Irēna Bužinska: Lelles Baibas stāsts

Taču paradoksāli - vismaz pagaidām lelli Baibu popularitātes un atpazīstamības ziņā neviens nav pārspējis. Pat vēl vairāk - pelta vai slavēta, pat kožu saēstā tautiskā seģenē un bērnu paplūkātām bizēm lelle Baiba nu ir kļuvusi par kolekcionēšanas priekšmetu, turklāt pieprasījums pēc šīs rotaļlietas un tās cena arvien pieaug. Līdz ar to jājautā - ar ko gan šis masu produkcijas priekšmets ir saglabājis līdera pozīcijas kolektīvā atmiņā?

Te laikam nepieciešama tālāka atkāpe etnogrāfisko leļļu vēsturē. To izgatavošana līdz ar rūpnieciskās ražošanas uzplaukumu un sortimenta paplašināšanu tika uzsākta vispirms Vācijā un Francijā 19. gs. 70. gados. Arī Krievijas impērijā leļļu ražošana bija augstā līmenī, par to liecina fakts, ka pirmā leļļu kolekcija ar Krievijas guberņu iedzīvotāju stilizētiem tautastērpiem tika izgatavota Maskavas veikalā darbnīcā "Bērnu audzināšana" 1880. gadā. Šo uzņēmumu vadīja Anatolijs Mamontovs, slavenā mākslas mecenāta un kolekcionāra Savas Mamontova brālis. Viņu ģimene devusi lielu ieguldījumu ne vien tautas mākslas saglabāšanā, bet arī tautiskā stila izplatībā profesionālu mākslinieku vidū, pieaicinot tos radīt jaunu māksliniecisku noformējumu daudziem pēc tautas mākslas parauga izgatavotiem priekšmetiem, arī rotaļlietām. Nenoliedzami, tie bija unikāli darinājumi, turklāt nereti ļoti dārgi, un tos varēja atļauties tikai turīgi sabiedrības pārstāvji. 20. gs. sākumā etnogrāfiskās lelles jau kļuva par savdabīgu modes lietu - pat cara Nikolaja II atvases spēlējās ar šādām lellēm, tādējādi, iespējams, demonstrējot savu demokrātisko attieksmi pret saviem padotajiem.

Nākamais posms etnogrāfisko leļļu izgatavošanā saistāms ar neatkarīgās Latvijas gadiem. Kā zināms, ar leļļu izgatavošanu Latvijā nodarbojās nelielas amatnieku darbnīcas, pārsvarā veidojot rotaļlietas no auduma un koka. Nav precīzu ziņu, kur un kad tika izgatavotas pirmās lelles latviešu tautastērpos. Kā liecina saglabājušies paraugi no 20. gs. 20.-30. gadiem, vairumā gadījumu tika izmantotas ārzemēs rūpnieciski ražotas lelles, kuras īpašnieks ieģērba paša darinātā tautastērpā. Jebkurā gadījumā individuāls roku darbs nodrošina zināmu autentiskumu pat tad, ja etnogrāfisks tērps nav simtprocentīgi precīzs, - mūs uzrunā izgatavotāja attieksme un centieni apliecināt patriotismu arī rotaļlietas formātā. Katrā ziņā tas noteikti ir pilnīgi apzināts solis, lai stilīgu, modes prasībām atbilstošu, rūpnieciski ražotu lelles tērpu nomainītu pret tautiska stila darinājumu. Vēl lielākā mērā lelle etnogrāfiskā tērpā kalpoja par zīmi piederībai pie savas valsts un savai tautas bēgļu gaitās un piespiedu imigrācijas apstākļos. Ne velti visā pasaulē daudzās dažādu paaudžu latviešu ģimenēs tautiska lelle joprojām tika uztverta par Latvijas un tālās dzimtenes atmiņu simbolu.

Te varētu atgādināt par vēl vienu tautisko izstrādājumu jomu, kuri saglabājuši apbrīnojamo dzīvotspēju jebkuras politiskās iekārtas apstākļos. Tās ir no dzijas austas vai tamborētas mazas lellītes, kas arī tika izgatavotas gan visus brīvvalsts gadus, gan latviešiem dzīvojot jaunajās mītnes zemēs, gan kļuva par pieprasītu suvenīru arī padomju varas gados. Protams, par etnogrāfisku precizitāti nevar būt ne runas, tomēr tiek saglabāti tautastērpam tipiski krāsu salikumi vai zīmīgas detaļas. Līdz ar to šādas lellītes izpilda noteikta nacionāla simbola funkcijas.

Gluži citi pienākumi lellei latviešu tautastērpā tika iedalīti padomju varas gados, kad leļļu kolekcija PSRS tautu stilizētos tautastērpos kļuva par katra bērnu rotaļlietu veikala obligātu atribūtu. Jāatceras, ka bērns padomju sabiedrībā tika audzināts nevis kā individualitāte, bet gan kā paklausīgs kolektīva loceklis, kam caur spēli bija jāapgūst padomju dzīvesveids, sociālistiskā darba vērtības, uzvedības stereotipi, tostarp savstarpēja iecietība, mīlestība un draudzība ar citu brālīgo padomju republiku pārstāvjiem. Šādas etnogrāfiskas lelles tautu draudzības ieaudzināšanai tika ražotas katrā republikā, un tām tika dots kāds konkrētai tautībai tipisks vārds. Piemēram, lelli stilizētā ukraiņu tautastērpā sauca par Oksanu.

Sākotnēji šādas lelles tautastērpos visā PSRS teritorijā tika izgatavotas nelielos arteļos. Tās darināja no auduma ar vates pildījumu. Savukārt galva, rokas un kājas tika izgatavotas no krāsotas skaidu masas. Attīstoties sadzīves ķīmijas rūpniecībai, 20. gs. 60. gadu sākumā šīs lelles ķermeņa daļas, bet mazliet vēlāk visu lelles ķermeni sāka izgatavot no plastmasas. Uz šo laiku attiecas nelielu arteļu apvienošana lielākos uzņēmumos, pie tādiem pieder arī  Rīgas leļļu fabrika, kas atradās Latvijas PSR Tautas saimniecības padomes Mašīnbūves un metālapstrādes rūpniecības pārvaldes pārziņā. Tas bija nākamais solis vēl vairāk unificētas masu produkcijas ražošanas attīstībai. Līdz 20. gs. 60. gadiem etnogrāfisko leļļu tērpus šuva ar rokām, par to liecina apģērbā lietotie izšuvumi un tērpa apdare, bet 70. gados izšuvums tika aizstāts ar imitāciju, kas tika panākta ar iespējami plaši lietotu sietspiedes apdruku. To reprezentē arī rūpnīcas "Straume" jeb (pilnā nosaukumā) Rīgas elektro un mehānisko sadzīves aparātu, metālizstrādājumu un rotaļlietu rūpnīcas eksperimentālajā iecirknī radītais slavenākais izstrādājuma paraugs lelle Baiba Kurzemes reģiona - Bārtas novada - krāšņajā stilizētajā tautastērpā.

Lelle Baiba pilnībā izgatavota no lietas plastmasas. Arī bizes darinātas no sintētiska materiāla. Tautastērpam izmantots kokvilnas un vilnas audums, izšuvuma detaļas aizstājot ar melnbaltu un krāsainu apdruku. Sietspiedes apdruka izmantota arī vainaga noformējumā, papildinot tā augšējo malu ar sudraba krāsā appūstu plastmasas bumbiņu rindu. Neraugoties uz visu šo nosacīto stilizāciju, etnogrāfisko elementu un ornamentu proporcijas lelles Baibas tērpā saglabātas pietiekami pareizi. Par šo detaļu precizitāti liecina vēl viena lelle. Daudzi jau piemirsuši, ka Baiba nebūt nebija vienīgā "Straumē" ražotā tautumeita. Daudz mazāk pazīstama ir Baibas "māsa"  lelle Aina, kas savukārt ieģērbta stilizētā, tomēr atpazīstamā Latgales reģiona - Augšzemes novada - tautastērpā.

Kā liecina uzraksts uz padomju laika iepakojuma "pērles" - tipiskas brūni pelēkas, apdrukātas, ar metāla skaviņām sastiprinātas kartona kastes -, šīs abas ar kvalitātes zīmi apbalvotās "māsiņas" bija domātas bērniem vecumā no 3 līdz 10 gadiem. Tomēr īstenībā lellēm, it īpaši Baibai, bija deleģētas skaidri noteiktas reprezentācijas un suvenīra produkcijas funkcijas. Vēl tagad daudzu vecākās paaudzes sabiedrības pārstāvju atmiņā vispirms ir saglabājies lelles Baibas tēls ar koši blondajām, biezumā pietiekami pamatīgajām mākslīgā sintētiskā materiāla bizēm, iekārojams, tomēr ne vienmēr sasniedzams priekšmets. Tam par šķērsli bija šīs padomju laikiem ekskluzīvās rotaļlietas ļoti augstā cena - lelli Baibu varēja iegādāties par 11 rubļiem, bet lelle Aina maksāja vēl vairāk - 14 rubļus, ko ne katrs ierindas padomju pilsonis varēja atļauties. Gribas izdarīt pieņēmumu, ka lelles cena, iespējams, bija apzināti ideoloģisks solis - lelles tautastērpos vispirms kalpoja par eksporta preci, turklāt padomju veikalos tās cenas dēļ varēja sekmīgi aizpildīt plauktus arī tad, kad visas citas rotaļlietas kļuva par deficītu un zibenīgi pazuda no veikaliem. Ja arī lelli Baibu kāds nopirka, tā tika taupīta, jo par "lielu naudu" pirktu mantu bērnam nevarēja dot spēlēties katru dienu. Tā gluži neviļus lelle Baiba kļuva par patiesu simbolu. To vienmēr ikdienā varēja redzēt veikalu plauktos. To varēja pelt, varēja apbrīnot. Tagad liekas, ka Baibiņai bija vismaz divas pilnīgi pretējas, gan gribētas, gan neapzinātas funkcijas. Lelle tautastērpā vienlaikus demonstrēja nacionālo piederību un apliecināja nesatricināmo padomju tautu draudzību, taču īstenībā tā bija svešķermenis, savveida atmirstošais elements, nodeva pagātnes jūtām, jo sabiedrībā sekmīgi tika veidots jauns, unificēts pilsonis - padomju cilvēks, kam "dzimtene bija ne māja, ne iela, bet visa plašā Padomju Savienība". Taču ne velti lelli Baibu dēvējam par ikonu. Kādu zemapziņas kodu, slēptāko, iekšējo enerģiju līmenī lelle kā īstena ikona pat ar visu savu unificēto tautastērpu, padomju dizainu un vienīgi smaidu izraisošo kvalitātes zīmi bijusi kā tāda iekonservēta, neiznīdējamā latviskā identitāte - "nabassaite" ar mūsu kultūras senāko mantojumu, ar kura saglabāšanu arī šodien tik izmisīgi un ne vienmēr sekmīgi nodarbojamies.

Paradoksāli, ka šodien, kad tautas darinājumos liekam akcentu uz autentiskumu un individuālu roku darbu, kaut kas šajā produkcijā tomēr ne vienmēr līdz galam "nostrādā". Jā, viss ir etnogrāfiski, "pa īstam" arī Ievas Nikoletas Dāboliņas radītajā Saules meitā, kas ir tautas daiļamata meistaru pieaicinātas grupas - audējas, šuvējas, rokdarbnieces, pastalu meistara un rotkaļa - unikāls kopdarbs. Tikpat pārliecinošos konkrēta novada tautastērpos interneta veikalā "www.originali.lv" izstādītas pārdošanai lelles, kam, neraugoties uz cenu (27-50 latu), noteikti piemīt sava neatkārtojama burvība. Tomēr nezin kāpēc visas šīs tautiskās lelles vismaz manī nerada kopības sajūtu. Nebūt neaģitēju par vienu vienīgu nacionālo kostīmu, taču varbūt sākotnēji jāmēģina radīt kāda viena jauna ikona, mūsdienu dizaina prasībām atbilstošs latviskā skaistuma etalons tautiskas lelles izskatā, lai, to ieraugot "atvērtos sirds" un saslēgtos vienotības saikne ar ikvienu Latvijas tuvu un tālu novadu un tās iedzīvotāju. Patīk vai ne, par spīti visiem nopēlumiem un nievām, lelle Baiba kā ikona, simbols, zīmols vai zīme joprojām var kalpot par paraugu reālai popularitātei tautā.

Pateicamies Ināras Liepas privātajam Leļļu mākslas muzejam par sadarbību raksta veidošanā.