Sarunā piedalās:

Māris Baltiņš, Dr. habil. med., Valsts valodas centra direktors,
Ina Druviete, Dr. habil. philol., sociolingviste, LU prorektore,
Normunds Dzintars, Dr. philol., Liepājas Valsts 1. ģimnāzijas skolotājs,
Dzintra Hirša, Dr. philol.,
Rudīte Kalpiņa, žurnāla "Domuzīme" galvenā redaktore,
Toms Treibergs, dzejnieks, žurnālists,
Eduards Liniņš, publicists, Latvijas Radio 1 vecākais redaktors.

Eduards Liniņš. Kā un pēc kādiem kritērijiem vērtējama latviešu valodas šābrīža situācija Latvijā?

Ina Druviete.
Sociolingvistikas apakšnozarē, ko sauc par valodas politiku, ir skaidri izstrādāti kritēriji valodas situācijas raksturošanai. Tie ietver gan valodas formālo statusu, gan dažādu pakāpju lingvistiskās likumdošanas esamību, gan reālo etnodemogrāfisko un etnolingvistisko situāciju valstī. Gan arī tādu svarīgu kritēriju kā sabiedrības attieksme pret valodu, ko apzīmē ar terminu "lingvistiskā attieksme".

Lai izvērtētu konkrētas valodas situāciju valstī, šie faktori jāskata kopumā, turklāt neaizmirstot starptautisko fonu — mūsu gadījumā tie ir procesi Eiropas Savienībā un kaimiņvalstīs ārpus ES.

Jau kopš 1995. gada, kad Latvijā sāka veikt pirmos sociolingvistiskos pētījumus, apvienojām gan statistiskos rādītājus, gan lingvistiskās attieksmes pētījumus, tāpēc pašreiz mums ir izveidojies precīzs priekšstats, turklāt dinamikā, par latviešu valodas situāciju.

Pilnīgu priekšstatu var gūt, iepazīstoties ar Latviešu valodas aģentūras jaunākajiem pētījumiem, sevišķi ar pētījumu "Valodas situācija Latvijā: 2010—2015".

Ir jomas, kur latviešu valodas situācija ir stabila, un ir jomas, kur tā ir problemātiska, turklāt parādās jauni apstākļi, kuri latviešu valodas situāciju var ietekmēt negatīvi. Tomēr uz globālā sociolingvistiskā fona latviešu valodas situācija ir laba, jo pieder pie neapdraudēto valodu grupas, un tādu pasaulē ir tikai apmēram 300 no gandrīz 7000.

Valoda ar valsts valodas statusu, vairāk nekā miljonu runātāju, kas tiek lietota visās sociolingvistiskajās funkcijās, mūsdienu pasaulē nebūt nav izplatīta parādība. Tomēr mēs atrodamies ļoti asā valodu konkurencē ar divām valodām no t. s. "lielā desmitnieka" — ar angļu un krievu valodu.

Dzintra Hirša. Šī asā valodu konkurence ļoti ātri var novest latviešu valodu īpaši apdraudēto valodu grupā.

E. L.
Kādas ir 20 gadu izpētes posmā konstatētās tendences?

I. D. Latviešu valoda ir nostiprinājusies jomās, kuras ir iespējams regulēt ar likumdošanas palīdzību: oficiālajā jeb formālajā komunikācijā — valsts pārvaldē, pašvaldību iestādēs, izglītības sistēmā. Bet varam runāt par negatīvām tendencēm jomās, kuras nav regulējamas ar likumu, kur valodu lietojumu nosaka valodas lietotāju lingvistiskā attieksme. Liela problēma ir tā, ka, neraugoties uz 2012. gada referendumu, kur it kā visi argumenti tika salikti pa punktiem, latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas statuss aizvien nav pašsaprotams. Sabiedrībā joprojām nav pašsaprotama latviešu valodas prioritāte, tās unikalitāte.

Dz. H. Piekrītu, ka valoda nostiprinājusies ar likumdošanu regulētajās jomās, tomēr gribu uzsvērt, ka galvenokārt un tikai šajās jomās, bet pat tur ne pilnībā. Piemēram, dažās pašvaldībās tiek piekopts divvalodības princips, proti, iedzīvotāji var vērsties pašvaldībā un jebkuru informāciju saņemt krievu valodā. No tā izriet, ka pašvaldību darbā pieņemami tikai tie cilvēki, kas prot arī krievu valodu, tātad administratīvās jeb valstiskās funkcijas veikšanai tiek pieprasīta krievu valoda, kas Latvijā ir svešvalodas statusā, bet dziļākā būtībā tā ir diskriminācija uz valodas pamata, ko bieži vien pierādīt grūti. Tāda pati tendence vērojama amatpersonu darbā, nepamatoti lietojot krievu valodu.

Ar likumu mums ir nostiprinātas arī patērētāju tiesības, ar likumu nostiprināta vietu nosaukumu veidošana, ar likumu nostiprinātas publiskās tiesības un citas latviešu valodas tiesības, kas regulāri tiek ignorētas. Un likumi, manuprāt, šobrīd ir vienīgais, kas reāli spēj latviešu valodu kaut cik nosargāt. Valsts nostiprināšanā parasti pamatfunkciju veic izglītības sistēma valsts valodā.

I. D. Tieši latviešu sabiedrībā stiprākas kļūst sociālā bilingvisma, t. i., valodu paralēlā lietojuma tendences. Ir ilūzija, ka vienā teritorijā ar līdzīgiem nosacījumiem var pastāvēt divas vai vairākas valodas. Taču valoda ar lielāku runātāju skaitu tajā vienmēr būs uzvarētāja tad, ja nav pietiekami skaidri definēta valsts valodas prioritāte.

Šobrīd par galveno uzdevumu uzskatu tieši latviešu sabiedrības pārliecināšanu, ka latviešu valodai ir jādominē publiskajā telpā. Lienošās divvalodības tendences, par kurām varam pārliecināties ik uz soļa, ir ļoti bīstamas.

Šobrīd sabiedrībā ir vairākas aktuālas diskusijas, kas no valodas politikas viedokļa ir pilnīgi liekas. Latviešu valodai ir jābūt vienīgajai valsts valodai ne tikai juridiski, bet arī faktiski, tātad publiskajā telpā latviešu valodas — un tikai latviešu valodas — lietojums ir pašsaprotams.