Lai gan vēl nav noslēgusies sezona Dailes teātrī, aktrise Mirdza Martinsone (attēlā) jau sākusi strādāt pie vasaras brīvdabas izrādes Tas trakais Bellakorda šovs. Intervijā aktrise atklāj, ka viņai šobrīd nav svarīgi iegūt pēc iespējas vairāk lomas, bet gan spēlēt mazāk un kvalitatīvāk.
Viņas lielākā bagātība nav skatītāju iemīļotās kino un teātra lomas, kuras aktrise izdzīvojusi uz ekrāna un skatuves, bet gan viņas bērni - Madara un Mārtiņš, kuri dzimuši laulībā ar aktieri Mārtiņu Vērdiņu.
Jau sācies darbs pie jaunās brīvdabas izrādes, kādu lomu atveidosiet tajā?
Man ir ekstravagantas sievietes loma no televīzijas. Viņa ir liela priekšniece, un viņai ir teikšana, vai to šovu izrādīs, vai nē. Jau iepriekš esmu sadarbojusies ar Muzikālo teātri 7, kad ar savu kolēģi Juri Kalniņu spēlējām Mīlestības vēstules. Tā bija ļoti jauka kompānija - vecie draugi atkal kopā, un ar izrādēm tolaik braukājām pa visu Latviju.
Jums patīk strādāt ar zināmiem cilvēkiem?
Man patīk gan ar pazīstamiem, gan ar svešiem sadarboties. Savulaik, kad aizbraucu filmēties uz Maskavu, man taču vajadzēja ar pilnīgi svešiem cilvēkiem strādāt. Mācījos viņu имя и отчество. Arī sadraudzējāmies un vēl tagad kontaktējamies ar Krievijas aktieriem. Taču man tāpat patīk arī vecie kolēģi.
Teātrī ik pēc laika ienāk jauni cilvēki. Kā jūs sadzīvojat ar jaunajām Dailes teātra aktrisēm?
Tas ir dabiski, jo dzīve taču iet uz priekšu. Es arī kādreiz ienācu teātrī un domāju, ka nu tik būs - nu es tik spēlēšu un būšu pirmā. Tā arī bija, bet paiet laiks. Vienīgais, ko varu ieteikt jauniešiem: lai viņi nedomā, ka būs mūžam jauni. Teātrī vienmēr nāks jaunie un vienmēr notiks rotācija. Diemžēl tagad ir iestājies kapitālisms un konkurence teātrī ir nežēlīgāka. Visu izšķir tikai talants un darba spējas. Un galvenais ir izturēt.
Jūs neliekat kāju priekšā jaunajiem aktieriem?
Mūsu profesija ir tik atkarīga - mēs jau paši lomas neizvēlamies. Režisori izvēlas lugas un tad attiecīgos aktierus.
Jums pietiek darba teātrī?
Nevaru sūdzēties, jo es savos sākuma karjeras gados esmu strādājusi no agra rīta līz vēlam vakaram. Tas viss notiek dabiski. Tagad vairs negribas tik daudz lomu, bet gan mazāk un kvalitatīvāk. Gribas visu to lietu tā mierīgāk darīt. No sākuma bija svarīgi sevi pierādīt un panākt, lai skatītājs mani ierauga un atpazīst, bet tagad es varu kā firmas zīmi noturēt aktierisko kvalitāti. Man par to jāsaka paldies Dieviņam debesīs un saviem vecākiem par to. Ja mani atpazīst ne tikai Latvijā, tad esmu uz pareizā ceļa.
Vai joprojām spējat ar vienu vēzienu aptvert milzīgu zāli un noturēt to sava valdzinājuma varā?
Savādāk nemaz nevar. Ja eju uz skatuves, tad man ir jāstaro un jāatdod enerģija. Skatītājiem neinteresē, kas notiek pēc tam mājās. Varbūt, ka man nav spēka un es esmu iztukšota.
Vieglāk ir tad, ja izrādē ir labs partneris, kad ir labs izrādes materiāls un režisors. Kad ir visi minētie komponenti, tad ir tāds prieks par to, ko daru.
Vai jūs aicina vadīt arī korporatīvus pasākumus?
Jā, pirms kāda laika ļoti daudz bija dažādu pasākumu, bet tagad cilvēki ļoti taupa naudiņu. Savulaik palīdzēju sagaidīt jaunos gadu, it sevišķi pēc seriāla Sirdsmīļā Monika mūs abus ar Jāni Reini ļoti bieži kā seriāla tēlus aicināja vadīt dažādus pasākumus. Bijām uz izķeršanu, palīdzot cilvēkiem rīkot svētkus.
Vai esat teātrī kādam jaunajam aktierim krustmāte?
Es tā kā izvairījos tajā laikā, kad jaunie aktieri izvēlējās. Es gribētu puišus, bet tie tā kā mani neizvēlējās. Ko es varētu mācīt? Nu, varbūt, ka man tieši vajadzēja nodarboties ar pedagoģiju, es jūtu, ka varētu kaut ko pateikt jaunajiem.
Bet jums pašai bija divas teātra krustmātes?
Jā - Vija Artmane un Lilita Bērziņa. Vija Artmane bija atturīgāka krustmāte, bet Lilita Bērziņa bija sirds krustmāte. Es arī spēlēju Lilitas pēdējā lomā - Gončarova Kraujā, kur Lilita spēlēja manu vecmāmiņu un ar šo lomu arī viņa aizgāja.
Viņa bija tik mīļa un jauka pret mani, ka viņa novēlēja man teātrī savu vietiņu, un es joprojām esmu tajā garderobē, kurā savulaik bija Lilita Bērziņa. Vēl joprojām man ir spilgtas emocijas par Lilitu, jo tāda aktrise - leģenda izvēlējās man nākt klāt un runāt, jo aktrise nebija no runātīgajām. Viņa bija klusa un nemēdza citus slavēt.
Ko jūsu bērni Madara un Mārtiņš dara?
Mārtiņš man dažreiz palīdz kā šoferis. Dēls studē Turībā un Ritma institūtā, kā arī spēlē hokeju,. Vienvārdsakot, aizņemts cilvēks. Meita Madara ir aizrāvusies ar astroloģiju un dziedniecību. Viņa man tāda ezoteriska būtne. Meitai ir spējas, un es ļauju viņai ar to nodarboties.
Man arī pašai tas interesē, tāpēc, ka mana vecmamma bija vieda sieva no Latgales. Viņa paskatījās ārā pa logu debesīs un jau zināja, kas būs. Tik spēcīga intuīcija, kāda bija senajām latviešu sievietēm - es domāju, ka tas nāks atpakaļ. Bērni, redzot, ka mamma nervozē un streso laikā, kad nāk pirmizrādes, par laimi, nav izvēlējušies aktieru profesijas.
Kas ir primārais - bērni vai teātris?
Tagad es saprotu tās vērtības. Agrāk likās, ka māksla un teātris ir galvenais dzīvē. Tagad es saprotu, ka dzīvē ir citas svarīgākas vērtības. Teātris vienkārši ir darbs, primārais ir bērni. Savulaik, kad bērni bija mazi, es daudz filmējos, un, kad braucu prom, viņi raudāja, jo mēs tik reti tikāmies. Toreiz ļoti daudz man palīdzēja vecāki, bet tagad bērni jau ir lieli un mēs esam kā labākie draugi.
Pati nevadāt automašīnu?
Pa pilsētu man diez ko nepatīk braukt. Man pat padomju laikā bija filmas, kur bija jāstūrē. Tajā pašā Mirāžā esmu stūrējusi auto. Filmēšanās laikā man bija kāds nepatīkams starpgadījums, kad, stūrējot auto, gandrīz novēlos ar auto no kalna lejā. Tajā sižetā vajadzēja ātri braukt, strauji bremzēt un mašīna sāka slīdēt. Tas bija drausmīgs moments. Es ļoti nobijos. Lai gan saka, ka pēc šādiem ceļu negadījumiem vajag tūlīt sēsties pie stūres un braukt tālāk, man bija pārāk ilga pauze, tāpēc joprojām man ir bailes.
Jūs ejat uz baznīcu?
Visbiežāk ieeju baznīcā tad, kad neviena tur nav. Man nevajag konkrētu konfesiju, es varu ieiet kā pie luterāņiem, tā pareizticīgajiem vai katoļiem. Man ir svarīga baznīcas sajūta, kur ir pavisam cita aura. Nepatīk, ka ir pārāk daudz cilvēku, jo tad nevaru pavisam brīvi justies. Ja reizēm ir tik skumji, ka gribas paraudāt, tad baznīcā jūtos saspringti, ja ir daudz cilvēku, kuri mani vēro.
Kā izdodas joprojām saglabāt tik nevainojamu figūru?
Pirmkārt, tie ir gēni. Ieturu diētu pēc dabas mēness cikliem. Dilstošā mēnesī var ieēst mazliet vairāk nekā augošā mēnesī, kad viss iet labumā. Sevišķi pilnmēness laikā un kad ir jauns mēness nevajag ēst. Sanāk, ka četras dienas mēnesī ir atslodzes dienas.
Visu dzīvi esmu skrējusi, tāpēc tagad vairs neskrienu. Tagad tāpat kā jaunībā, kad gaidīju bērniņu, apstājos pie ievu vai ceriņu krūma, lai ieelpoto to smaržu, aizeju uz jūru pastaigāt. Nu, kur tad es vairs tā šausmīgi skriešu, tagad gribas izbaudīt dzīvi un atmosfēru, kas ir ārpus kino un teātra. Sarunas nobeigumā gribu teikt kādu frāzi no savas lomas: "Dzīvē pienāk brīdis, kad reiz viss nokārtojas!" Lai mums pienāk tāds brīdis!
Fotogalerijā: ieskats jaunās vasaras brīvdabas komēdijas Tas trakais Bellakorda šovs fotosesijā, kurā Mirdza Martinsone jau iejutās ekstravagantās televīzijas priekšnieces ampluā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
