No 4. līdz 8. septembrim jau 17. reizi norisināsies Baltijas jūras dokumentālo filmu forums - starptautisks pasākums dokumentālo filmu profesionāļiem un filmu skatītājiem. Sadarbībā ar foruma veidotājiem portāls "Delfi" piedāvās filmu recenzijas, ko veidojuši Latvijā pazīstami dažādu nozaru pārstāvji - kino mīļotāji un kino eksperti.
Filmu "Vecmāmiņa Lo-Fi" vērtē Shipsi no grupas "Instrumenti".
"Vecmāmiņa Lo-Fi" (2011) ir aizraujoša dokumentālā filma par dāņu izcelsmes islandiešu kundzīti, kura savu muzikālo karjeru uzsāka 70 gadu vecumā. Deviņu gadu laikā līdz sava mūža izskaņai Sigridura Nīlsdoutira radīja vairāk nekā 600 dziesmu, izdeva 59 albumus, iedvesmoja virkni cienījamu mūsdienu mūziķu, arī "Múm" un brīnišķīgos "Sin Fang". Šī īpatnējā, sirmā debija radīja īstu viļņošanos islandiešu kultūras telpā. Vieni smaidot apbrīnoja viņas frīcīgo uzvedību, citi no sirds ienira mazliet infantilajā, bet patiesajā mūzikā. Lai arī kādi katram motīvi, skaidrs ir tas, ka šāds personāžs pats par sevi jau raksta sižetu un nodrošina lielu intrigu par filmu.
Šādā gadījumā, gluži kā Ivara Zviedra "Dokumentālistā", režisora galvenais uzdevums ir pēc iespējas nepastarpināti nodot šo tīrradni auditorijas acīm un ausīm. Kopumā tas ir izdevies. Mani nedaudz nogurdināja filmas autoru centība katru detaļu un satura nodaļu izdaiļot mākslinieciskā aizrautībā – te video efekti, te stop-motion animācija, aplikācijas, sirreālas kolāžas – režisori izpaudušies gluži kā sapriecājušies studenti kursa darbā. Sviests uz sviesta, kā viedi mēdz teikt režisors Uģis Olte. Bet, kad uzzināju, ka filmu radījuši kino amatieri, kuru pamatnodarbošanās ir mūzika, piedevu, sapratu, pieņēmu. Šī filma ir viņu debija kvikmyndir pasaulē, balstītā lielā mīlestībā uz Sigridurtanti un apbrīnā par viņas dzīvi.
Vērojot šīs kundzes ikdienu, skatoties viņas radošumā, vēlreiz aizdomājos par tēmu, kuru esam pārrunājuši gan ar vienaudžiem, gan vecākiem ļaudīm no mūzikas un mākslas pasaules. Par viedokli, ka īstie brīnumi, radošie pārsteigumi cilvēkā dzimst tikai jaunībā (citiem tikai bērnībā), savukārt pieaugot arvien palielinās prāta bremžu, robežu nospraušanas īpatsvars iepretim spontānām, iracionālām darbībām. Tas, saprotams, ir pamatots novērojums, mēs lielākoties zinām izcilus jaunības dienu albumus, nejaušas, ģeniālas muļķības, kurām seko pārdomāti un garlaicīgi palagi. Bieži vien vecumdienās rokgrupas ķeras pie simfoniskā orķestra, taču nevis tādēļ, ka tas sola pārsteigumus, bet gan tādēļ, ka tas ir kā melns smokings, kā rūgtas smaržas, V.S.O.P. kristāla glāzē, personīgās studijas ar hi-end zelta dzīslu vadiem. Tad mūziķi no sirds mēģina izvilināt bērnišķīgo spontanitāti, bet tas ir ārkārtīgi sarežģīts uzdevums – izlauzties no zelta vadu būrīšiem.
Filmas varone muzicē ļoti lo-fi apstākļos – savus albumus viņa raksta audio kasetēs, spēlē smieklīgu Casio sintezatoru, veido mazliet neveiklus ritmus ar virtuves inventāru – garšvielu trauciņiem, katliem, čaukstina folijpapīru, centīgi dzied vājā balstiņā. Tas, protams, rada iespaidu par nenopietnu cilvēku, par cilvēku, kurš līdz galam nav pieaudzis. Cilvēks, kurš pēc zināma vecuma sasniegšanas uzvedas kā bērns, kā Inese Saulīte no Kombuļiem, kā Daniels Džonstons no Ostinas. Bet visiem tiem, kuri dzīvo "normālās dzīves", tā ir atklāsme par māksliniecisku nepraktiskumu, kurš ļauj pilnvērtīgi izbaudīt mūžu. Mēs visi, kas mēģinām kaut ko radīt, savā būtībā esam kombuļu ineses. Mēs visi pārvaram bailes izskatīties neveikli. Bet – ko tad galu galā nozīmē "neveikli"?
Dod, Dievs, šo brīnumu saglabāt. Dod prātu nepieaugt līdz galam. Noskatieties filmu!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
