Kad burkas cieši aizskrūvētais vāks beidzot padodas, izrādās, latviešiem kritusi tā ”laimīgā” loze savu vietu džungļos izcīnīt duriana ēšanas sacensībās. Ja ne gluži šokējoša, tad liels un nepatīkams pārsteigums šī ziņa latviešiem ir noteikti, jo zvaigznes bija gatavas parakstīties uz visu... izņemot duriana ēšanu...
Pārējos hoteļa iemītniekus, bet jo īpaši igauņus, gaidāmās sacensības uzjautrina. Igauņu zvaigznes ir pārliecinātas, ka, ja lietuvieši par iespēju atgriezties džungļos cīnījās, žonglējot, latviešiem ir jāēd durians, viņiem atliks tikai viena iespēja – malaiziešu vārdiņu minēšana. It kā loģiski. Bet vai tā tas patiešām arī būs?
Lai vai kā, šoreiz uzmanības centrā ir duriana ēšanas sacensības. Spēles noteikumi paredz, ka uzvar tas dalībnieks, kurš pirmais apēd savu durianu. Ja visu augli nespēj apēst neviens, uzvar tas, kurš apēdis visvairāk. Tas, kurš izvemjas, no cīņas izstājas.
Šajā cīņā veiksmīgāks izrādās Ozols. Spriežot pēc vairāku hoteļa iemītnieku sacītā, viņa vēlēšanās atgriezties džungļos bijusi pārāk liela, lai pārvarētu riebumu un notiesātu savu durianu divtik ātrāk par pārējiem latviešiem. “Žēl bija noskatīties, jo viņš ir vienīgais, kurš tiešām necieš to augli. Pārējie to patiesībā varēja ieēst ļoti mierīgi,” teic Kadi.
“Tas, ka šodien nolēma uz džungļiem sūtīt Ozolu, bija saprotami un arī ļoti mīļi,” atzīst Kati. Viņasprāt, duriana ēšana nav nekāda joka lieta, jo, pirmkārt un galvenokārt, tas garšo vienkārši briesmīgi. “Tomēr viņš nepadevās, lai gan varēja pateikt „pē!” un neēst. Vispār Ozols jau vakar bija pārliecināts, ka šodien atgriezīsies džungļos. Viņš pat bija sakravājis mantas. Jau no paša rīta viņš bija kā spārnos – laimīgs kā mazs bērns. Tas bija mīļi, un man ir prieks, ka viņam izdevās.”
Ozola uzvara šajā spēlē nepārsteidz arī Allu. “Nu, kurš gan cits?” viņa noteic jautri, bet pārliecinoši. Viņasprāt, ja uzvarējuši būtu Regnārs vai Aivars, šos vīrus atpakaļ uz džungļiem būtu nešus jānes, jo labprātīgi viņi turp neatgrieztos. Tomēr Regnārs apgalvo pretējo. Režisors uzskata, ka džungļos bija jāatgriežas tieši viņam. “Džungļos neesmu no manis neatkarīgu apstākļu dēļ. Kaut gan uzskatu, ka man tur vajadzēja būt...” viņš teic. Savu zaudējumu Regnārs pamato, apgalvojot, ka Ozola veiksmes atslēga šoreiz bijis apstāklis, ka mūziķis nāk no daudzbērnu ģimenes, kamēr viņš pats ir vienīgais bērns ģimenē. Kā tas attiecināms uz šo situāciju? Regnārs uzskata, ka šajā spēlē ļoti daudz ko nozīmēja metode, kas parasti tiek izmantota, barojot mazus bērnus, proti – mudinot viņus ēst gan par māmiņu, gan par tētiņu, gan arī par māsiņu, brālīti sunīti un kaķīti, kamēr šķīvītis tukšs. “Tur es arī aplauzos, jo esmu vienīgais bērns ģimenē. Bet Ozols ir no daudzbērnu ģimenes. Viņš tika galā, jo viņam vēl bija, ko ēst par brālīti un māsiņu...” tā Regnārs.
Blefs vai patiesība? Ja Regnārs tiešām vēlas atgriezties džungļos, ko viņš vēlējās panākt, pēc spēles sakot: “Tas ir forši, ka viņš ir mūsu komandā. Ja nebūtu Ozola... Mēs visi esam brīvmākslinieki, bet Ozols ir ļoti mērķtiecīgs cilvēks. Es viņam novēlu uzvarēt!”? Vai tas ir kāds savdabīgs “baltā karoga” pacelšanas jebšu kapitulācijas veids?
Savukārt Aivars uzskata, ka Ozols uzvarējis, pateicoties viņa vērtīgajam padomam, ēdot durianu, elpot caur muti. “Tas ir diezgan elementāri, jo, līdz ar to, tu to smaku nejūti. Pats par sevi tas auglis ir garšīgs,” tā Aivars.
Līdzīgās domās par durianu ir Alla. “Es nesaprotu visus šos jokus, grimases un šausmas ap šo augli. Tā kā bērnībā bieži slimoju ar iesnām, man vispār ar to smaržu jušanu ir diezgan švaki. Tāpēc es to briesmīgo smaku nejūtu. Es tikai jūtu tikai garšu, un man tā patīk,” atzīst žurnāliste.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
