Lielais apmeklējums bija saistīts ne tikai ar sestdienas vakarā uz festivālu atbraukušo ļaužu pieplūdumu. Seinabo uzstājās ļoti pārliecinoši, kvalitatīvi un atraisīti, brīvi jokojot par savām īsti nesanākušajām attiecībām un veltot dziesmu savam tēvam, kuras laikā vairāku skatītājos apkārtesošo lēdiju acīs bija redzamas asaras...
Ar Seinabo satikāmies īsi pirms viņas koncerta aizskatuves ģērbtuvē. Lai arī viņai ir tikai 25 gadi un pērn iznācis pilnmetrāžas debijas albums, nekādu satraukumu par tūlīt gaidāmo uzstāšanos vairāku tūkstošu skatītāju priekšā manīt nevarēja.
Šis ir festivāls. Ar ko uzstāšanās festivālos ir citādāka, nekā dziedāšana solokoncertos?
Tas noteikti ir izaicinājums, jo ir jānoķer auditorijas uzmanība. Ir skaidrs, ka visi nav nākuši klausīties tieši tevi, bet atbraukuši izbaudīt festivālu kopumā. Tai pat laikā es uz skatuves jūtu, ka cilvēki ir tādi kā aizrautīgāki, uzreiz gatavi ballītei. Tādēļ tas ir jautri.
Paturot šo prātā, festivālam gatavojies citādāk, nekā solokoncertiem?
Īsti nav atšķirības. Es vienmēr cenšos lietas nesarežģīt, darīt visu vienkārši. Ja tu pārāk daudz sāc pielāgoties dažādām situācijām, tad cilvēki to jūt un no tā samulst. Man arī iznācis tikai viens CD, līdz ar to tā dziesmas arī spēlēju.
Mūzikas kritiķi mēdz norādīt, ka tavās dziesmās jūtama arī rietumafrikāņu mūzikas ietekme. Vai tev pašai arī tā šķiet?
Tas nav kaut kas, par ko būtu daudz domājusi. Ja esmu ko sev aizguvusi no Gambijas kultūras, tad tā drīzāk ir valodas izjūta. Gambieši lieliski māk aprakstīt lietas un sajūtas. Taču mūzikā es nedomāju, ka Āfrikas ietekme būtu īpaši jūtama. Es strādāju kopā ar producentu (Magnusu Lideholu – red.), kurš ir gudrākais cilvēks uz planētas. Viņš zina, ko un kā labāk izdarīt. Mēs strādājam, lai radītu labu mūziku, nedomājot par afrikāņu vai citām ietekmēm.
Vai tev nerodas vēlme tomēr iepīt savā daiļradē afrikāņu mūzikas nianses? Tavas saknes taču nāk no Āfrikas un esi tur pavadījusi arī daļu bērnības.
Noteikti! Nākotnē domāju to darīt, taču vēlme drīzāk ir atrast savu skanējumu. Ietekmes var nākt no vairākām pusēm, ne tikai no Rietumāfrikas. Vienmēr cenšos būt atvērta visam jaunajam, klausīties ļoti dažādu žanru mūziku.
Taču pamatā esi uzskatāma par soul mākslinieci.
Es nezinu. Kad radu savu mūziku, nekad nedomāju, kādā žanrā tā ir. To dara citi cilvēki pēc tam, kad mūzika ir tapusi. Man arī nav iebildumu, jo cilvēkiem ir jāsaprot, ko, piemēram, īsti sagaidīt no konkrētās radiostacijas – soul vai cita veida mūziku. Es uzaugu, klausoties daudzus regeja un r'n'b dziedātājus, ko klausījos daudz vairāk nekā soul mūziķus. No tā esmu pamatīgi ietekmējusies. Taču pati nevēlos savu mūziku pieskaitīt kādam konkrētam žanram.
Kāda šobrīd izskatās zviedru mūzikas skatuve? Tajā ir daudz jaunu, interesantu mūziķu?
Mums ir daudz jaunu talantu. It īpaši, ja runā par dziedātājām un starptautiskiem panākumiem. Ir arī daudz talantīgu dziesmu rakstītāju un producentu vīriešu. Un vispār ir daudz ļoti labu mūziķu.
Nav noslēpums, ka tieši zviedru producenti pasaulē kotējas ļoti augstu. Kā tev šķiet, ar ko tas izskaidrojams?
Es domāju, ka ar ļoti pateicīgu vidi mūzikai. Mums ir daudz mūzikas skolu. Es arī mācījos mūzikas skolā un sajūta bija kā otrā ģimenē, ļoti draudzīga un iedrošinoša. Domāju, ka saknes aug no turienes. Ir ļoti daudz zinošu, gudru pasniedzēju. Tas uzreiz nozīmē došanos pareizajā virzienā, tev tiek parādīts īstais ceļš. Un tev uzticas. Protams, ka no malas varētu izskatīties pārsteidzoši, kā valsts, kurā dzīvo tikai deviņi miljoni cilvēku, var būt viena no galvenajām mūzikas eksportētājām pasaulē?
Kā tev šķiet, ja tu būtu uzaugusi Rietumāfrikā, vai tu arī būtu dziedātāja?
Rietumāfrikā izdomāt, ka tu būsi mūziķis, ir ļoti sarežģīti. Gambija ir nabadzīga valsts un tu nevari nopelnīt ar kultūru. Nedomāju, ka daudziem cilvēkiem tā šķiet prātīga nodarbošanās izvēle. Protams, apkārt ir daudz mūzikas, perkusiju, dzīvības, taču tas nav profesionālā līmenī. Gandrīz neviens nopietni pat neapsvērtu tādu domu.
Taču tavs tēvs Maudo Sī savā dzimtenē bija populārs mūziķis!
Jā, bet viņš bija ļoti drosmīgs un stūrgalvīgs vīrs. Viņš neklausījās, ko saka citi.
Un viņam izdevās gūt panākumus!
Kopumā jāsaka, ka manam tēvam tas tiešām izdevās. Taču tā noteikti nav droša profesija, jo Gambijā nav nekādas sakārtotas sistēmas, kas nodrošinātu mūziķim labu dzīvi.
Runā jau, ka mūziķa profesija vispār nav tas gudrākais lēmums visur pasaulē...
Tam nevar nepiekrist, tomēr Rietumāfrikā tas ir vēl trakāk lielās nabadzības dēļ. Kultūra ir pēdējā lieta, par ko cilvēki ir gatavi atdot savu naudu. Galvenais ir nodrošināt ēdienu un jumtu virs galvas.
Vislabākā lieta, kas šķita īpaša tavā biogrāfijā, ir fakts, ka pirmos divus minialbumus tu nosauci savu vecāku vārdos – "For Madeleine" un "For Maudo". Tas ir ļoti drosmīgs un intīms lēmums.
Tā noteikti var teikt, taču es neesmu īpaši privāta persona. Arī savā mūzikā esmu līdz kaulam patiesa un godīga. Viņi bija iemesls, kāpēc es vispār sāku radīt mūziku, tādēļ nolēmu, ka jāpasaka viņiem paldies. Man pašai tas nozīmēja ļoti daudz.
Tev kā solomāksliniecei vēl priekšā visa pasaule un tās iekarošana. Esi cilvēks, kurš uzstāda pakāpeniskus, mazus mērķus vai tēmē uzreiz uz lielajiem?
Es drīzāk mēģinu izdarīt maksimāli daudz katru dienu. Ir daudz un dažādas metodes, kā sapņot par tuvākiem un tālākiem mērķiem, bet es noteikti esmu tāds ikdienas cilvēks, kurš dzīvo šeit un tagad. Tāds viens tuvais mērķis varētu būt otrais albums, jo tūlīt jau došos ierakstu studijā. Pašai interesanti, kas tur sanāks. Galvenais ir saglabāt aizrautību mūzikā, pieņemt jaunus izaicinājumus. Tas ir tāds grūti kontrolējams process, taču, kad darbs ir padarīts, varu godīgi teikt, ka esmu izdarījusi labāko, ko varēju.
Mūzikas industrijā arvien aktuālākas kļūst runas par to, ka nākotnē albumi varētu arī izzust. To vietā būtu tikai dziesmas. Esi vairāk "albumu cilvēks"?
Man ļoti patīk koncepts. Es tad jūtu, ka varu sevi izpaust tieši tādā veidā, kā esmu vēlējusies. Albumiem ir sava kopskaņa, ievadi, iestarpinājumi. Tas ir kā stāsts, kā atsevišķa pasaule, kurā tu uz brīdi ienāc. Es vēlos radīt tādus albumus. Arī gadījumā, ja visi nākotnē sāktu izdot tikai dziesmas, singlus vai miniplates, es tāpat stūrgalvīgi gribētu radīt konceptuālu albumu. Un es neesmu no tiem nostalģiskajiem cilvēkiem, kuri apgalvo, ka kādreiz viss bija labāks. Visticamāk, ka nemaz nebija. Pasaule mainās, tas ir tikai normāli.
Tad ar nepacietību gaidīsim arī tavu 15. albumu!
Liels paldies! Centīšos! (smejas – red.)
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
