Mūsu saruna ir kā nomērīta. Pusstundas laikā atbildes uz jautājumiem ir precīzas kā satelītam pielāgota viedierīce. Dziedātāja saka – mums, latviešiem, nevajag izmainīt sevi sīknaudā un pārsteigties ar milzīgu pasākumu birumu par godu valsts simtgadei. Garanča arī stāsta par spēju saprast kāda posma beigas un jauna sākumu, par skatuvēm, kas palīdz dziedāt, par stāvēšanu pāri dziedātājiem tik nepatīkamajam publikas "bū" un sadarbību ar Raimondu Paulu pagājušā gada rudenī.

– Kas ir šī programma, kas skanēs jūlijā Dzintaru koncertzālē, vai tā tapusi īpaši šim koncertam?

Šī koncerta iespēja man tika piedāvāta. Šoreiz neesmu galvenais virzītājspēks organizēšanā. Arī dziedātāju izvēle nebija gluži mana. Pie programmas mēs patiesībā vēl joprojām strādājam. Var teikt, ka šis koncerts ir jauks turpinājums pagājušajā gadā iesāktajam, kad Dzintaros uzstājāmies kopā ar (Dmitriju) Hvorostovski un draugiem. Toreiz koncertam bija ļoti liela piekrišana, un, ja cilvēkiem ir prieks mani klausīties, es ar lielu prieku tam piekrītu. Redzēs, kā tas attīstīsies tālāk. Jebkurā gadījumā šāds festivāls Dzintaru koncertzāles programmā vasaras sezonā ir lieliska ideja.

– Vai atvērtā tipa koncertzāle, kāda ir Dzintaros, operdziedātājam palīdz vai traucē?

Šādos koncertos mūsu galvenā atkarība ir laiks. Cerams, ka nav iegrozījies kāds ziemeļu ciklons, kas ienes vēso gaisu. Taču tā ir pieredze, kas nu jau ir kādus gadus 15 – dziedāt atvērtajos koncertos. Mēs vienkārši mēģinām tikt līdzi situācijai, kāda tā konkrētajā mirklī ir. Taču, kad esmu uz skatuves, esmu koncentrējusies un ieslīgusi emocijās, pārdzīvojumos, kas nāk no skatītājiem, tādēļ kādas mazas nianses blakus es nemaz nepamanu.

– Kāda ir jūsu partnere šajā koncertā – Hibla Gerzmava?

Esmu ar viņu dziedājusi Pēterburgā, arī satikusi citos teātros. Tomēr liela iestudējuma, kurā esam kopā dziedājušas, mums nav bijis. Viņa ir ārkārtīgi emocionāla un jūtīga dziedātāja. Viņas karjera ir ļoti daudzpusīga, viņa dzied ne tikai operu, bet arī džezu un dara to fantastiski. Viņa ir tāda tipa sieviete, kas faktiski dzīvo nedaudz citā laika periodā, nekā tas ir pašlaik. Ar tādiem cilvēkiem ir aizraujoši satikties. Es esmu ļoti pragmatiska sadzīvē, bet uz skatuves es ļaujos citai pasaulei, bet par Hiblu ir sajūta, ka viņa ikdienā ļoti bieži dzīvo citā pasaulē, savukārt dzīve uz skatuves tiek pārcelta vēl pavisam citās dimensijās. Viņa ir ļoti jauka skatuves partnere un kā sieviete arī ļoti eleganta. Ar viņu tiešām var pasēdēt un pafilozofēt par dzīvi. Ļoti bieži dziedātājiem nav ne intereses, ne laika ar to nodarboties.

Neizmainīt sevi sīknaudā. Intervija ar operas zvaigzni Elīnu Garanču
Foto: Kārlis Dambrāns, DELFI

– Kas notiek tad, ja tīri cilvēcīgi ar skatuves partneri neizdodas saprasties?

Jā, ir bijuši gadījumi. Tad jāiedomājas Džordžs Klūnijs vai Breds Pits sev priekšā (smejas – red.). Es nekad neesmu mēģinājusi kādu pārliecināt savā labā. Ja es jūtu, ka situācija nav viegla ne vienam, ne otram, man nav problēmu vienkārši aiziet projām. Esmu elastīgs cilvēks, kas ļoti ātri var pieskaņoties, varu sarunāties un pieskaņoties jebkura tipa cilvēkiem. Varbūt mēģinājumu procesā ir bijušas mazas saķeršanās vai domstarpības, bet man nepatīk ilgi "uz tām sēdēt". Es labāk pasaku, ko domāju, uzklausu, salīgstu mieru un strādāju tālāk. Tā mums, emocionāliem cilvēkiem, ir ikdiena.

– Kādas skatuves jums patīk? Noteikti ir vietas, par kurām varat teikt – pat sienas palīdz dziedāt.

Man patīk lielas mājas – lieli teātri, kur ir daudz skatītāju. Tas dod ārkārtīgi lielu brīvības sajūtu. Es tad neredzu skatītāju, bet viņu jūtu. Tās sajūtas, ko dod publika, daudz palīdz. Es arī uzskatu, ka mana balss lielākā zālē atveras vairāk, pat ir kāds īpašs skanējums. Taču viens no man svarīgākajiem teātriem ir Vīnes Valsts opera, jo tur es biju ansamblī un nodzīvoju šajā pilsētā septiņus gadus. Tur arī lielākais skaits izrāžu ir nodziedāts. Tur es esmu dziedājusi no ļoti mazām lomām kā Lola "Zemnieka godā" līdz pat galvenajām partijām "Karmenā" vai "Rožu kavalierī". Vīnes opera bija liela izaugsme, un tās sienas ir uzsūkušas visus skaistos un ne tik skaistos, bēdīgos un eksaltēti laimīgos mirkļus. To es varu nosaukt par savu vistuvāko operteātri.

– Pavisam nesen Ņujorkas Metropolitēna operā pēdējo reizi dziedājāt Oktaviāna lomu "Rožu kavalierī". Tā bija arī plaši aprunāta atvadu izrāde no klasiskās operas Renē Flemingai. Cik viegli vai smagi dziedātājam ir saprast kāda posma noslēgumu?

Mums tās, protams, bija divas dažādas atteikšanās. Renē Flemingas situāciju nemāku komentēt. Es nezinu, kā būs, kad es būšu pieņēmusi šo lēmumu, un kāpēc tas būs. Neviens mēs viņu neiztaujājām – kāpēc tieši tagad un kāpēc ar šo partiju. Domāju, to katrs mākslinieks pats sev atrod un attaisno.

Es pati sev vairs īsti nevarēju attaisnot, kāpēc man, četrdesmitgadīgai sievietei ar diviem bērniem, joprojām būtu jāspēlē jauni zēni. Elīna Garanča

Manā gadījumā atteikšanās no šīs partijas un zēnu partijām vispār bija saistīta ar to, ka mana balss attīstās un emocionālā pasaule ar jauniem puišeļiem vairs neliekas tik tuva. Arī vokālajā ziņā mans balss tembrs neatbilst naiviem jaunekļiem kā Romeo, Kerubino vai tas pats septiņpadsmitgadīgais Oktaviāns "Rožu kavalierī". Es pati sev vairs īsti nevarēju attaisnot, kāpēc man, četrdesmitgadīgai sievietei ar diviem bērniem, joprojām būtu jāspēlē jauni zēni. Sāku dziedāt šīs partijas, kad biju jauna, un pārņēmu stafeti no citām, kas tās dziedāja, tagad ir laiks jauniem mecosoprāniem pārņemt šo konkrēto partiju. Šo lomu es dziedāju 17 gadus, man gribas kaut ko jaunu, jo ir sajūta, ka ar šo jau esmu pateikusi visu.

– Kas ir jaunās tuvākās lomas?

Es vienkārši arī jūtu, ka ir laiks dramatiski, emocionāli piesātinātākam repertuāram. Oktobrī būs pirmizrāde Verdi "Donam Karlosam" – Eboli loma, ko dziedāšu pirmo reizi. Pēc tam dziedāšu Santucas lomu "Zemnieka godā", ko dziedāju jau pagājušajā gadā, gatavoju lomu operā "Samsons un Dalila", pēc tam būs Dido no Berlioza "Trojiešiem", es gatavoju arī jaunu disku, man ir arī jaunas kamermūzikas programmas. Darba pietiek (ievelk elpu un nopūšas).

Ir tā, ka pēc vairākām izrādēm, šīs lomas nodziedot, arī ķermenis, psihe un emocijas ilgojas pēc garāka perioda, lai varētu sevi sakārtot, savākt, kaut ko varbūt uzlabot. Es arī jūtu, ka ķermenim vienkārši pēc vienas neizgulētas nakts nākamajā dienā vairs nav tik viegli, kā bija 25 gadu vecumā. Ja kaut kur sanāk ļoti agri lidot, tad efektu jūt vēl kādas divas trīs dienas. Jā, vienkārši gribas arī sevi pažēlot.

Neizmainīt sevi sīknaudā. Intervija ar operas zvaigzni Elīnu Garanču
Foto: Kārlis Dambrāns, DELFI

– Režisors Alvis Hermanis savā "Dienasgrāmatā" ("Neputns" 2016) raksta: operdziedātājus rupji var iedalīt divos tipos. Tie, kuriem tikai jāpasaka, kur iet, kur nostāties un kad dziedāt un tie, kuri cenšas iedziļināties režisora iecerē un lomā. Turklāt nevarot zināt, kurš no šiem tipiem ir režisoram labāks.

Noteikti esmu otrais tips. Taču tas vispār ir atkarīgs no režisora. No savas pozīcijas varu teikt – ja režisors, kurš zina, ko viņš grib, un ir atvērts iespējamam viņa domas uzlabojumam, tad sadarbība veidojas ļoti interesanta. Arī mums, dziedātājiem uz skatuves, ir savs viedoklis par daudzām lietām. Ir arī bijuši gadījumi, kad dziedātājs ir labāk sagatavojies nekā režisors. Ja režisors ir kompleksains un pats arī saprot, ka nav īsti sagatavojies, protams, viņam ir ļoti grūti, ja dziedātājs prasa – kāpēc mēs to darām, ja darba tekstā ir kaut kas cits. Ir arī tāds režisoru tips, kas tikai bliež savu domu, spiež uz tehnisku izpildi un neļauj dziedātājam atvērties un piedāvāt savu pasauli. Ideālu kombināciju atrast patiesībā ir ļoti grūti. Pēc manas pieredzes, ja režisors uzticas dziedātājam, tad arī dziedātājs sapratīs viņu. Tad notiek tāda mijiedarbība, kas var radīt ļoti īpašus vakarus.

– Hermanis arī raksta par savu pieredzi Parīzes operā, kad viņa Berlioza "Fausta" iestudējums saņēma gan bēdīgi slaveno publikas "bū", gan ovācijas. Ja publikā ir galēji pretēji viedokļi, tas nozīmējot, ka izrāde izdevusies, turklāt tas nākot par labu pašapziņai. Kādas ir jūsu attiecības ar nekautrīgo publikas kritiku?

Dziedātājam tas ir emocionāli smags moments dzirdēt "bū". Kā lai saka – es publikai piekrītu un arī nepiekrītu. Jā, skatītājam ir tiesības izteikt savu viedokli par to, par ko viņš ir samaksājis. Taču ir tādi kā "La Scala" teātra "ložisti", kuriem bieži tas vienkārši ir princips, bļaut savu "bū", tāpēc, ka tā viņi sevi kaut kā apliecina vai parāda. Ja viņiem ir attaisnojums teikt, ka Marija Kallasa, Renata Tebaldi vai Franko Korelli to dziedāja savādāk, tad vienīgais, ko es varu pateikt – piedodiet, bet viņi visi jau sen ir miruši, laiks pamosties un dzīvot piecdesmit gadus vēlāk.

Operdziedātāji ir cilvēki, kas iet uz skatuves, jau pietiekami daudz lasījuši un apzinājušies, ka neviens nav perfekts, mēs neesam roboti, bet dzīvas būtnes, kuriem bieži sadzīve un ikdiena ietekmē sniegumu. Ir daudzas lietas, ko nevaram izkontrolēt, piemēram, siekala, vai ierauts puteklis, vai mats, kas ir no parūkas ieslīdējis kaklā. Vai, piemēram, partneris pēkšņi parāva tik stipri, ka nebiji sagatavojies un sanāk to augšu noraut. Taču, ja tava dzīve nav koncentrēta uz tikai uz to, ko dari uz skatuves, bet tu to uztver kā savu darbu, ko mīli, dievini un atdod visu, BET tanī mirklī, kad skatuves priekškars ir aizvēries, tu ej dzīvot citu dzīvi, tad tas "bū" paliek otrajā plānā. Tas vairs nav kritērijs, kā tu sevi novērtē kā mākslinieku. Man ir bijuši tik daudz vakaru, kad pašai šķiet, esmu nodziedājusi tik labi kā nekad, bet ir draugi, kas atnāk un saka – kas noticis, vai jūties slikti? Un otrādi – pa galvu dzīvo domas – kas ar mašīnu, kas palicis viesnīcā, bērniem temperatūra, ko viņiem iedot – bet pēc izrādes nāk cilvēki klāt un saka, ka tik emociāli bijis, ka jāraud un jāraud. Jā, tie ir netverami mirkļi. Esmu iemācījusies, ka man uz skatuves nav vairs nevienam nekas jāpierāda. Vienkārši, vai nu es noķeru kaifu būt uz skatuves un dziedāt, vai nenoķeru. Ja ir labi kolēģi un laba atmosfēra, patīk diriģents un iestudējums, man, godīgi sakot, ir diezgan vienalga, ko uzraksta kritiķis, vai pabļauj zālē. Es savu gandarījumu esmu egoistiski saņēmusi.

Neizmainīt sevi sīknaudā. Intervija ar operas zvaigzni Elīnu Garanču
Foto: Kārlis Dambrāns, DELFI

– Šobrīd Eiropā pastiprinātas drošības apstākļos tiek aizvadīti dažādi pasākumi – sākot no rokfestivāliem līdz Kannu sarkanajam paklājam. Kā operas vide izjūt šo nu jau neizbēgami klāt esošo pastiprināto drošību?

Parīzē, piemēram, ejot uz Bastīlijas operu, ir nolikts lielais detektors – kā lidostās, vienmēr ieskatās somā, prasa dokumentus. Kas patiesībā ir ok. Ejot uz Metropolitēna Galā koncertu, kur bija ārkārtīgi daudzas prominences, kā arī dziedātāji, arī bija zināma kontrole. Tas pieder pie lietas. Mēs jau saprotam. Vienīgais, ko varam darīt, ir lūgt Dievu un cerēt, ka mūsu lidmašīna nebūs tā, ko nolaupīs, vai mēs nebūsim tanī lidostā, kur viens trakais uzlaiž sevi gaisā. Acīmredzot, akls tūrisms lielajās pilsētās un valstīs, kur šis terorisms aug, vairs nebūs iespējams.

Man jāatzīst, pirmajās dienās, kad biju Parīzē aptuveni mēnesi pēc terorakta ("Bataclan" teātrī 2015. gada 13. novembrī – red), sajūta bija jocīga. Eju pa ielu, pēkšņi apstājas busiņš, no tā izlec 12 kaut kādi čaļi biezajās vestēs un skrien. Jau sāc skatīties, zem kuras mašīnas mesties. Tai pašā laikā, es esmu savā ziņā fatāliste un uzskatu, ka mums katram ir savs laiks uz šīs zemes nolemts un mans enģelītis mani vai nu pasargās, vai nepasargās, tāpat es neko nevarēšu izdarīt. Protams, nevajag apzināti līst provocējošās situācijās, bet tikpat labi mūs var nobraukt mašīna, ķieģelis uzkrist uz galvas, vai paslīdēt vannā un salauzt sev sprandu. Cik mums ir lemts, tik ir.

– Pagājušā gada rudenī ar īpašu koncertu Latvijas Nacionālajā teātrī vainagojās jūsu sadarbība ar Raimondu Paulu. Viņš ir pirmais komponists, kas sarakstījis dziesmu ciklu tieši jums, turklāt slavens ar savu dzēlīgo humora izjūtu.

Es dievinu viņa dzēlīgo humora izjūtu. Man šķiet, ka mans humors arī ir diezgan dzēlīgs. Mēs vēl aizvakar bijām kopā vakariņās un parunājāmies. Viņš ir pilnīgi neticama personība – ar neiedomājamām darba spējām, ar milzu fantāziju un kvantitāti, ko viņš ir sarakstījis. Apbrīnojams ar joprojām esošo ziņkārību un domas lidojumu, asu prātu, varenumu un reizē arī vienkāršību. Mūsu sadarbība bija kaut kas ļoti, ļoti īpašs, vienreizējs – tāpēc arī tas bija vienīgais koncerts, to atkārtot nevar, nedrīkst, un arī nevajag. Es varu būt tikai pateicīga, ka viņš šādam projektam piekrita. Dievs, dod viņam ilgu veselību, un varbūt mēs vēl kaut ko saražosim!

Neizmainīt sevi sīknaudā. Intervija ar operas zvaigzni Elīnu Garanču
Foto: Kristaps Kalns

– Jūs jau iepriekš minējāt, ka gaidāms kamermūzikas ieraksts, arī šis bija mazais formāts, nevis liela izrāde vai solokoncerts kopā ar orķestri. Nereti tiek uzskatīts, ka operdziedātāji un kamermūzikas dziedātāji ir divas paralēlās pasaule. Kā jūs tās savienojat?

Jā, ne visi operdziedātāji var dziedāt kamermūziku un otrādi. Tie ir divi diezgan dažādi žanri. Taču vēsturē jau ir pierādījies, ka ir lieliski operdziedātāji, kuri arī ļoti veiksmīgi ir dzied kamermūziku. Es uzskatu, ka kamermūzika palīdz operdziedātājam, jo tajā laiks vai laika vienība ir savādāka nekā uz skatuves, dziedot par orķestri un kori. Uz lielās skatuves tu esi viens mazs zobiņš milzīgā zobratā, bet kamermūzikas vakarā tu pats esi zobrats un viss, kas ap tevi notiek ir tie mazie zobiņi, kas ietekmē. Jebkurā gadījumā, es esmu labāka kamerdziedātāja, jo es dziedu operā un otrādi. Kamermūzika man ir ļoti tuva, protams, tāpēc, ka mamma kādreiz bija kamerdziedātāja. Man vēl joprojām ir tādas reizes, kad atpazīstu melodijas un komponistus, kas dzirdēti bērnībā.

Tas arī tīri fiziski ar laiku kļūst par izejas punktu, jo dziedāt operu un būt tādā kondīcijā, lai savu balsi pārnestu pāri 70 līdz 80 cilvēkiem uz skatuves un orķestra skanējumam, ir liela slodze. Ar laiku arī apnīk dzīvot svešos dzīvokļos un būt prom no mājām. Taču kamermūzikas programmu var sagatavot mājās, tad nodziedāt piecus, sešus koncertus svarīgākajās koncertzālēs un mēnēša laikā būt atkal mājās – nekur vairs nav jānīkst. Tas ir arī loģisks turpinājums, kad pienāk kaut kāds zināms vecums, kad operas partijas uz skatuves vairs fiziski nepiestāv vai esi tās nodziedājis jau 200 reižu un tās ir apnikušas, tad kamermūzika ir neizsmeļama upe.

– Jūsu pieredze gan konkursos, gan uz lielajām skatuvēm nu jau ļauj dot padomus jaunajiem māksliniekiem. Kāds ir būtiskākais padoms, ko teiktu jaunam dziedātājam?

Nav viena tāda padoma. Pats galvenais – cilvēkam ir jāsaprot, kāpēc viņš grib šo profesiju. Vai tā ir atzinība, slava, vai iespēja iezīmēt savu vārdu to mākslinieku sarakstā, kuri dziedājuši uz nozīmīgāko opernamu skatuvēm, taču varbūt mūzika ir viņa vienīgais izpausmes veids, kā viņš var komunicēt ar cilvēci, iespēja kaut ko atstāt aiz sevis – tad ir vērts iedziļināties.

Esmu jau teikusi, paldies Dievam, ka mans karjeras ceļš jau ir diezgan garš, esmu nostiprinājusi savas pozīcijas. Jaunam dziedātājam pašlaik atrast aģentu, kas palīdzēs un ieteiks, ir ārkārtīgi grūti. Nevienam intendantam vairs neinteresē būvēt jauna, daudzsološa cilvēka ceļu. Viņi grib tagad, tieši šim iestudējumam, bet kas ar jauno dziedātāju notiek tālāk, viņiem ir pilnīgi vienalga. Arī diriģentiem lielākoties tā ir. Šobrīd ir daudz "Jā" teicēju, kas izmantos un noslauks, paņems visu, kas tajā brīdī vajadzīgs, bet, ja tev sāks palikt slikti, kaut kas būs ne tā, vienkārši tiks paņemts nākamais. Jaunajam dziedātājam ir jāsaprot, ka viņš patiesībā pats ir atbildīgs par sevi, vēl viņam obligāti ir vajadzīgi divi, trīs cilvēki, kas godīgi pateiks arī kritisko. Arī pašam ir jābūt dzelzs nervu sistēmai, lai neļautos visiem kārdinājumiem un spiedieniem no malas ar ko nāksies ikdienā sastapties. Arī man kādreiz bija daudz vilinošu piedāvājumu, pilnīgi trakas idejas un komerciālās iespējas. Ej nu sazini, kur es būtu bijusi šā brīža posmā. Varbūt populārāka, varbūt bagātāka, bet varbūt arī bez balss, aizmirsta un izmesta, jo trakās idejas būtu zaudējušas savu aktualitāti.

Es domāju, tieši tā saucamā "kinderstube", kas ikvienam no mums ir un ikvienam cilvēkam ir vajadzīga, pēc tam uz skatuves par laimi, vai par nelaimi nāk ārā. Elīna Garanča

Tīri tehniski varu ieteikt mācīties, stabilizēt savu tehniku un neskriet pārāk ātri. Mācīties valodas – tas ir ārkārtīgi svarīgi. Lai daudz lasa, lai novēro – lai aug personība!

Mans brīnišķīgais kolēģis Roberto Alanja teicis: "Ja tā paskatās uz mums visiem – katram ir savas blusiņas, Katram kāds sīkumiņš ne tā, bet mēs visi esam personības un katram no mums piemīt kaut kas, kā dēļ cilvēki nāk un skatās. Kāds labi spēlē, vai balsī ir īpaša smeldze, vai kaut kas, kā dēļ nevari atraut acis. Visi mani kolēģi lasa grāmatas, skatās kino, iet uz teātriem, pārzina glezniecību un seko līdzi tam, kas notiek pasaulē. Es domāju, tieši tā saucamā "kinderstube" (labu manieru un daudzpusīgas erudīcijas audzināšana – no vācu val), kas ikvienam no mums ir un ikvienam cilvēkam ir vajadzīga, pēc tam uz skatuves par laimi, vai par nelaimi nāk ārā. Tas būs tas, kas noteiks vai tevis dēļ rīkos kādu iestudējumu, vai tu būsi tā galvenā persona, kuras dēļ top neaizmirstami vakari. Svarīgi ne tikai debitēt uz lielajām skatuvēm, bet, lai tu tiec aicināts atkal un atkal.

– Šobrīd Latvijā jau sākušies valsts simtgades svinību pasākumi. Tomēr par svinību izdevumiem un plašo norisi saņemta arī kritika. Jums ir iespēja novērtēt no malas – kādai būtu jābūt vienas salīdzinoši nelielas valsts pirmajai tik nozīmīgajai jubilejai?

Man šķiet, ka mēs pārāk daudz gribam izmainīties sīknaudā. Mums vajadzētu kā latviešiem palikt nedaudz lepnākiem un turēties pie tā, ka ne jau kvantitātē ir kvalitāte. Nevis 150 reizes kaut ko pa drusciņai, bet 10 reizes un kārtīgi. Ir tik ārkārtīgi daudz visa kā paredzēts un katrs grib kaut ko darīt, bet priekš kam to vajag? Svarīgi nokoncentrēties un savākt to, kas patiešām ir Latvijā tas labākais, to, kas ir iznesis valsts vārdu pasaulē, to, kas sevi ir attaisnojis un pierādījis, un tad ar to arī leposimies. Simts gadu jau nenozīmē, ka ir vajadzīgi 100 pasākumi (smejas – red.) Es, protams, saprotu šo sajūtu, ka katram gribas, lai viņam ir pienākums, bet tā ir kā piramīda – kulminācija, tāpat kā tornītis, ir tikai viena, un šai piramīdai nav jābūt bezizmēra.

Neizmainīt sevi sīknaudā. Intervija ar operas zvaigzni Elīnu Garanču
Foto: Kārlis Dambrāns, DELFI