Radušies priekšstati 15. janvāra vakarā sabruka kā kāršu namiņš. Tik piesātinātas emocijas, smagu līdzdomāšanu (kas ietver pat apgrūtinātu elpošanu) teātrī sen nebija gadījies piedzīvot. Ar patiesu apbrīnu novērtēju izrādes veidotāju ieguldīto. “Līze Luīze” dod neapšaubāmi vajadzīgu vielu pārdomām, lai saprastu – kas esmu pasaulē, ko es drīkstu šeit atļauties un līdz kurai robežai drīkstu būt egoists, lai nesāktos citu cilvēku ciešanas…
Grūti uzminēt, cik izrāde varētu būt mainījusies kopš pirmizrādes datuma. Katrā zinā šobrīd nekādi nav iespējams to raksturot kā didaktisku un publicistisku acīs bakstīšanu vai nosaukt par sociālu projektu (kā varēja lasīt rudenī publicētajos vērtējumos). Turklāt ir vēl kāds absolūtais mērītājs, kas liecina, ka teātris nemelo saviem skatītājiem un neizliekas turam roku uz aktualitātes pulsa – “Līze Luīze” ir izpārdota, tāpat kā citas, kas “bliež” maigāk. Pateicoties gudrajai idejai sakausēt no dzīves norakstītos, skarbos realitātes faktus ar šķietami nevainīgām bērnu spēlītēm un multiplikācijas filmu fragmentiem fonā (ja ne šīs “bērnišķīgās” atkāpes, izrāde droši vien būtu gluži nepanesama, traumējoša un baisi uzbrūkoša), šobrīd tā noteikti dzīvo mākslas koordinātēs.
Izrāde nav tikai par vīrieša fizisko vardarbību pret sievieti, kaut arī tā ir šausminošākā un uzskatāmāk redzamā cilvēka dvēseles slimīguma izpausme. Ārprātīgi precīzi vīrieša brutalitāti un trulo spēku demonstrē Andris Keišs kā Stefans, bet upura sīksto vēlēšanos nepadoties - Jana Čivžele titulvarones lomā. Tikpat briesmīgs ir arī psiholoģiskais terors – gan Katrīnas (Sandra Zvīgule) un Jāņa (Ivars Krasts), gan Ņinas (Inga Alsiņa) un Ulža (Aigars Apinis) attiecībās. Līdzīgi kā Sandras Zvīgules varone, nejauši atkal satiekoties ar savu skolas biedreni, sāk aptvert savas pasaulītes izmežģījušās vērtības, tā skatītājs pa “plauktiņiem” var mēģināt salikt arī savu pieredzi un pārdzīvojumus.
Kaut izrāde ir vairāku vardarbības veidu savdabīgs koncentrāts, pēc izrādes noskatīšanās tomēr nepāriet vēlme uzticēties cilvēkiem. Lai arī joprojām atceros Andra Keiša Stefanu, kurš vienā epizodē ir patīkams un sirsnīgs policists, bet dažas minūtes vēlāk - brutāls, aprobežots tēviņš, kurš vispirms morāli pazemo savu mīļoto un tūlīt pat arī gatavs viņu iekaustīt. Vai kā skaistā un šiverīgā Ingas Alsiņas Ņina visu laiku draugu priekšā cenšas visgudri pazoboties par savu vīru.
Protams, dzīve nebeidzas. Tomēr tā turpina uzdot jautājumus – KĀ palīdzēt upurim un KĀ atveseļot neprātīgos? Nešausim taču viņus nost, nesiesim kājas un rokas. Skaidrs, ka gan fiziskā, gan psiholoģiskā vardarbība bijusi visos laikos… JRT šo tēmu ar “Līzes Luīzes” iestudējumu piedāvā skatīt ļoti tieši, skarbi, gaumes robežās ironiski, pārliecinoši un patiesi savos tēlos iedzīvojoties pilnīgi visam izrādes ansamblim. Patīkams pārsteigums bija arī pusaudzes Anetes Krasovskas (kura spēlē Līzes Luīzes desmitgadīgo meitiņu) aktierdarbs – tik organisku bērna darbošanos uz profesionālās skatuves laikam vēl nebiju redzējusi.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
