Foto: Publicitātes foto
Viņa alu ir viegli atšķirt no citām, medībās parasti dodas viens, bet guļ ar kādu pārī. Kas īsti ir āpsis, šī gada dzīvnieks? Kā pastāstīja Latvijas Dabas muzejā, bieži vien cilvēki par āpsi neko daudz nezina, lai gan vizuāli to atpazīt var. Kas viņu raksturo?

Jau vēstījām, ka par gada dzīvnieku Latvijā izvēlēts āpsis (Meles meles). Latvijas Dabas muzeja rīkotajā pasākumā par godu gada dzīvniekam ar aizraujošu stāstījumu par āpsi piedalījās Dabas aizsardzības pārvaldes eksperts Vilnis Skuja un Valsts mežzinātnes institūta "Silava" vadošais pētnieks Jānis Ozoliņš. Klausītājiem bija iespēja uzzināt par āpšu dzīves paradumiem un raksturīgākajām īpašībām. MansDraugs.lv piedāvā nelielu atskatu par šiem ziņojumiem.

Laba oža, vāja redze

Eksperts Vilnis Skuja Latvijas Dabas muzejā plaši pastāstīja par āpšu dzīves paradumiem un raksturu: "Āpsis ir sociāls dzīvnieks, bet arī starp viņiem ir tādi īpatņi, kas kaut kādu apstākļu dēļ neiekļaujas kopējā sociālajā sistēmā." Lielā āpšu klanā var būt ap 10 dzīvniekiem.

Raksturojot āpša izskatu, Skuja stāsta, ka kažoka krāsa var būt arī sarkanīga, pats kažoks – raupjš, taču āpša matu gan viegli atšķirt no citiem. Pavirpinot to rokā, var just, ka tas veļas, jo mats šķērsgriezumā ir ovāls. Galvas krāsojums – divas melnas svītras un balta svītra starp tām, un tas ļauj āpsi atpazīt jebkurā situācijā. Savukārt pētnieks Jānis Ozoliņš piebilst, ka āpša kažokam ir vēl kāda īpatnība, proti, āpsis ir retais zīdītājs, kuram ir otrāds kažoka krāsojums – pavēdere ir tumša, melna, bet mugurpuse ir gaiša.

Āpsim ir gari nagi, jo, kā stāsta Skuja, "tas ir dzīvnieks, kuram obligāti jārok alas un tajās jādzīvo". Nagi arī palīdz no zemes izrakt sliekas, kuras dzīvnieks savas labās ožas dēļ spēj sajust pat vairākus centimetrus zem zemes. Galvenokārt āpsis ēd sliekas un kukaiņus, pārsvarā to kāpurus.
Lai arī āpsim ir lieliska oža, citas dzīvnieka maņas nav tik spēcīgas. Eksperts Skuja stāsta, ka visvājākā no āpša maņām ir redze, taču dzirde ir laba.

Taka ved uz alu

Kā saprast, ka alā dzīvo āpsis? Eksperts stāsta, ka āpša alas priekšā vienmēr būs pāris metrus gara vadziņa, kas izveidojusies no alas rakšanas. Kad āpsis rok alu, izraktās smiltis viņš izvāc, ejot atpakaļgaitā, tāpēc ar viņa ķermeni tiek izveidota vagai līdzīga taciņa.

Aktīvākais darbības laiks āpšiem ir dienas tumšajās stundās un naktīs. "Rīts viņiem sākas vakarā," stāsta Skuja.

Tā kā āpši ir sabiedriski dzīvnieki, viņi neguļ katrs atsevišķi, bet pārsvarā guļ pārī. Tas gan nav saistāms ar vairošanos, skaidro eksperts. Āpši gan ir dzīvnieki, kuriem, kā stāsta Skuja, patīk paburkšķēt un krākt, kas arī var kalpot par iemeslu gulēšanas biedru maiņai.

Kad āpsis pamostas, viņš uzreiz nelien ārā no alas. Skuja stāsta, ka āpsis vispirms pabāž galvu ārā no alas, papēta apkārtni, taču uzreiz no alas ārā neiziet. "Ja viņiem nebūtu ienaidnieku, viņi tā neuzvestos," skaidro Skuja. Ap āpšu alām var atrasties kāds vilks, tāpēc āpši ir piesardzīgi. Taču tad, kad viņi no alām iziet, sākas ikrīta kasīšanās un blusošanās, jo alas ir apsēstas ar parazītiem un blusām, kas klāj arī āpša kažoku. Turklāt Skuja min, ka alās kasīties nav ērti, tāpēc dzīvnieki to dara ārā, kur izpurina arī kažokā sakrājušās smiltis.

"Tēviņi ir monogāmi un uzticīgi, bet mātītēm patīk iet neceļus. Nav tā, ka klans dzīvo savu noslēgto dzīvi, jo riesta laikā tēviņi staigā apkārt," āpšu pārošanos raksturo Skuja. Viņš pieņem, ka aptuveni pusei āpšu jaundzimušo tēvi ir āpši no citiem klaniem. Parasti vienā metienā mātītēm dzimst divi vai trīs mazuļi.

Āpšu alas ir unikāli veidojumi, kas var būt pat 800 metrus garas un ar 50 ieejas punktiem. Skuja stāsta, ka tajās ir arī sava ventilācijas sistēma un lūkas, kuras aukstuma gadījumā āpsis aizbāž ar sūnām. Ja ir sals, var novērot, kā ap lūku veidojas sarma, kas nozīmē – zem tās ir silti, tāpēc, iespējams, tur guļ āpsis.

Uz centru, domājams, nenāks

Būtiska ir arī āpšu "iesmaržināšanās". Eksperts Skuja stāsta, ka āpšiem ir lielākais zemastes dziedzeris, un "iesmaržināšanās" kalpo gan kā dominantā āpša varas izrādīšana, gan arī kā klana vienojošais faktors.

Visbiežāk āpšu kaimiņi mežā ir jenotsuņi un lapsas, retāk – lūši, taču galvenais ienaidnieks āpsim ir automašīna, kas dzīvnieciņu mēdz sabraukt.

Lai arī āpši varētu šķist lēnīgi un lempīgi, kādi viņi reizēm tiešām ir, ikdienu āpši pārsvarā pavada savā nodabā. Dzīvnieks cilvēku var sajust, pienākot nelielā attālumā. Ja āpsis cilvēku vai jebkuru citu ienaidnieku pamana pie savas alas, viņš tūlīt to iezīmē, parādot, ka teritorija un ala pieder viņam.

Pētnieks Ozoliņš, stāstot par āpšu dzīvesveidu, dzīvniekus raksturo kā sava veida ekoloģijas laboratoriju, jo āpši savas alas veido vietās, kur ir pietiekoši daudz resursu un lielākas iespējas ierīkot alas, kā arī baroties.

Lai arī pagājušā gada dzīvnieki – meža cūkas – Rīgas centrā tika manītas vairākas reizes, Ozoliņš uzskata, ka tik tālu no Rīgas mežiem āpši diez vai ies. Turklāt, kā jau minēts, āpšu "ienaidnieks" jeb automašīna dzīvniekam jau būs priekšā.

Latvijā varētu dzīvot ap 13 800 āpšu. Šie dzīvnieki apskatāmi arī Rīgas zoodārza ārpilsētas bāzē "Cīruļi". Papildu informācija par āpsi lasāma šeit.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!