Foto: Shutterstock

Saskaņā ar bāriņtiesu sniegtajiem datiem, kas pieejami Bērnu aizsardzības centra mājaslapā, 2023. gadā Latvijā 1153 bērnu vecākiem ar bāriņtiesas lēmumu ir pārtrauktās aizgādības tiesības un 594 bērnu vecākiem ar tiesas spriedumu ir atņemtas aizgādības tiesības. Bet 1149 bērniem ar bāriņtiesas lēmumu ir noteikta ārpusģimenes aprūpe.

Bāriņtiesu darbinieku asociācijas mērķis ir sekmēt bāriņtiesu darbinieku profesionālo izaugsmi, apspriest normatīvo aktu projektus un izstrādāt priekšlikumus to grozījumiem, kā arī risināt jautājumus bērnu tiesību aizsardzības sistēmas pilnveidošanā un citus jautājumus bāriņtiesu kompetencē. Uz jautājumu, kas ir būtiskākais veiksmīga aizgādības procesa nodrošināšanā gadījumos, kad vecāku un radinieku iesaistīšanās nav iespējama, atbild Bāriņtiesu darbinieku asociācijas valdes locekle Liene Lācekle:

"Saskaņā ar likuma normām bāriņtiesai vispirms ar aicinājumu uzņemties rūpes par bērnu ir jāapzina visi zināmie bērna radinieki. Gadījumā, ja bērna radinieki nav gatavi vai spējīgi uzņemt bērnu savā ģimenē vai bērnam radinieku nav, bāriņtiesai ir pienākums apzināt Latvijas audžuģimenes ar mērķi piemeklēt bērnam piemērotāko ģimeni.

Audžuģimeņu apzināšanas procesā bāriņtiesa sadarbojas ar ārpusģimenes aprūpes atbalsta centriem – šobrīd Latvijas teritorijā ir 18 šādi centri, kas sniedz atbalstu audžuģimenēm, aizbildņiem un adoptētājiem. Bāriņtiesa apzina potenciālās audžuģimenes, kuras būtu gatavas uzņemt bērnu, un izvērtē, kura no tām ir atbilstošāka konkrētā bērna vajadzībām. Šajā procesā ārkārtīgi būtiski saprast, vai ģimene spēs emocionāli pieņemt bērnu, kuram nepieciešama aizgādība.

Bāriņtiesas darbiniekiem nepiemīt pārdabisks spējas, bet ir profesionāla pieredze, lai nepieļautu situāciju, ka bērnu varētu vajadzētu atkārtoti šķirt no ģimenes. Šīs nav viegls uzdevums, tāpēc sadarbība ar ārpusģimenes aprūpes atbalsta centriem tā veiksmīgā realizēšanā ir vitāli būtiska!"

"Vai es varu uzticēties bāriņtiesas darbiniekam?"

Ārpusģimenes aprūpes atbalsta centru mērķis ir veicināt bez vecāku gādības palikušu bērnu labklājību, drošību un sagatavošanu patstāvīgai dzīvei pēc pilngadības sasniegšanas, attīstot vienotas ārpusģimenes aprūpes atbalsta sistēmas funkcionēšanu, pakalpojumu piemērotību un pieejamību pēc iespējas tuvāk dzīvesvietai. Aizgādības procesu un tā izaicinājumus no sava profesionālā skatpunkta vērtē ārpusģimenes aprūpes atbalsta centra "Tilts" sociālā darbiniece Liene Veinberga:

"Ārpusģimenes aprūpes jomā darbojos jau sesto gadu, un šajā laikā man ir bijusi dažāda sadarbības pieredze ar bāriņtiesu. Ir bijušas gan viegli risināmas, gan arī sarežģītas situācijas. Esmu saņēmusi jautājumus: "Vai es varu uzticēties bāriņtiesas darbiniekam?", "Vai viņš veic savu darbu, liekot bērna intereses pirmajā vietā?", "Vai ar bāriņtiesas darbinieku var izveidoties laba sadarbība?" Tomēr, neskatoties uz klientu nereti izteiktajām bažām, vēlos uzsvērt bāriņtiesas būtisko lomu bērna labbūtības nodrošināšanā.

Pirms darba ārpusģimenes aprūpes jomā septiņus gadus strādāju pašvaldības sociālajā dienestā, un šī pieredze man ir daudz devusi, veidojot šobrīd sadarbību ar bāriņtiesu, – sākotnēji saskāros ar bāriņtiesu situācijās, kad devāmies kopīgi apsekot ģimenes ar bērniem, lai novērtētu viņu sociālo situāciju un izvērtētu bērnu iespēju palikt ģimenē, kā arī lemtu par bērnu iespējamu šķiršanu no ģimenes.

Laikam ejot, sapratu, ka man ir grūti būt vienlaikus gan vecāku atbalsta personai, gan nelokāmi objektīvai kritiķei vecāku rīcības novērtēšanā un atzinumā sniegšanā bāriņtiesā, kad jāpieņem lēmums par to, kā tiks vērtēta sociālā situācija un bērnu iespēja palikt ģimenē. Sociālajā dienestā manos darba pienākumos ietilpa sava redzējuma par bērna nākotni sniegšana, tāpēc netiešā veidā izjutu, ka manis sniegtā informācija var būt noteicošā brīdī, kad izšķiras kāda bērna liktenis, un šī sajūta nebija iedrošinoša.

Kurš kuru? Cīņa par varu un ietekmi

Atbalsta centra sociālā darbinieka loma ir man daudz komfortablāka – šobrīd mans pienākums ir atbalstīt uzņemošo ģimeni, būt līdzās, koordinēt pakalpojumus ģimenei un bērnam un vajadzības gadījumā aizstāvēt ģimeni. Atbalsta centru Ministru kabineta noteikumi paredz, ka sociālajam darbiniekam jāstrādā sadarbībā ar bāriņtiesu. Strādājot sesto gadu, redzu, ka šis darbs nav formāls, bet tieši otrādi – tā pamatā ir sadarbība un uzticība, kas tiek iegūta daudzu gadu garumā. Lai ģimene spētu mums atklāt savas grūtības un saņemt profesionālu atbalstu, nepieciešama uzticība konkrētam cilvēkam, konkrētam darbiniekam, ne tikai atbalsta centram kā bezpersoniskai institūcijai.

Mēs daudz runājam par to, ka bērnu intereses ir pirmajā vietā un ka bērns ir mūsu darba centrā, tāpēc loģiski rodas jautājums, vai ikdienā tas tā ir un vai institūcijas tik tiešām sadodas rokās, lai darītu visu labāko, kas nepieciešams bērna labbūtības nodrošināšanai. Mēs ar vairākiem kolēģiem, kas strādā atbalsta centros, esam novērojuši, ka, saskaroties ar sadarbību starpinstitūciju līmenī, kvalitatīvas kooperācijas vietā diemžēl nereti ir cīņas lauks. Tajā dominē princips "Kurš kuru?", un fokuss netiek likts uz bērnu, bet gan prevalē cīņa par varu un ietekmi, kas tiek papildināta ar neizpratni par bērna individuālajām vajadzībām.

Lai arī atbalsta centri Latvijā darbojas vairāk nekā piecus gadus, uzskatu, ka joprojām ir nepieciešami būtiski uzlabojumi starpinstitūciju sadarbībā. Tomēr ir arī apsveicami procesi. Piemēram, lai atrastu bērnam atbilstošāku situācijas risinājumu, speciālisti regulāri rīko starpinstitūciju sanāksmes. Proti, pieaicina dažādu institūciju pārstāvjus, kuri ir iesaistīti darbā ar konkrētu ģimeni vai kuru pārstāvētā iesaiste var būt noderīga ģimenei un bērnam.

Šādās tikšanās ir novērojama arvien pozitīvāka ievirze, kad bāriņtiesas darbinieki spēj sadarbībā ar atbalsta centra pārstāvjiem risināt jautājumus, kas skar bērnus, kuri atrodas ārpusģimenes aprūpē. Bāriņtiesas un atbalsta centru sadarbība sniedz labus rezultātus un iespēju atrast risinājumus pat visgrūtākajās situācijās. Kristīgās alianses bāreņiem ģimeņu atbalsta centra "Tillts" redzeslokā ir vairāk nekā astoņdesmit audžuģimenes, kurās ir vairāk nekā divsimt bērnu ar konkrētām individuālajām vajadzībām.

Bērni nāk no dažādām pašvaldībām, un katru pārstāv kāds bāriņtiesas darbinieks. Izvērtējot savu pieredzi sadarbībā ar bāriņtiesu, varu teikt, ka man tā nav sadarbība ar iestādi, bet gan komunikācija, pirmām kārtām, ar konkrētu cilvēku, kas strādā bāriņtiesā un pārstāv bērna intereses. Tieši bāriņtiesas darbinieka personība, cilvēcīgums un izpratne, ka strādājam ar vienotu mērķi, ir priekšnoteikums labai sadarbībai.

"Mēs dzīvojam nevis starp darbiem, bet starp cilvēkiem"

Darbi nav atdalāmi no to darītājiem – mēs dzīvojam nevis starp darbiem, bet starp cilvēkiem, un ir taisnība, ka personas ir grūtāk novērtēt nekā darbus, tāpat kā ir grūtāk "būt labam", "būt drošsirdīgam", "būt godīgam", nekā izpildīt norādījumus – "dari to un to!" Darbs bāriņtiesā nav viegls. Mēs saskaramies ar tendenci, ka darbinieki bāriņtiesā mainās vai to skaits ir nepietiekams, kā arī to noslogojums ir pārāk liels, un tāpēc sadarbība var kļūt formāla, ātra un tāda, kurā iedziļināšanās procesos vairs nav vērtība pati par sevi.

Būtiski, ka bāriņtiesas darbinieks ciena audžuģimeni un audžuģimenes darbu un ir pārliecināts, ka audžuģimene ir tā, kas zina, kā bērnam ir labāk, jo tieši viņi, nevis sociālās instances, ikdienā veic šī bērna aprūpi. Tāpat mēs īpaši atzinīgi novērtējam sadarbību ar bāriņtiesas darbiniekiem, kuri spēj sava darba centrā saglabāt bērna vislabākās intereses. Pozitīvi novērtējam, kad bāriņtiesas darbinieks sazinās ar atbalsta centru, noskaidrojot, kurā audžuģimenē ievietot bērnu, kurš palicis bez vecāku gādības. Vai kura audžuģimene viskvalitatīvāk spēs nodrošināt šī bērna vajadzības.

Tieši atbalsta centra darbiniekiem ir izveidotas ciešas attiecības ar audžuģimeni un ir spēja profesionāli paraudzīties uz ģimenes kapacitāti uzņemties rūpes par bērnu, kā arī novērtēt ģimenei un bērnam nepieciešamo atbalstu. Izmantojot iespēju, es vēlos aicināt bāriņtiesas darbiniekus izmantot šīs savas pilnvaras, lai vairāk iesaistītos bērnu interešu pārstāvniecībā situācijās, kad atbalsta centra pilnvaras beidzas, jo atgādināšu, – atbalsta centram un uzņemošajām ģimenēm ir nepieciešama bāriņtiesu uzticība un paļaušanās, ka tā darbības ir vērstas uz bērna interesēm.

Lielākajai daļai audžuģimeņu bērnu uzņemšana savā paspārnē nav darbs, bet misija un sirds aicinājums. Ģimene bieži pieņem lēmumu uzņemt bērnu ģimenē, jo tai galvenokārt ir vēlme palīdzēt, tādēļ bāriņtiesai ir būtiski ņemt vērā atbalsta centru profesionālo viedokli.”

Principa "izvēlamies pirmo ģimeni, kas pieejama"

Viedoklī par situācijas izaicinājumiem dalās arī ārpusģimenes aprūpes atbalsta centra "Tilts" vadītājs Kaspars Prūsis:

"Lielākā problēma ir bērnu ievietošana ģimenē pēc principa "izvēlamies pirmo ģimeni, kas pieejama", nevis nopietni izvērtējot bērna vajadzības un ģimenes spējas tā apmierināt. Tas noved pie statistikas, – katra piektā bērna ievietošana audžuģimenē izrādās neveiksmīga, un rezultātā bērns ne tikai piedzīvo jaunu traumu, bet arī nostiprina pārliecību, ka pieaugušajiem nevar uzticēties.

Laikā, kad Latvijā pirmo reizi atzīmējam bāriņtiesu darbinieku dienu, aicinu noteikt obligātu starpinstitūciju sanāksmi ar bāriņtiesas, sociālā dienesta un atbalsta centra darbinieku klātbūtni procesā, kad bāriņtiesa risina jautājumu par aprūpes veida noteikšanu un pirms bāriņtiesas lēmuma pieņemšanas par bērna ievietošanu ārpusģimenes aprūpē. Mūsu līdzšinējā sadarbība ar bāriņtiesām liecina, ka bāriņtiesas ir atvērtas šādai starpinstitūciju sadarbībai. Bāriņtiesas darbinieki novērtē ikvienu noderīgu informāciju, kas palīdz realizēt bērna labākās intereses pie ikviena lēmuma pieņemšanas par bērna ārpusģimenes aprūpes noteikšanu."

Izturība un spēks, lai sadzirdētu bērnu vajadzības

Audžuģimene bārenim vai bez vecāku gādības palikušam bērnam nodrošina aprūpi uz laiku līdz brīdim, kamēr bērns var atgriezties savā ģimenē vai, ja tas nav iespējams, tiek adoptēts vai viņam nodibināta aizbildnība, vai, ja tas nav iespējams, līdz bērna pilngadībai. Par audžuģimeni var kļūt laulātie, kā arī persona, kura nav laulībā. Viens no kritērijiem kļūšanai par audžuģimeni ir laulāto (personas) vecums – no 25 līdz 60 gadiem. Par savu pieredzi stāsta Lāsma, audžumamma no Kuldīgas:

"Mūsu ģimenei audžuģimenes statuss ir piešķirts kopš 2019. gada – pirmos bērnus uzņēmām 2021. gada februārī. Kopš tā laika pie mums ir uzturējušies bērni gan no mūsu, gan citām pašvaldībām. Laika gaitā esam iepazinuši bāriņtiesas darbu, vairāk izpratuši tās uzraudzības vai lemjošo funkciju. Mūsu ģimeni nebiedē, ka bāriņtiesas darbiniecei jāizpēta mūsu piemērotība, lai izlemtu, vai konkrētu bērnu var ievietot mūsu ģimenē.

Jāatzīst, ka šajā laikā komunikācija ar bāriņtiesas darbiniecēm bijusi atsaucīga un palīdzoša, attieksme – laipna, vienmēr ir bijusi iespēja sazināties un izrunāt problēmas un saņemt atbildes uz neskaidriem jautājumiem. Ir patīkami sajusties sadzirdētam un atbalstītam. Ir bijušas situācijas, kad bijis nepieciešams bāriņtiesas atbalsts, piemēram, saņemot emocionālu iedrošinājumu vai padomu gadījumos, kad bijis nepieciešams risināt jautājumu par bērna komunikāciju ar viņa radiniekiem. Toreiz saņēmām ieteikumu ieturēt distanci un neļaut bērna vectēvam mūs izrīkot.

Esam saņēmuši arī atbalstu pakalpojumu sniegšanā – bāriņtiesa noorganizēja bērnam ar invaliditāti piedalīšanos vasaras nometnē.  Ikdienā sazinos arī ar citām audžuģimenēm un esmu dzirdējusi, ka bāriņtiesu komunikācija ar dažām audžuģimenēm nav bijusi tik veiksmīga –, piemēram, izskanējuši pārmetumi, ka bāriņtiesa nav sniegusi pilnvērtīgu informāciju par bērna veselību, atkarībām un psiholoģiskajām traumām. Bet zinu arī to, ka domstarpības atrisinājušās, kad bāriņtiesa paskaidrojusi, ka audžuģimenei nodota visa tobrīd pieejamā informācija.

Kad ar ģimeni vēlreiz viss pārrunāts, pārmetumi par noklusēšanu vairs nav bijuši – tas tikai atgādina, ka savstarpējās sarunas ikdienas straujajā ritmā joprojām ir ļoti nozīmīgas, it sevišķi emocionāli sakaitētās situācijās. Kaut gan uzticos pieņemtajiem lēmumiem, gadās arī sarežģītākas situācijas, kad saskaramies ar sagurumu un ne tik labu noskaņojumu, bet neskatoties uz cilvēciskām grūtībām, esam sajutuši iedziļināšanos mūsu ģimenes situācijā. Bāriņtiesas darbinieces vienmēr, satiekot mani uz ielas, apvaicājas, kā mums klājas, vai ģimenē visi ir veseli un vai viss ir kārtībā. Novēlu bāriņtiesu darbiniekiem izturību un spēku, lai sadzirdētu bērnu vajadzības!"

Šogad pirmo reizi 26. martā tika atzīmēta bāriņtiesas darbinieku diena. Lai izceltu darbinieku drosmi, pašaizliedzību un ieguldījumu bērnu un ģimeņu labklājībā, Bērnu aizsardzības centrs organizēja diskusiju "Atklāti par bāriņtiesu", kurā tika uzklausīti speciālistu viedokļi par sabiedrībā aktuāliem ar bāriņtiesas darbību saistītiem jautājumiem un pieredzes stāsti no bāriņtiesas darbinieku ikdienas. Diskusijas ieraksts ir pieejams Bērnu aizsardzības centra "Facebook" kontā: https://www.facebook.com/Bernucentrs

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!