
Daira Āboliņa: Profesionāliem kinokritiķiem te ir diezgan grūti ko pasākt, jo nav tādu instrumentu, ko šīm filmām varētu piemērot - liela daļa no tām profesionālam sietam izkrīt cauri jau daudz agrāk. Paldies dievam, mēs gan Latvijā ar vienu tendenci esam tikuši galā - vairs nelietojam tādus kritērijus: "Nu, vietējai lietošanai jau tā filma ir okei...". Jo nav vairs nekādas vietējās lietošanas, skatītājs sen jau ir pieradis normālos kinoteātros skatīties pasaules kino vismaz labā tehniskā kvalitātē un zina, kā jāizskatās normālai filmai; viņš nesaprot, kāpēc tad viņam būtu jāskatās kāda vietējā filma, ja to ir vienkārši grūti skatīties vai sadzirdēt. No šī līmeņa provinciālisma mēs esam gandrīz atbrīvojušies, un varbūt tam būs arī kādas pozitīvas sekas. Bet no otras puses - varbūt tas ir arī grūtāk, jo siltumnīca ir noārdīta, un ko tad tālāk? Normālas kinoražošanas, draugi, tuvākajos gados patiešām mums nebūs!
Viktors Freibergs: Bet mums šeit jau arī nav jāmeklē izeja no situācijas, mēs to vienkārši nevaram atrast. Mēs arī nevaram pateikt, kādas filmas un par kādu naudu turpmāk būtu jātaisa, mēs varam palīdzēt tikai ar kritisku skatu, bez aplinkiem. Es saprotu, ka visiem ir grūti, bet analītisks skats varbūt var palīdzēt. Protams, ne jau ar tādu zemtekstu, ka "nu es tiem draņķiem parādīšu", kritikai ir jābūt konstruktīvai, tomēr no kritizējamā autora tas arī prasa zināmu inteliģenci - cilvēkam ir jābūt gatavam arī uz radošu neveiksmi, pie tā ir jāpierod. Piemēram, ģēnijam Ingmaram Bergmanam dažas filmas ir vienkārši briesmīgas!
Bet vēl es gribu atgādināt, ka ir mainījušies kinoskatītāja ieradumi, un arī tas sola filmām nākotnē arvien mazāk skatītāju, turklāt ne vienmēr tā ir pašas filmas vaina. To pašu taču runā par literatūru - jā, grāmatas šobrīd lasa mazāk, bet ne jau tāpēc, ka rakstnieki sākuši sliktāk rakstīt! Digitālie mediji ir mainījuši uztveres mehānismus, turklāt tie vienmēr bijuši atkarīgi no laikmeta gaisotnes. Es septiņdesmitajos gados trīs reizes vienā nedēļā gāju uz kino skatīties Antonioni filmu "Profesija - reportieris", pat neko īpašu par to nezinādams un nedomādams, bet šobrīd cilvēks iemet datorā DVD un pirmajās piecās minūtēs izlemj, ka tas viņam neder, jo vizuālu kārdinājumu ir ļoti daudz un filma diemžēl tiek marginalizēta. Tomēr tas nenozīmē, ka literatūrai, kuru mazāk lasa, vai filmām, kuras mazāk skatās, būtu mazāka nozīme kultūrā.
Daira Āboliņa: Par šo pašu tēmu man bija pirms gadiem diviem saruna ar Andreju Končalovski, kurš arī teica - drīzumā kino skatīsies tāpat, kā lasa labas grāmatas. Cik tādas cilvēkam vajag? Maz, bet dažas tomēr vajag. Un skatīsies tās filmas tikpat vientuļi, varbūt divvientulībā; tā kļūs par elitāru mājas kultūru. Man jau arī mājās viena siena joprojām netiek aizbarikādēta, jo ir sapnis, ka es tur kādreiz ielikšu lielo ekrānu labai mājas kinozālei... Varbūt tiešām nav jābaidās no tā, ka drīzumā kino kādu, iespējams, uzrunās personiskāk, bet līdz ar to uz kādu citu neattieksies nemaz...
1 - Žurnāla "Kino Raksti" iepriekšējā numurā ( Nr. 5 (24) / 2009) Dairas Āboliņas intervijā "Kino bez saules" operators Gints Bērziņš saka: "...un latviešu aktieri ar savām saspringtajām replikām. Tas, kas man nepatīk un nepatika arī "Pitonā" - nu nevar latviešu aktieri tā vienkārši pateikt vienkāršu frāzi! (..) Es pieļauju, ka tieši tas ir viens no iemesliem, kāpēc Pakalniņas filmas nav ģeniālas, bet tikai labas."
2 - "Es gribu tavu meiču" (spēlfilma, režisors Miks Ozoliņš, 2009, 77'), "Lielā Kristapa" panorāmas skatē, kinoteātrī "Parex Plaza" - no 30. oktobra
3 - "Nevajadzīgie ļaudis" (spēlfilma, režisors Māris Martinsons, 2008, 95'), "Lielajā Kristapā" astoņas nominācijas, balva kā labākajai spēlfilmai
4 - Filmas "Jāņu nakts" režisors Aleksandrs Hāns dzimis Latvijā, bet 70. gadu vidū kopā ar vecākiem emigrējis no valsts un kopš tā laika dzīvo Austrijā.
5 - "Mazie laupītāji" (spēlfilma, režisors Armands Zvirbulis, 2009, 80'), "Lielajā Kristapā" četras nominācijas, balva par labāko spēlfilmas režiju un Skatītāju balva
6 - "Rīgas sargi" (spēlfilma, režisors Aigars Grauba, 2007, 118'), "Lielajā Kristapā" sešas nominācijas, balva labākajam spēlfilmas māksliniekam un labākajai otrā plāna aktrisei
7 - Rakstnieks Arvīds Grigulis Rīgas kinostudijas scenāriju redakcijas kolēģiju vadīja no 1962. gada līdz 1967. gadam.
8 - "Medības" (spēlfilma, režisors Andis Mizišs, 2009, 80'), "Lielajā Kristapā" desmit nominācijas, četras balvas
9 - Atklāt, izteikt un komunicēt autora personisko jēgu
10 - "Loengrīns no Varka Kru" (dokumentālā filma, režisors Viesturs Kairišs, 2009, 80'), "Lielajā Kristapā" nominēta kā viena no labākajām pilnmetrāžas dokumentālajām filmām, novembrī izrādīta kinoteātrī "K.Suns"
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
