Valdis Atāls: māksla ir kā publisks pirdiens  (26)

Tādu uzskatu intervijā žurnālam "SestDiena" norāda dziesminieks Valdis Atāls, kura atbalstam slimības dēļ nesen tika rīkots koncerts.

Kā raksta žurnāls, Atāls mierina, ka ziņas par viņa smago slimību esot mazliet pārspīlētas, tomēr dziesminiekam pašlaik jācīnās ar Laima slimības izraisītajām komplikācijām.

"Pašlaik esmu izkūlies no šausmīgām galvassāpēm, kas varbūt bija no kritiski augsta asinsspiediena, bet ar pārējām neiroloģiskajām lietām vēl jātiek galā. Staigāju kā 200 gramu iemetis, gaita tāda šilierējoša, kājas iet tautiskā rakstā, un acu priekšā kā mušu noķēzīta lampiņa, kas visur, kur uzmet skatu, kustas līdzi. Redzu visu, kā vilks ceļu caur krūmiem. Ar to laikam galā netikšu - tad būtu jāsūc no acīm šķidrums ārā, būtībā tā būtu acs protezēšana. Roka drusciņ nejūtīga.

Es domāju, ka ērcei, kas man iekoda, nebija ļaunu nolūku. Tā vispār nebija domāta man, bet meža izcirtējam, jo tādā veidā viņas aizstāvas. Bet pelnījis to biju tāpēc, ka baidījos no ērcēm. Negāju ne ogot, ne sēņot - pretstatā sievai, un pat uz ezeru gāju, kājas augsti cilādams. Ērcei bija apnicis gaidīt mani mežā, un viņa grūti atrāpoja līdz laipai, kur sēdēju. Tā viņa man pie sēžas arī piezīdās. Analīzes uzrādīja Laimu. Likās, ka ar pirmo zāļu tūri būšu ticis galā, jau braukāju apkārt koncertēdams, kamēr parādījās vesels sāpju komplekts un alerģiskas reakcijas uz sejas. Tad nācās ņemt daudz jaudīgākas antibiotikas, ko sākumā drusku pārķēru," žurnālam atklāj dziesminieks.

Viņš atzīst, ka neraugoties uz slimošanu, viņam ir ļoti aktīvs gars. "Gleznot pagaidām nevaru. Rakstu dzeju, pašlaik krievu valodā. Cilvēks vispirmāk apgūst savu dvēseli. Un dvēsele mīl rotaļāties. Tā uzmin otras tautas mentālās kustības. Izrādās, arī lamuvārdi pieder pie valodas maģijas. Tā es kļūstu par vulgārestētu. Izrunāju lamuvārdu kā puķi. Man patīk rakstīt krieviski, esmu daudz krievu literatūras lasījis. Esmu dabūjis reizes 15 noklausīties Puškina "Jevgeņiju Oņeginu". Viens mans draugs cietumā, lai nesajuktu prātā, mācījās katru dienu kādu daļu no šīs poēmas, un man bija jāpārbauda. Iedomājies šito teroru, kā ar dzeju var cilvēku čakarēt! Bet tas bija tikai pirmais solis. Nezinu, kā Puškinam būtu gājis tālāk, taču viņš arī bija vulgārestēts."

Atāls arī atklāj, ka atbalsta koncertā bijis klāt tiešsaistē, ar "Skype" palīdzību. Viņš stāsta: "Koncerts "Teātra bārā" bija laba akcija, ko organizēja Imants Kulinskis. Atsaucās bardi - mani draugi, ar kuriem kopā esmu gājis šo dziesmoto dvēseles ceļo no pirmajiem bardu festivāliem līdz šai dienai.

Pienesums ir ne tikai naudā, kas ir pārejoša vērtība. Koncerta laikā viņi savāca ap 400 latu, tikpat daudz tika saziedots. To, ko viņi veica, baudīju ne tikai es, bet arī viņi paši un klausītāji. Un tā bija liecība, ka nav vēl asarās pārāk pārmircis mūsu dvēseles karogs. Es, Dievu lūdzot, vairāk lūdzu par viņiem nekā par sevi. Man bija iespēja noskatīties šo koncertu - tam biju pieslēgts skaipā, pat uzrunāju dalībniekus un viesus. Baidījos tikai par vienu - ka glābdami viņi mani nenogalina!

Nācās divas reizes dzert sirdszāles, jo mana patvaļīgā sirds tā auļoja, it kā bēgtu no manis prom, spārdījās kā savā vaļā palaists kumeļš. Es esmu diezgan sentimentāls cilvēks, bet tajā brīdī biju zooloģiski emocionāls, nekāds prāts to nevarēja apvaldīt. Tas bija kā svētais vakarēdiens. No saviļņojuma nevarēju aizmigt. Teicu Ivonnītei, ka tas bija tik skaisti, ka varētu pie reizes mani nobērēt, tikai nevaru garantēt, ka tā uzreiz nomiršu. Tikko biju to pateicis, mana sirds centās to izdarīt. Tā ka nevajag izaicināt likteni! Ja nu dvēsele uzklausa?"

Viņš norāda, ka no visa tā prieka, ko nesusi šī akcija, "vēl ilgam laikam būs pārdomas, vajadzēs kalpot un atstrādāt". "Un varbūt pat kaunēties, ka tik ļoti esmu palaidies, ka publiski ievaidējos. Kaut gan - ko tur kaunēties? Pieminēšu mājas situāciju. Kā sieva teica: kad manis nav, tu esi kluss kā pelīte, kad ierodos, tu vaidi! Nu saprotams - es taču esmu publiska persona. Kā es tā vaidēšu bez klausītāja?" retoriski vaicā Atāls.