Eksistence starp galējībām. Saruna ar džeza pianistu Aleksandru Hokinsu

Edgars Raginskis: Aleks, ļauj man tevi apsveikt – beidzot esi kļuvis pazīstams pasaulē! Proti, meklējot Tavu mūziku internetā, es trio albumu atradu kādā Krievijas vietnē. Tāpēc – apsveicu, esi zināms arī interneta tumšajā pusē! Ja mazliet nopietnāk, tad pirmoreiz sastopoties ar tavu mūziku turpat internetā, man pēc kādas tavas solo uzstāšanās pirmās pusminūtes radās divas konkrētas asociācijas – Sesils Teilors (Cecil Percival Taylor) un Telonijs Monks (Thelonious Monk). Ne tāpēc, ka tu censtos viņus atdarināt, bet tāpēc, ka tavā mūzikā saklausīju cieņas izrādīšanu viņiem kā iedvesmas avotiem. Saki, vai nekļūdos, abus šos vīrus piesaucot...?

Aleksandrs Hokinss: Nē, tev ir pilnīga taisnība. Abi uz manu radošo darbību ir atstājuši lielu iespaidu. Īpaši veids, viņu pieeja instrumentam. Gan viņu kompozīcijas valoda, gan improvizācijas valoda mijiedarbojas nevainojami. Citi mūziķi to nespētu atdarināt, notēlot. Uzreiz būtu dzirdams, ka tie ir viņi manā vai jebkura cita mūzikā.

ER: Lasot tavus biogrāfiskos faktus, pamanīju, ka intervijās nelabprāt piemini savu formālo izglītību, bet uzsver mūzikā apgūto pašmācības ceļā. Vai vari pastāstīt vairāk?

AH: Protams. Es ļoti cienu savus skolotājus. Runājot par skološanās formu, teiktu, ka man līdz šim ar saviem skolotājiem bijušas vairāk mācekļa-meistara attiecības. Man bijušas iespējas mācīties no citiem mūziķiem, ar tiem kopā muzicējot. Šīs valsts [Lielbritānijas – aut.] formālās muzikālās izglītības problēma ir tā, ka tā šeit ir ļoti konservatīva.

ER: Stīva?

AH: Tieši tā! Šeit skolotājs tev risinājumu saka priekšā nevis iedrošina to meklēt pašam. Man tas nav interesanti. Ja es gribu dzirdēt kādu, kurš spēlē kā Bils Evanss (Bill Evans), es klausos Bilu Evansu. Protams, ne visas mācību programmas ir tādas. Mani draugi ASV, piemēram, ir bijuši Entonija Brekstona (Anthony Braxton) vai Vadadas Leo Smita (Wadada Leo Smith) skolnieki, tātad, ir iespējama arī ļoti atvērta pedagoģiskā pieeja. Diemžēl, pie mums formālā izglītība šādu pieeju īsti neatbalsta... Mani allaž ir interesējuši mūziķi, kuriem ir savas individuālās balsis.

ER: Vai atceries konkrētu notikumu, kas tev lika izvēlēties mūzikas apguvi mācekļa-meistara attiecībās?

AH: To es nepateikšu gan, taču es uzaugu ar mūziku sev visapkārt. Skolā mums bija klasiskās mūzikas nodarbības. Tajās iepazinu klavierspēli kā fizisku aktu. Sapratu, kas man jādara, lai kļūtu labāks, varošāks. Tam un intensīvās mūzikas klausīšanās pieredzei sekoja nākošais loģiskais solis – vēlme spēlēt, darīt to kopā ar citiem. Nedomāju, ka tā bija apzināta izvēle. Tā drīzāk bija mana attieksme pret mācīšanos caur praksi.

ER: Pieredze liecina, ka ir pamanāms tevis minētās formālās izglītības trūkums to mūziķu izpildījumā, kuri instrumentu apguvuši pašmācības ceļā. Gluži vienkārši – par to liecina viņu spēles stils. Ņemot vērā, ka tu iemieso tādu kā abu pieeju kombināciju, saki, kā tu attiecies pret instrumentu, tā spēli gluži burtiski?

AH: Viena no lietām ir personīgā patika. Proti, kā pret instrumentu attiecas tie mūziķi, kurus cienu visvairāk. Tevis jau pieminēti Teilors un Monks. Arī Ričards Eibrams (Muhal Richard Abrams), Bads Pauels (Bud Powell) un citi. Viņi visi muzicē perkusīvā manierē un tā nebūt nav saistāma ar klasisko mūziku. Kad cilvēki runā par Sesilu Teiloru, viņi piesauc noskaņotas bungas. Esmu dzirdējis Kītu Tipetsu (Keith Tippett) runājam par "sirdi kastē". Arī es esmu audzis, apgūstot šo perkusīvo pieeju. Es, piemēram, spēlēju ar visai taisniem pirkstiem. Kā Monks.

ER: Viņš gan citādi nemaz nevarēja...

AH: Esmu dzirdējis viņu spēlējam Šopēnu. Turklāt, ļoti labi. Viena no lietām, kas mani saista improvizācijā, ir neparedzamības moments. Pazīstu klasiskās mūzikas disciplīnu, varu pat spēlēt ļoti akurāti, ja nepieciešams, bet man gribas reizēm nokļūdīties, nospēlēt divas notis vienas vietā un skatīties, kas notiks. Klasiska izpildījuma pamatā ir spēja kontrolēt. Arī man tas ir svarīgi, bet vēl interesantāk ir piedzīvot to, kas notiek, kad "palaid vaļā". Kas notiek, kad apzināti no šīs kontroles atsakies. Man patīk spēt mūzikā eksistēt starp abām šīm galējībām.

ER: Nojaušu, ka jautājums ir gan estētisks, gan filozofisks. Attiecības starp perfekciju un nepilnību, kas interesē arī tevi.

AH: Noteikti! Mani interesē process. Klasiski skolotiem mūziķiem svarīgs ir iznākums. Perfekcija slēpjas spējā nospēlēt pareizās notis noteiktā manierē. Man perfekcija var būt spēt izpildījuma laikā radīt dinamiku. Perfekcija var rasties grupas kontekstā, kad visi ir vienlīdzīgi, viens no otra atkarīgi, bet spēj arī izpausties kā indivīdi. Kā ģimenē, kā tādā mazā ciematiņā... Man perfekcija nozīmē arī vienlīdzīgas iespējas mūziķiem. Arī mani interesē rezultāts. Piemēram, pagājušā gadsimta 60. gados bija daudz mūziķu, kuri koncentrējās uz procesu un nepievērsa uzmanību tam, kā tas viss izklausās. Mani interesē, kā mūzika skan.

ER: Tas ir ļoti drosmīgi – apzināti ļauties zaudēt kontroli. Daudzi to vēlētos, bet nespēj. Vai tu šo nepieciešamību sajuti un apzinājies jau savas muzikālās izaugsmes sākumā?

AH: Manuprāt, tam piemīt pat tāds kā politisks aspekts. Tieksme pēc kontroles un racionālisma ir Rietumu pasaulei raksturīga. Man racionālisms nešķiet tik būtisks. Arī iracionālais var būt skaists. Kad skatos futbolu, man patīk skatīties uz Zidānu vai Pele, jo arī tur iracionālais ir skaists. Vai kad uz ielas dzirdu putnu balsis reizē ar kādu cilvēku dziedam – iracionāli un skaisti! Man tas šķiet Rietumiem, buržuāzijai raksturīgs dzīves tvērums – racionalizēt, spēt skaidrot un koncentrēties uz rezultātu kā perfekciju. Manā uztverē tā tiek pazaudēta sapņošanas burvība un iztēle. Racionalitāte ir laba, bet pasaulē ir daudz mūzikas tradīciju, kas ir gluži pretējas – transmūzika, šamaņu mūzika... Un arī tā ir skaista! Šāds uzskats man allaž ir bijis svarīgs. Un vēl. Man nekad nav šķitis interesanti spēlēt kaut ko īpaši sarežģītu. Zinu, ka, sēžot ilgāku laiku pie klavierēm, es to spēšu. Man tā nav mūzika, radošais process.

ER: Esmu pamanījis, ka reizēm mūziķi cenšas norobežoties no savu uzskatu paušanas ārpus mūzikas. Bija pat modīgi vienubrīd apgalvot, ka tu radi absolūtu mūziku, kurai nav nekā kopīga ar norisēm sabiedrībā. Man nešķiet, ka tu esi viens no viņiem...

AH: Tev taisnība. Nedomāju, ka ir tāda "absolūtā mūzika". Mūzika ir sociāla parādība. To rada cilvēki, kuriem katram ir sava vēsture, savi stāsti, sava attieksme. Ja es apgalvoju, ka radu tīru vai absolūtu mūziku, apgalvojums pats par sevi ir ideoloģiska piebilde. Tas esmu es, kurš tādējādi ieņem pozīciju nekomentēt procesus sabiedrībā. Kāpēc lai kāds labprātīgi vēlētos sašaurināt savu ietekmju loku, apgalvojot, ka viņa mūziku iespaido tikai mūzika?! Man, piemēram, patīk lasīt par arhitektūru. Tā spēj iespaidot gan tevi, gan tavu mūziku. Literārās formas spēj iespaidot muzikālās. Tāpēc man liekas, ka absolūta mūzika ir konceptuāli neiespējama.

ER: Pieminēji arhitektūru un aizdomājos par improvizācijas strukturēšanu. Protams, trio, sekstets vai jebkurš cits mūziķu sastāvs jau pats par sevi dod zināmus priekšnosacījumus kopīgai muzicēšanai improvizējot. Tomēr, kā šādos kolektīvos iespējas nospraust pieturas punktus, lai saglabātu spēju koncentrēties un nepazust "pļāpās"?

AH: Šis ir labs piemērs mūsu nupat runātajam par ietekmēm. Struktūra ne vienmēr ir apzinātu lēmumu rezultāts. Cilvēkiem piemīt spēja neapzināti veidot dažādas kārtības. Ir pat grūtāk apzināti radīt kaut ko pilnībā nestrukturētu. Ja es skaņdarbu iztēlojos kā celtni, tad skaņdarbs, kompozīcija ir kā šis celtnes ārējais veidols, fasāde. Šīs mūzikas patiesais izpildījums ir kā šīs ēkas iekštelpu plānojums, izvietojums. Arī futbolā – ir neskaitāmi veidi kā...

ER: Vai tu spēlē futbolu, starp citu?

AH: Nē. Man ļoti patīk futbols, bet neprotu to spēlēt... Tātad, ir neskaitāmi veidi kā bumbu pārvietot pa laukumu un iesist vārtus. Neskaitāmi veidi kā sasniegt mērķi. Muzicējot ansambļos man gribas atšķirīgu līmeņu kārtību. Reizēm, ja visi grupā novienojamies darīt ko ļoti noteikti, man tas šķiet interesanti. Mēs trenējam savu brīvību, lai beigās spēlētu pēc zināmiem noteikumiem. Un mēs tāpēc nekļūstam nebrīvi, ka esam izdarījuši izvēli.

ER: Trio tu muzicē kopā ar Nīlu Čārlzu (Neil Charles) un Tomu Skineru (Tom Skinner).

AH: Jā, kopā mēs muzicējam ļoti daudz. Arī kā ritma sekcija pavadot citus mūziķus. Tādējādi mēs viens otru iepazinām citādi, neveidojot kopīgus klišejiskus ieradumus kompozīcijā. Kad pievērsāmies savam trio, viens otra valodu lieliski sapratām. Šobrīd starp mums ir tāds paļāvības un sapratnes līmenis, ka varam spēlēt vai nu ļoti kopā vai katrs vienlaikus darīt savu.

ER: Lai arī gribētu tev jautāt vēl daudz ko, nobeigumā pilnīga trivialitāte. Kura pēdējā pusgada, gada mūzika tev kā mūziķim palikusi prātā?

AH: Ak, vai... Ir viena jauna pianiste no Slovēnijas – Kaja Drakslere (Kaja Draksler), kura dzīvo Amsterdamā...

ER: ... un spēlē kopā ar Matīsu Čudaru!

AH: Tieši tā! Kaja ir lieliska, viņas solo ieraksts tāpat. Pirms dažām nedēļām man bija kopīgs koncerts ar Īvu Riseri (Eve Risser) – jaunu franču pianisti, kura gandrīz pilnībā muzicē klavierēs iekšā.

ER: Vai klausītāji Ventspilī arī tevi redzēs rokoties pa klavierēm, vai tomēr paliksi pie taustiņiem?

AH: Es palikšu pie taustiņiem. Ir tik daudz mūziķu šobrīd, kuri to vien dara, kā spēlē klavieru stīgas. Nejūtu, ka man ar to vajadzētu nodarboties...